Vietnē “Children of War” lasāms, ka kopš kara sākumā uz Krieviju deportēti vairāk kā 16 000 ukraiņu bērni. Atgriezušies vien 300. Par vienu šādu satikšanos vēsta žurnāls “Ieva” rakstā Satikāmies pēc 60 dienām”, kur savu stāstu žurnālistei Ilzi Annai Vītolai atklāj Jegveņijs.
Viņš ar trīs bērniem (13 gadīgs dēls, astoņus un sešus gadus vecas meitas) dzīvoja Mariupolē. Sieva ģimeni bija pametusi jau sen - kad jaunākajai meitai pat nebija vēl gads. Viņi dzīvoja ierastu dzīvi līdz 24.februārim. Sākumā domājuši, ka karš ilgs viens kādas divas nedēļas, tāpēc uzreiz neevakuējās, taču vēlāk tas praktiski nebija iespējams - nebija auto, degvielas, un pat ja būtu - bija liela varbūtība, ka viņi iekļūs apšaudēs. Dzīvoja patvertnē. Visgrūtāk esot bijis dabūt ūdeni - tuvākās akas mīnētas, pēc ūdens bija jādodas 7 km vienā virzienā. Un tas arī darīts, nezinot, vai būs lemts atgriezties. 7.aprīlī patvertnē ieradušies okupanti un pateikuši - esot jāevakuējas, jo tūliņ šeit būšot čečeni, kas visus nogalināšot. Sasēdināti kravas automašīnā, taču pirmajā blokopostenī vīrietis izsēdināts un aizturēts. Viņš tika šķirts no bērniem. Jevgeņijs stāsta, ka notikusi ilgstoša pratināšana, brutāla sišana, pazemošana, viņš nokļuva darba nometnē, ilgstoši viņš neko nav zinājis par bērnu likteni un tas bijis mokoši. 26.maijā viņš tika atbrīvots un ar kājām 35 kilometrus devies līdz Doneckai, cerēja, ka bērni ir tur. Iekļuvis apšaudē, taču laimīgā kārtā, lienot uz vēdera, no lodēm izvairījies. Bērni Doneckā neesot bijuši. Viņš gan informēts - bērni esot Maskavā. Sadabūjis vajadzīgos numurus, bērnus sazvanījis, taču viņi sacījuši - viņus drīz adoptēs. Jevgēņijs sapratis, ka jārīkojas zibenīgi. Liktenis viņu savedis kopā ar brīvprātīgajiem no Krievijas, kas palīdzējuši vīrietim nokļūt līdz bērniem un pēc tam palīdzējuši visus kopā nogādāt Latvijā. Tagad viņi mitinās Rīgā un par atgriešanos Mariupolē nedomā - pirmkārt, pilsētas vairs nav, otrkārt, pārāk daudz sāpīgu atmiņu.
