“Man pašai savos agrīnajos divdesmit gados ir bijušas diemžēl traumatiskas pieredzes. Tik grūti par to runāt. Tā bija seksuāla vardarbība,” rubrikā "Dzīvei nav melnraksta", ko veido "LTV", stāsta biedrības "Centrs Marta" Interešu aizstāvības nodaļas vadītāja Beata Jonīte.
"Diemžēl ir cilvēki, kuriem tu šķietami vari uzticēties, bet tomēr nevari uzticēties... Tas nekad nebeidz sāpēt...Tas ir kaut kas, ko tu līdz galam nevari aizmirst un nevari atlaist... Es ļoti sevi negribu pasniegt kā cilvēku, kurš mēģina sev dabūt kaut kādu empātiju, bet kaut kā jautājumi veda viens pie otra, un es negribu melot," raidījumā atzīstas Beata.
Lai gan Beata uzskata, ka ir stipra, ka spēj sadzīvot ar skarbajiem pagātnes notikumiem, kurus viņa nevēlējās konkretizēt, viņa atzīst, ka līdz galam seksuālo vardarbību nav iespējams aizmirst un palaist, tāpēc aktīvi darbojas sociālajā jomā, strādājot ar sievietēm, kuras cietušas no vardarbības.
"Jebkura pieredze, kas mums dzīvē ir - tā ir mūsu pašu izvēle, ko mēs ar to darām pēc tam. Mana izvēle ir nevis sēdēt savās traumās vai savās sāpēc, bet censties caur tām palīdzēt citiem cilvēkiem," Beata skaidro savu darba nozares izvēli.
Jonīte atzīst, ka pati pēc notikušā nevienam nav neko stāstījusi, jo bijusi kauna sajūta un vainas apziņa. "Liekas liekulīgi, ka es tagad citiem cilvēkiem cenšos iestāstīt un motivēt viņus vērsties policijā, man nekad nebija ticība, ka man kāds varēs palīdzēt vai ka kaut kas tam sekos."
Jonīte arī atzīstas, ka ļoti nožēlo agrā jaunībā pieļautās kļūdas, piemēram, kad 19 vai 20 gadu vecumā braukusi dzērumā pie stūres. "Es tiešām to nožēloju. Bet tajā pat laikā, es zinu, ka ja es to nebūtu izdarījusi un ja es par to nebūtu saņēmusi sodu, tad es būtu cits cilvēks tagad...Es no tā guvu vērtīgu mācību, ka manām rīcībām ir sekas."
