Ar koncertu aizvadītajā nedēļā tika atklāta Latvijas Nacionālās operas un baleta jaunā sezona. Tomēr orķestra mūziķiem uzstāšanās bez savas kolēģes, pirmās vijoles un Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieces Svetlanas Okuņas, bija ārkārtīgi grūta. Izcilā vijolniece ir viena no 33 latviešiem, kas ir bezvēsts pazuduši Nepālas dabas katastrofā, vēstīts Ainas Bāliņas materiālā "Operā skumst par Nepālas plūdos pazudušo kolēģi" izdevumā "Kas Jauns".
Zināms, ka Svetlana Okuņa 8. augustā devās svētceļojumā uz Kailaša kalnu Tibetā. Ar savu ģimeni pēdējo reizi sazinājusies tieši traģēdijas priekšvakarā, 25. augustā. “Sākotnēji viņi lidoja uz Nepālu, tad pārgāja Nepālā robežu uz Tibetu, lai varētu doties uz Kailaša kalnu. Kad viņi šķērsoja šo robežu, bija 16. augusts. Pirms viņi devās uz kalnu, viss bija kārtībā. Mamma stāstīja, ka Ķīnā ir slikti sakari. Man 24. augustā bija dzimšanas diena, un viņa varēja mani sazvanīt, lai apsveiktu. Pēdējo reizi ar viņu sazvanījos 25. augustā pulksten 17.30 pēc Latvijas laika, pēc Ķīnas laika pulksten 22.30,” kanālam "Lsm4" stāstīja vijolnieces meita Vera Otlane.
Svetlana stāstījusi meitai, ka nākamajā rītā, kad arī notika dabas katastrofa, viņiem ir jādodas uz robežpunktu un jānonāk Nepālā.
Jau vēlāk noskaidrojies, kurā viesnīcā latviešu grupa bija apmetusies. Un viesnīcas novērošanas kamerās redzams, ka latviešu svētceļotāji no Yantra.lv organizētās grupas sasēžas autobusā un pulksten 8.30 izbrauc no viesnīcas. Pēc tam vairs nav nekādas informācijas. Savukārt vēl pāris dienu vēlāk secināts, ka vienai no svētceļotāju grupas sievietēm viņas "iPhone" atrašanās vieta katastrofas dienā, pulksten 10.30, tiek uzrādīta kā robežšķērsošanas punkta galvenā ēka, kuru pilnībā nopostīja katastrofa, un tā dominē visos videosižetos.
Mokošā neziņā par Svetlanas likteni dzīvo arī viņas kolēģi no Nacionālās operas, kuriem šajā grūtajā laikā bija jāgatavojas jaunās sezonas atklāšanas koncertam un jāuzstājas tajā. Pēc koncerta Nacionālās operas un baleta valdes priekšsēdētājs Sandis Voldiņš, Beletāžas zālē uzrunājot viesus un kolēģus, teica zīmīgus vārdus: “Tā kā mēs šeit esam gandrīz visi savējie, mīļie, jā, šis vakars bija citāds, nekā mēs to bijām iedomājušies. Domāju, jūs zināt, ko es ar to domāju. Tāpēc teikšu - mīļie, sargiet sevi!”
