Ēšana sabiedriskajā transportā daudziem šķiet pavisam ierasta lieta, īpaši garākos pārbraucienos. Tomēr ne vienmēr līdzbraucēji ar sajūsmu uztver maltītes, kas tiek ieturētas turpat autobusā vai vilcienā. Spēcīgas ēdiena smaržas, čaukstoši iepakojumi un pilns galds uz blakus sēdekļa var kļūt par pārbaudījumu citiem pasažieriem.
"Kāpēc? Šobrīd sanāk braukt ar autobusu Rīga-Berlīne. Visi smuki sakāpuši, sasēdās un laižam. Blakus sēž kundze ar mazdēlu. Tikko autobuss izkustējās, tā tika uzklāts bankets - desa, maize, siers un, protams, vārītas olas!!! Vai tiešām mājās nevar paēst?? Es saprotu - braucot sagribas uzēst, bet nu tikko iekāpjot. Ticiet vai nē, bet viņai ir arī zupa līdzi," raksta Normunds.
- Veronika: Viņi droši vien mājās arī paēda, tik ceļš līdz līdz tam autobusam aizņēma vairākas stundas. Ne visiem autoosta desmit minūšu gājienā.
- Inese: O, Jūs neesat braucis Žīguri-Rīga, kad tante pa visu autobusu salējās ar "Krasnaja Moskva", kas palikušas no jaunībslaikiem, un čalis izvelk aizvakardienas kotletes, kurās kārtīgi sagāzti sīpoli un vēl siltumā ieskābušas. Trakākais bija onkulis, kurš izvilka savu protēzi un pētīja.
- Juli: Viņi jau laicīgi adaptējas vācu kultūrā, vācieši tā dara ne tikai autobusos, bet arī vilcienos un lidmašīnās.
- Daiga: Savulaik, braucot ar skolēnu grupu ekskursijā no lauku ciemata uz Rīgu, bija tas pats - kā autobuss sāka kustēties, tā sākās ēšana. Pārsvarā tie bija līdzi paņemtie našķi, un pēc tam lielai daļai bija slikta dūša.
- Mea: Ne visi, kas iesēžas autobusā, ir no Rīgas. Varbūt kāds izbraucis no mājām jau 4-6 h pirms šī reisa. Taču piekrītu, ka citiem tie aromāti nav patīkami. Man reiz sēdēja blakus lauku vīriņš, kurš nevilcinoties atvēra konservus...
