Tukumniece Ieva šā gada februārī devusies mūžībā, zaudējot cīņā ar vēzi, Viņas mamma norād,a ka nevaino ārstus, taču sistēmu gan, ziņo raidījums "Bez Tabu".
Ieva regulāri veikusi veselības pārbaudes. Arī ginekologu apmeklējusi divreiz gadā, taču pagājušā gada janvārī pārbaudē saņēmusi ziņu, kas šokējusi gan pašu, gan Ievas mammu. Bijušas aizdomas par dzemdes kakla audzēju. Par laimi, sākuma stadijā, ko varot veiksmīgi ārstēt.
Lai diagnozi apstiprinātu, bija jāsagaida Stradiņu slimnīcas speciālistu atzinums. Covid-19 dēļ ginekologa pieejamība slimnīcā bija ierobežota, un Ievas rinda pienāca vien aprīlī. Ļaunā diagnoze apstiprināta, un vien tad, kad pavērās ”zaļais koridors” uz Onkoloģijas centru, tika veikta nepieciešamā ārstēšana, arī ārējā starošana.
Pirms uzsākt ķīmijterapiju, bija nepieciešama brahiterapija jeb iekšējā starošana. Tā Ievai nozīmēta pagājuša gada jūlija vidū, taču terapiju nebija iespējams veikt, jo dienu iepriekš saņēmusi ziņu no slimnīcas, lai nedodas uz Rīgu, jo vienīgā iekārta, kas ir mūsu valstī un ar kuru veikt brahiterapiju, vairs nav lietošanas kārtībā un citu alternatīvu mūsu valstī, kā veikt šo terapiju, neesot. Pacientēm jāizmanto ārvalstu klīniku pakalpojumi.
Ieva un viņas mamma bija sašutusi, jo Lietuvā esot četri aparāti un citās valstīs arī vairāki, turklāt sievietes bija šokā, uzzinot no mediķiem, ka pašām pacientēm jāmeklē slimnīca ārvalstīs: Lietuvā, Igaunijā, Francijā, Vācijā vai citur, kur veic nepieciešamo starošanu. Uzskata, ka būtu tikai pašsaprotami, ja to organizētu ierēdņi valstiskā līmenī. Onkoloģijas pacientes kā privātpersonas, zvanot uz slimnīcu, varot nezināt visas nianses, īpaši jautājumus par valsts piešķirtajām finansēm un sadarbības līgumiem. Ir arī valodas barjera.
Tomēr abas sievietes apzinājušas iespējamās kaimiņu valstu slimnīcas, taču no ārvalstu slimnīcām saņēmušas atteikumus. Lūgušas palīdzību Nacionālajā veselības dienestā, taču cits risinājums neesot piedāvāts. Saņemta atbilde, ka Latvijā tiekot organizēta jauna aprāta iepirkuma procedūra. Tikmēr Ievas slimība progresēja, sāpes jo dienu kļuva smagākas. Vasarā audzējs jau bijis 3. stadijā un pleties plašumā.
Ieva un viņas mamma klaudzinājušas pie visām durvīm, lai varētu rast palīdzību, kā atrisināt situāciju, no kuras atkarīga Ievas dzīvildze, taču bez panākumiem un bija pie ”sasistas siles”.
Ievai bija iespēja doties uz Viļņas onkoloģijas centru veikt nepieciešamo iekšējo starošanu jeb brahiterapiju, taču, iepazīstoties ar Ievas slimības vēsturi, Lietuvas speciālisti atbildējuši, ka diemžēl iekšējās starošanas laiks bija nokavēts.
Ievas aiziešana bija smags trieciens visai ģimenei, toties pēc Ievas gadījuma citām sievietēm, kam ir dzemdes kala audzējs, izdevies glābt dzīvības. Viņām vairs nebija pašām jāmeklē klīnikas ārvalstīs, kur veiktu iekšējo starošanu, to jau darījuši mediķi. Latvijā šā gada februārī jau iegādāta jauna brahiterapijas iekārta.
Ievas mamma nav uzrakstījusi iesniegumu ne Veselības inspekcijai, ne Ārstniecības riska fondam, lai pieprasītu kompensāciju, bet grib izteikt pateicību tiem ārstiem, kas veic savu darbu no sirds un dara pat vairāk, nekā darba pienākumi prasa.
