Viņš vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu pavadījis vieninieka kamerā. Saskaņā ar likumu viņš var lūgt atbrīvošanu, bet izvēlas to nedarīt. LSM+ raidījuma "Keiss" žurnāliste apmeklēja Jelgavas cietumu un aprunājās ar vīrieti, kurš izvēlējās nevis brīvību, bet palikt aiz restēm.
Dzelzs durvis aizveras ar blāvu klikšķi. Maza istaba, betona sienas, gulta, galds, izlietne. Aiz restēm ir logs. Viņš šajā kamerā viens pats ir nodzīvojis vienpadsmit gadus. Kopā divdesmit piecus gadus un deviņus mēnešus cietumā, ziņo raidījums.
Viņam ir četrdesmit astoņi gadi. Notiesāts uz mūžu par dubultslepkavību. Viņš runā mierīgi, bez emocijām, it kā atstāstītu kāda cita biogrāfiju.
"Es eju skolā, mācos tehnikumā un mācos par dekoratoru. Laiks skrien vēja spārniem. Nav problēmu. Mums ir laba komunikācija ar administrāciju," viņš saka, un ir grūti pateikt, vai tā ir ironija vai ieradums saglabāt vienmērīgu toni.
Šeit viss ir pakļauts rutīnai. Pamošanās, brokastis, nodarbības, pastaiga un atgriešanās kamerā. Televizors, grāmatas, pa reizei vēstule. Visas dienas ir vienādas - un tajā ir kaut kas tāds, ko viņš sauc par stabilitāti.
Saskaņā ar Latvijas likumiem persona, kas notiesāta uz mūžu, var lūgt priekšlaicīgu atbrīvošanu pēc divdesmit pieciem gadiem. Bet viņš nepiesakās.
"Es negribu. Probācijas uzraudzība uz mūžu nav mūžs. Es labāk paliktu šeit," viņš skaidro.
Probācijas uzraudzība nozīmē pastāvīgu uzraudzību: ziņošana, tikšanās ar inspektoru, pārvietošanās ierobežojumi. Formāli tā ir brīvība, bet tā nešķiet brīvība. "Es atgriezīšos pēc pāris mēnešiem," viņš norāda.
Cietumu pārvalde apstiprina, ka oficiāli uz mūžu notiesātajiem ir tiesības uz atbrīvošanu, taču neviens nekad nav to izmantojis. "Likums to atļauj, bet prakse rāda, ka mehānisms nedarbojas," atzīst Ieslodzījuma vietu pārvaldes vadītājs Dmitrijs Kaļins.
Jelgavas cietums, kurā viņš izcieš sodu, celts 19. gadsimtā. Šauri koridori, dušas katrā stāvā, kameras bez dabiskā apgaismojuma. Ieslodzītie mazgājas divas reizes nedēļā. Sienas ir nokrāsotas baltas, lai sargiem būtu vieglāk redzēt viņu siluetus. Šis cietums drīz tiks slēgts. Tā vietā Liepājā tiks uzcelts jauns cietums. Tieslietu ministrija apgalvo, ka tas ir modernākais Eiropā. Katrā kamerā ir duša, dabiskais apgaismojums, videonovērošana, klases un darbnīcas.
"Tas nav komforts, tas ir standarts," skaidro jaunā Liepājas cietuma priekšnieks Māris Dumpis. "Mēs nebūvējam ciešanu vietu, bet gan telpu, kur varam strādāt ar cilvēkiem."
Taču tiem, kas ieslodzīti jau gadu desmitiem, šādas pārmaiņas tiek uztvertas citādi. Daži ieslodzītie jau lūdz pārcelt viņus uz Liepāju. Citi protestē: jaunais cietums ir bargāks, viss ir no betona, viss ir redzamā vietā, neko nevar noslēpt.
Latvijas cietums jau sen vairs nav tikai izolācijas vieta. Ir skolas, tehnikumi, resocializācijas programmas un psiholoģiskās sesijas.
"Mēs nevaram vienkārši ieslodzīt kādu un gaidīt, ka viņš mainīsies. Mums jānodrošina viņam instrumenti," saka Kalins. "Ir dusmu terapija, sociālie kursi, profesionālā apmācība. Viss ir brīvprātīgs, bet līdzdalība ietekmē režīma atvieglošanu un atbrīvošanas iespējas."
Sistēma lēnām, bet manāmi virzās uz Eiropas sodu modeli. Vēl tikai pirms desmit gadiem Latvijas cietumos atradās aptuveni 8000 cilvēku. Tagad to ir aptuveni 3600. 2013. gadā tika veikta reforma: daži nodarījumi tika dekriminalizēti, un daudziem sodi tika samazināti.
"Nav nepieciešams ieslodzīt visus," saka Kalins. "Viena ieslodzītā turēšana cietumā valstij izmaksā 56 eiro dienā. Ja tādu pašu efektu var panākt ar sabiedrisko darbu, tas ir gan humānāk, gan lētāk."
Bet ko nozīmē "efekts" mūža ieslodzījuma gadījumā? Vai tā ir atbrīvošana, lai visu atlikušo mūžu paliktu uzraudzībā? Vai arī tā ir atlikušo mūža daļu pavadīšana četrās sienās, kur viss ir zināms iepriekš?
Viņam šis jautājums nerodas. Viņš neuzskata sevi par upuri un nemeklē attaisnojumus. "Ikviens izvēlas savu ceļu. Es izvēlējos savu," viņš saka.
Kad žurnālists jautā, vai viņam ir kas sakāms tiem, kas iet pa noziedzīgu ceļu, viņš īsi atbild: "Nē. Lai katrs atbild pats par sevi."
Viņš atgriežas pie galda un paņem mācību grāmatu. Kamerā iestājas klusums. Brīvība sākas tad, kad cilvēks ir gatavs pieņemt tās cenu. Taču ir tādi, kuriem šī cena ir pārāk augsta.
