23 gadus vecais Kristers pazuda 7. decembrī. Jaunietis pēdējo reizi redzēts Zaķusalas krastmalā. Joprojām viņu nav izdevies atrast.
"Pienācis 7.februāris un pagājuši 2 mēneši bez mūsu Krikša. Došu vārdu Klusumam. Tas runā visskaļāk šobrīd...
Paldies par līdzās būšanu un gaišām domām! Sūtam mīlestību katram no jums," raksta Kitija Dzintare.
Savukārt jaunieša mamma Gunta raksta: "7.februārī, 2 mēnešus pēc traģiskākās, sirdi plosošākās dienas mūžā, arī es esmu saņēmusi spēkus un no sirds vēlos uzrunāt tos, kas ir bijuši līdzās pēc mana mīļā dēliņa, Kristers Dzintars , pazušanas.
Sirds ne tikai sāp, bet “asiņo”. Vai to maz ir iespējams aprakstīt, kā ir dzīvot dienu no dienas, nakti no nakts ar domu “Dēliņ, atnāc…”?
Palikt pašām ar sevi, ar savām sāpēm, domām, klusumu un būt bezspēcīgām. Meklēt motivāciju, spēku un enerģiju bezmiegā? Jā… Šķiet, ka līdz šim nebiju pat nojautusi, ka tik milzīgas sāpes vispār eksistē. Sāpes, kas vienlaicīgi iznīcina gan garīgi, gan fiziski. Ir sajūta, ka esmu pazaudējusi sevī it visu, bet palikusi tikai mīlestība, cerība un ticība. Tikai? Laikam gan nepareiza piebilde.
Neskatoties uz to, cik briesmīga, tumšuma pārņemta ir mūsu situācija, mēs kopā ar meitiņu nedrīkstam padoties.
Arī es gribu teikt tos pašus vārdus savai Kitija Dzintare , ko viņa man teica pirms mēneša: “Meitiņ, Tu esi stipra, tomēr arī stiprajiem var izsīkt spēki ko tādu piedzīvojot”. Mums jāiztur, jāturas un jābūt vienai priekš otras.
Mūsu mīļie un visas iesaistītās organizācijas un iestādes, liels, sirsnīgs, PALDIES, ka arī visu šo otro mēnesi esat bijuši kopā ar mums. It īpaši šoreiz vēlos paldies teikt Kitijas draugam Tomass Puls , par visu labo, ko dari mūsu sirdsmieram.
Lai gaišas domas, spēks un enerģija saglabājas katrai dzīves dienai.
Mūsu mīļais Kriksīt, mūsu gaišais eņģelīt, mēs Tevi mīlestībā ļoti, ļoti gaidam.
Nepametiet mūs, Mīlestība, Cerība un Ticība".
