Šogad rudens pusē gaidāma bagātīga jaunu Latvijas filmu raža, raksta portāls "LSM".
Tie galvenokārt mūsdienu stāsti, kas pārstāv plašu žanru spektru, sākot no ģimenes drāmas līdz ironiskai absurda pasakai. Tāpat ceļu pie skatītājiem sāks divi vēsturei veltīti stāsti - Viestura Kairiša spēlfilma "Janvāris" par 1991. gada barikāžu notikumiem un Ināras Kolmanes drāma "Mātes piens", kas ir Noras Ikstenas slavenā romāna ekranizācija.
šī gada rudenī un ziemā būs vesels pirmizrāžu birums tām spēlfilmām, kas atbalstītas iepriekšējo gadu regulārajos kino centra konkursos.
Galvenokārt tie būs mūsdienu stāsti ļoti dažādos žanros, sākot no sociālas ģimenes drāmas "Māsas", ko veido Linda Olte, līdz pat melnā humora absurdai pasakai "Sema ceļojumi", kas ir Aika Karapetjana veikums.
Pirmizrādes būs arī diviem ar vēsturi saistītiem stāstiem - Viestura Kairiša filmai "Janvāris" un Ināras Kolmanes darbam "Mātes piens" pēc Noras Ikstenas slavenā un daudzās valodās tulkotā romāna motīviem, ko gaida arī skatītāji ārpus Latvijas, un režisore atzīst, ka jau jūt zināmu rezonansi: "Saistībā ar šo filmu var just lielu rezonansi, bet es to cenšos laist drusku "gar ausi", lai man tā atbildības sajūta nav par smagu, lai mēs visi varam brīvi un radoši strādāt, bet mums ir ļoti laimējies ar komandu, var teikt, ka tiešām tā ir tāda sapņu komanda.
Visi zobratiņi strādā, visiem ir laba humora izjūta, un tas ir ļoti svarīgi, jo mēs tomēr filmējam diezgan traģisku stāstu, tā ir drāma."
Viestura Kairiša spēlfilma "Janvāris" par 1991. gada barikāžu notikumiem jau izpelnījusies lielu ievērību Traibekas festivālā Ņujorkā, kur atzīta par labāko ārvalstu filmu kategorijā. Latvijā filmu izrādīs gada nogalē.
Viesturs Kairišs barikādes uzskata par ļoti vērienīgu notikumu, ar ko mēs patiesi varam lepoties kā savu īpašu identitātes zīmi: "Tas bija tiešām tāds veids, kā izpaust savu gribu, ko latviešu tauta ne pārāk bieži ir darījusi, bet šoreiz to darīja pilnā mērā. Bet tas ir skaidrs, ka tā cīņa nav tāda vienā brīdī pabeigta, tā ir nemitīga, tāpēc zaudēt šajā jautājumā modrību ir nepieļaujami."
Dažādās tapšanas stadijās ir vēl virkne kino darbu, to vidū, piemēram, vairāki stāsti par spēcīgām sievietēm. Signe Birkova veido filmu "Lotus", kuras centrā būs baltvāciete Alise fon Trota, latviešu mēmā kino entuziaste, Dāvis Sīmanis - vēsturisku drāmu "Marijas klusums", balstītu slavenās aktrises Marijas Leiko dzīvesstāstā, bet Ilze Kunga-Melgaile - vēsturisku melodrāmu "Dzīve pārtraukta", kam iedvesmas avots ir Atmodas laika zvaigzne Ita Kozakeviča.
Pirms mēneša paziņotie jaunākā konkursa rezultāti liecina, ka līdzās šiem taps vēl viens spilgtas personības stāsts, proti, Viesturs Kairišs veidos spēlfilmu "Uļa", veltītu slavenajai basketbolistei Uļjanai Semjonovai.
Daudzu gaidīta ir Aigara Graubas filma "Jumprava. Lielais notikums", kas, visticamāk, pirmizrādi piedzīvos nākamgad, kā arī Māra Martinsona filma "Zeme, kas dzied", kam pirmizrāde būs 2023. gada Dziesmu svētku ieskaņā.
Šī gada augustā filmai uzņems masu skatus, un, lai arī brīvprātīgo atsaucība tiem ir ļoti laba, vēl joprojām cilvēki tiek aicināti pieteikties, īpaši uz 13. un 14. augustu Valmierā, kur filmēs lielo kopkori, stāsta filmas producente Linda Krūkle: "1873. gadā pirmajos svētkos piedalījās 1003 dalībnieki, no kuriem aptuveni 70% bija vīri.
Un tas ir tas mūsu vislielākais izaicinājums šim projektam - piesaistīt tieši vīriešus.
Līdz ar to te nu būtu tāda kā prioritāte, ja vīri nāktu un pieteiktos. Tas būtu patiesībā arī ļoti unikāli, ja tas izdotos, ka viņi pievienotos vairāk. Ja šis notikums ir bijis kā viens no galvenajiem pamatakmeņiem valsts izveidē, tad es domāju, ka tieši šādā notikumā vēlreiz piedalīties būtu aizkustinoši un vēsturei piederīgi."
Kino kritiķes Dārtas Ceriņas redzējumā pozitīvi ir tas, ka mūsu kino darbus raksturo arvien lielāka žanriska un saturiska daudzveidība, ir gana daudz aktuālu mūsdienu stāstu un arī vēstures tēmas arvien biežāk tiek skatītas tieši mūsdienu aktualitāšu kontekstā.
Savukārt mums joprojām vēl pietrūkst vēlmes labā nozīmē pārkāpt kino likumības un arī veidot žanra kino. "Mums ir bijusi Matīsa Kažas filma "Kur vedīs ceļš" kā Austrumeiropas vesterna piemērs, bijuši vairāki kriminālfilmu piemēri, to vidū "Krimināllieta iesācējam" un "Maiņa"," teic Dārta Ceriņa. "Bet es domāju, ka mums trūkst, piemēram mūziklu un vispār tādu klasisko žanru klātbūtnes, kas ļauj caur žanru arī stāstīt ļoti sarežģītas, problemātiskas lietas. Kā mēs redzam, tad ne vienmēr šī žanra rezultātam ir jāizskatās tā, kā tas notiek Holivudā. Jo, piemēram, Trīra "Dejotāja tumsā" arī ir mūzikls. Tā kā šiem žanriem var būt ļoti daudzas un dažādas izpausmes.
Un tieši man arī personiski un, es domāju, vairumam cilvēku būtu interesanti redzēt šādu žanru renesansi vai žanru sastopamību Latvijas kino aizvien vairāk."
Arī šoruden gaidāma bagātīga jaunu filmu raža, pirmizrādes piedzīvos aptuveni desmit spēlfilmas. Jācer, ka skatītāji tās atkal gribēs un varēs skatīties uz lielā ekrāna kinoteātros, jo līdzšinējie divi gadi pandēmijas zīmē visai jūtami izmainījuši skatītāju paradumus.
