Skumja realitāte: Ģimene pošas prom no Latvijas, jo rindas bērna rehabilitācijai garu garās...

© Pixabay

Ģimenēm, kas rūpējas par bērniem ar īpašām vajadzībām, finansiāli nav viegli - bērnam regulāri vajadzīga dažāda medicīniska palīdzība, zāles. Rindas pie valsts apmaksātiem speciālistiem garas.... bet palīdzību vajag uzreiz, lai bērnam attīstībā nesāktos regress.

Didzis: Latvijai nevajag bērnus, Latvijai vajag darbaspēku pēc 20 gadiem. Bērni ir jāārstē, jāizglīto un jāpabalsta; tik daudz lietu jādara, kamēr pie darbinieka tiek. Varētu jau imigrāciju, bet tur atkal problēma: tie, ko mēs gribam, pie mums nebrauks, bet tos, kas brauks, mēs negribam.

Un vispār: Šī iemesla dēļ es sāku skatīties Somijas virzienā. Pagaidām vēl izpētes procesā, bet nav izslēgts, ka vienā brīdī kravāsim koferus.

Mārtiņš: Ja kādam no mūsu bērniem atklātu smagāku īpašo vajadzību, tad tas būtu bijis iemesls palikt Zviedrijā. Gan sabiedrības attieksmes dēļ, gan arī sekojošo atbalstu dēļ. (Ceru, ka visiem būs visa ok, vēl jau mazi)

Hosē: Vajag nodokļu maksātājus. Mēs neesam ziemeļvalsts.

Dina: Tieši tāpat kā vēžiniekus un paliatīvos.

Derianna: Nez kāpēc daudzi ir iedomājušies, ka viņus ar smagi slimajiem bērniem Eiropas valstu sociālās sistēmas gaida ar atplestām rokām. No kurienes tādas idejas?

Svarīgākais