Iedomājieties: jūs ieejat kafejnīcā Rīgā vai Berlīnē, lai samaksātu par kafiju, un jūsu Visa vai Mastercard karte pēkšņi pārstāj darboties. Ne tāpēc, ka jums ir beigusies nauda, bet gan tāpēc, ka kāds Vašingtonā ir nolēmis, ka jūs esat "nevēlams" klients. Šis scenārijs, kas vēl nesen šķita kā filmas sižets, tagad tiek nopietni apspriests Eiropas Komisijas un Eiropas Centrālās bankas līmenī.
Saskaņā ar GlobalData datiem, "Visa" un "Mastercard" 2025. gadā apstrādāja 42% no visiem karšu maksājumiem Eiropā. Eirozonā šis skaitlis sasniedz 47%, bet 13 ES valstīs un Apvienotajā Karalistē tas sasniedz 96-98%. Miljoniem eiropiešu šie divi amerikāņu uzņēmumi ir ne tikai ērts maksāšanas veids, bet praktiski vienīgais tilts starp viņu bankas kontu un reālo dzīvi.
Līdz ar Donalda Trampa atgriešanos Baltajā namā runas par Eiropas finansiālo ievainojamību ir ieguvušas jaunu nokrāsu.
Eiropas Parlamenta Ekonomikas un monetāro lietu komitejas priekšsēdētājs Oro Laluks atklāti paziņoja: "Visa, Mastercard... Tramps var visu apturēt ar vienu lēmumu."
Līdzīgas bažas ir paudusi arī ECB prezidente Kristīne Lagarda. Politiķi norāda, ka šīs sistēmas ir pakļautas ASV likumiem un jau ir izmantotas sankcijām, tostarp pret Krieviju 2022. gadā.
Tomēr pilnīga visas Eiropas apturēšana ir maz ticama — tas ietekmētu arī pašus amerikāņu uzņēmumus. Daudz reālāki ir mērķtiecīgi ierobežojumi, kas vērsti pret atsevišķām valstīm, uzņēmumiem vai personām nopietnas tirdzniecības vai politisko strīdu saasināšanās gadījumā.
Tieši tāpēc Eiropa strauji meklē risinājumu. Galvenais projekts ir Eiropas Maksājumu iniciatīva (EPI) un tās patērētāju zīmols "Wero". Līdz 2026. gada marta beigām "Wero" jau bija 52,5 miljoni lietotāju Beļģijā, Francijā un Vācijā (sešu mēnešu pieaugums par vairāk nekā 20 %). Februārī EPI parakstīja līgumu ar aliansi EuropaPA, paverot ceļu 130 miljoniem lietotāju 13 valstīs. Pirmie pārrobežu maksājumi starp cilvēkiem tiks uzsākti 2026. gadā, un pilnīgs atbalsts tiešsaistes un bezsaistes tirdzniecībai sekos 2027. gadā. Arī Apvienotajā Karalistē lielākās bankas ir sākušas strādāt pie nacionālas alternatīvas.
Secinājums ir gan vienkāršs, gan satraucošs: Eiropa beidzot ir sapratusi, ka finansiālā neatkarība nav abstrakta ideja, bet gan ekonomiskās drošības jautājums. Lai gan atkarība joprojām ir augsta, pirmie reālie soļi suverenitātes virzienā jau ir sperti. Vienīgais jautājums ir, cik ātri Eiropa ies pa šo ceļu, pirms hipotētiskais “viens klikšķis” no Vašingtonas pārstāj būt tikai scenārijs.
