Mikolajivā piecus gadus vecā Veronika Rogozina strādā par brīvprātīgo kopā ar pieaugušajiem, vēsta fakty.ua. Viņa ir arī oficiāli reģistrēta kā brīvprātīgā.
Veronika palīdz gatavot ēdienu, kopā ar pieaugušajiem ved to uz kontrolpunktiem, kā arī gatavo patriotiskas rokassprādzes karavīriem. Ģimene neplāno doties uz ārzemēm, jo tic Ukrainas armijai un tās uzvarai.
“Veronika ir diezgan aktīva meitene. Pirms kara apmeklēja deju pulciņu un sapņoja kļūt par karsējmeiteni. Taču plānus iznīcināja karš. Bērnudārzi bija slēgti, tāpēc nācās viņu ņemt visur līdzi. Reiz mēs ar Veroniku gājām garām kontrolpunktam, kas bija netālu no mājas, un man vajadzēja viņai kaut kā paskaidrot, kas tas ir un kāpēc skan sprādzieni," stāsta meitenes māte Natālija Rogozina. " Un, kad vakarā cepu pankūkas, viņa piedāvāja pusi atstāt mājās, bet otru atdot mūsu mieru sargājošajām militārpersonām. Tā arī izdarījām. Šī bērnišķīgā atsaucība aizkustināja visus. Drīz meita sāka aust dzeltenas un zilas rokassprādzes un dāvināt tās cīnītājiem. Tad viņa arī sāka zīmēt, jo saprata, ka viņas darbs nav bijis veltīgs un svarīgs," stāstīja Natālija.
Arī viņa pati nesēž rokas klēpī salikusi. " Tā kā agrāk strādāju par fotogrāfi, nolēmu veltīt fotoprojektu mūsu aizstāvjiem un tiem, kas viņiem palīdz. Es devos uz Flotes virsnieku namu, kurā atrodas brīvprātīgo centrs. Manai meitai tur patika, viņa satika daudzus cilvēkus un negribēja no turienes braukt prom. Tāpēc gandrīz katru dienu mēs sākām doties uz turieni un brīvprātīgi palīdzēt. Es strādāju noliktavā un virtuvē, Veronika palīdz. Lieldienās kopā cepām pashu, meitiņa rotāja. Un tad mēs tos nosūtījām aizstāvjiem ar Veronikas lūgumu, lai uzvara būtu pēc iespējas ātrāk,"atceras Natālija.
Starp citu, meitene ir oficiāli reģistrēta kā brīvprātīgā.
“Mēs ar to ļoti lepojamies! Jums vajadzēja redzēt, cik drosmīga ir mana meita,” saka Natālija. " Pārdzīvojusi pirmo apšaudi, viņa arī mani mierināja, ka viss būs kārtībā un ka Ukraina ir neuzvarama. Un, kad atskan kaut kādas skaņas, Veronika saka, ka mūsējie strādā, un viss tiek kontrolēts. Mēs neplānojam braukt uz ārzemēm, tieši otrādi, brīvprātīgo centrā ir vieglāk un var novērsties no sliktām domām. Kāpēc mēs palīdzam? Tas ir mūsu pienākums. Bērns redz, ka bez militārās frontes ir cilvēki, kas apvienojas, palīdz. Un tā liekot kopā gabaliņus kā puzli, un mēs noteikti esam neuzvarami!" saka Natālija.
