Tas, ka mūsu dzīve var nebeigties ar pēdējo elpas vilcienu, ir mulsinājis cilvēkus vienmēr. Tieši šī hipotēze kļuvusi par visu lielāko pasaules reliģiju pamatu – kaut kur ticības pēcnāves dzīvei veidā un kaut kur reinkarnācijas veidā citā dzīvā būtnē.
Protams, daudzējādā ziņā to var attiecināt uz cilvēka psiholoģijas īpatnībām, jo mums kā būtnēm, kas spēj domāt un analizēt apkārtējo pasauli, ir ļoti grūti samierināties ar domu, ka mūsu dienas ir skaitītas un ka pēc nāves nekas nenotiek.
Gadsimtiem ilgi veicot pētījumus par šo tēmu, cilvēki ir atraduši daudz veidu, kā ieskatīties viņsaulē, lai uzzinātu, kas mēs bijām un par ko mēs varētu kļūt nākamajā dzīvē.
Šeit ir slavenākie no tiem:
Iepriekšējās dzīves hipnoze - dziļā transā cilvēks var "atcerēties" ainas no saviem iepriekšējiem iemiesojumiem.
Meditācija un garīgās prakses palīdz paplašināt apziņu un paskatīties tālāk par pašreizējo dzīvi.
Sapņi un intuitīvas sajūtas — spilgti sapņi vai spēcīgas iekšējas reakcijas var būt pagātnes pieredzes atbalss.
Neizskaidrojamas tieksmes — spēcīga interese par noteiktiem laikmetiem, vietām vai kultūrām var liecināt par pagātnes dzīvi.
Bērnu atmiņas — mazi bērni dažreiz runā par lietām, ko viņi nemaz nevarēja zināt, — parādība, kas ir piesaistījusi zinātnieku uzmanību.
