"Cerība, ka pasaulē labā ir vairāk nekā dunduru, jeb pateicība valsts iestādei, tā savu ierakstu facebook iesāk Elizabete M.
"Deviņi tulznu, dunduru un karstuma rūdīti jaunieši 10. jūlija vakarpusē sēž pāris kilometru attālumā no Katlešiem, kas ir ļoti tuvu Krievijas robežai, un bauda atpūtu pie svaigiem tomātiem un griķu un gaļas konservu "sautējuma".
Pēkšņi tur, kur vispār nav nekādas satiksmes (vien rets smagais aizbrauc), piestāj auto, no kura izkāpj Valsts robežsardzes darbinieks. Viņš pārliecinās, ka esam miermīlīgi un varbūt mazliet savādi (jeb tas, ko visi teica, kad paziņojām, ka iesim pārgājienā) jaunieši, kuri te čāpo ar kājām, rīt plānojot sasniegt Žīgurus.
Uz atvadām es izmetu nenopietni cerīgu jautājumu, vai viņam mašīnā nemētājas ūdens, jo esam izdzēruši VĒL vairāk, nekā domāts. Dzeršanai vēl pietiktu, taču kafiju no rīta gribas. Putra un roltoni arī jāvāra. Viņš teic, ka nē un pabrīdina, ka naktī kāds varētu arī atbraukt un pārbaudīt pases.
Pa nakti kāds piebrauca, taču necēla augšā, kas bija dikti labi, jo celāmies ļoti agri, lai nav jāiet pa vislielāko karstumu.
No rīta izkāpu no telts, aizgāju līdz nojumei, un tur — iemesls visus līdzgājējus celt augšā ar skaļu saucienu "Mums ir ūdens!"
Dzērām kafiju, vārījām putru un priecājāmies par cilvēcīgumu.
Paldies Valsts robežsardzei par neobligāto parūpēšanos!" raksta Elizabete.
