Mēs viemēr sakām, ka personības veidojas ģimenē un tās vēsturē. Šķiet, ka labu mērķu vadītas, bērnudārza audzinātājas lūdz atnest uz dārziņu kādu ģimenes relikviju un par to pastāstīt.
Mērķis ir jauks, tomēr ir riskanti maziem bērniem uzticēt reālu ģimenes relikviju, jo spēlējoties tā var pārvērsties par nekam nederīgu lietu vai pat aziet nezināmus ceļus.
Kāda mamma mēģina rast risinājumu ar radošu pieeju: "Uz bērnudārzu jānes ģimenes relikvija. Man dzīvoklī tādu nav. Laikam nopirkšu prievīti un pasludināšu to par paaudzēs valkātu dārgumu."
Autore piebilst: "Pie mammas ir vecmammas vāzes, veca nauda utt. Pārāk viegli pazaudējamas un saplēšamas lietas. Mēs ar ģimenes sievietēm apdomājām un nolēmām, ka aiznesīsim manas vecvecmammas izšūtu dvieli. Domāju, tas izdzīvos."
Komentētāji atzīst, ka relikvijas ir jāglabā drošā vietā, jo ir nācies piedzīvot nelāgas lietas: "Varbūt labāk, ka tā....Man būtu dalītas jūtas par šo, jo bija vecvecāku diena, kur omes/opji stāstīja par to, kas viņiem patīk un bija arī jāatnes parādīt kaut ko. Mana mamma aiznesa sev ļoti mīļas, autoru parakstītas grāmatas,kurās "pieauga" kājas un tā arī atpakaļ nedabūja"
"Dēlam skolā bija kas līdzīgs. Tikai tur nedaudz cits formulējums - ģimenei vērtīga lieta. Dēls aiznesa uz skolu savas pirmās zeķītes, kuras tika vilktas uzreiz pēc piedzimšanas. Dēls stāstīja - skolotājas acis, ieraugot zeķītes, palika ļoti mīlīgas"
Uz bērnudārzu jānes ģimenes relikvija. Man dzīvoklī tādu nav. Laikam nopirkšu prievīti un pasludināšu to par paaudzēs valkātu dārgumu.
— Evita Leikarte (@evita_leikarte) November 6, 2024
