Pēc tam, kad svētdien, 18.novembrī, nosvinēta Latvijas 100.dzimšanas diena, sociālajos tīklos netrūkst ierakstu, kuros cilvēki sūkstās par pēc salūta piedzīvoto cilvēku burzmju krastmalā, sabiedriskajā transportā un uz ielām. Kamēr vieni nebeidz dusmoties un čīkstēt par it kā nepatīkamo situāciju, tikmēr sociālajā tīklā facebook lielu popularitāti iemantojis kādas sievietes ieraksts ar viņas pārdomām par piedzīvoto.
"Ilgi domāju rakstīt vai nerakstīt manas pārdomas par vakardienu, bet lasot interneta komentārus izdomāju tomēr uzrakstīt. Aizbraucu uz salūtu, ar vilcienu, kā agrāk to darīju ar savu vecomammu, nebija man neviena sastrēguma. Jā, vilciens, braucot mājup, bija pilns... un?" sociālajā tīklā facebook raksta pasākuma apmeklētāja.
"Arī agrāk vilcieni pēc svētku salūta bija pilni, un tramvaji, un visi citi transporti ar. Ziniet kas vēl bija agrāk? Dziesmas, svētku gars un smaidīgi ļautiņi tajos pilnajos vilcienos. Toreiz vēl biju maza, bet ļoti spilgti atceros to kopības sajūtu, saspiesti "kā siļķes mucā" visi viens otru stutēja, bet tai pat laikā lustīgi dziedāja latviešu dziesmas, negribējās nemaz kāpt ārā no vilciena. Vakar ar meitu iespiedos vilcienā un pat nedaudz apjuku, ka visi tik īgni un ar dzīvi neapmierināti. Nemitīga grūstīšanās un lamāšanās, tikmēr tūristu pāris, ar Latvijas karodziņiem pie krūts, man blakus izskatās galīgi apjucis par notiekošo. Uz salūtu tak visi brauca, jo ir svētki, bet kaut kā tā pēcgarša tāda nekāda.. ne tāpēc, ka daudz ļaudis un vilciens pilns, bet tāpēc, ka visi tie daudzie ļaudies piemirsuši, ka sastrēgumi pēc masu pasākumiem ir vienmēr, jo piemirsuši, ka svētkus radām mēs paši - ar dziesmām, ar labu garstāvokli un vecā onkuļa stāstiem vilcienā, kurā pārējie ieklausās. Arī sastrēgumā sēžot var pagriezt mūziku skaļāk un vienkārši dziedāt līdzi."
Arī runājot par svētku salūtu viņa uzsver, ka braukusi nevis vērtēt, kā iztērēta nauda, bet sajust kopības sajūtu, ko tik labi atceras no savas bērnības. "Tā vietā apkārt visi tikai burkšķēja, ka redzēt švaki, ka salūts nekāds, ka "ko vispār šī valstele vēl himnu spēlē, nav tak pelnījusi" utt... Kas notiek? Kur ir palikuši cilvēki, kas vienojas himnā, tā ka beigās asaras birst? Kur palikuši tie, kas vēl atceras uzlikt roku pie krūts himnas laikā? Man mācīja, ka tā ir jādara vienmēr dzirdot himnu, ar tēti arī hokeja laikā pie himnas stāvējām un dziedājām līdzi, vieni mājās, bet dziedājām."
" Te, starp tūkstošiem cilvēku, es neredzēju nevienu, tik jocīgus smīniņus un čukstus par mani, jo es dīvainīte dziedāju. Tak sen zināma patiesība, ka ejot pēdējā minūtē uz krastmalu, līdz krastmalai pat netikt, ka labāka redzamība un mazāka grūstīšanās būs pie TV ekrāna, bet kādēļ tad viss tas ļaužu pūlis devās vērot klātienē? Es labi zināju, ka pati maz ko redzēšu, uzsēdināju meitu uz pleciem un priecājos, ka vismaz viņa labi redz un aiz sajūsmas spiedz, bija smuki, es zinu, lai arī visu neredzēju! Tomēr visi tie, kam viss bija slikti, kādēļ jūs tur braucāt? Tie kas stāvot krastmalā var skandināt, ka valsts nav himnu pelnījusi - ko tad jūs tur gājāt svinēt?"
"Vienmēr ir opcija palikt mājās, ne tā? Man tiešām žēl, ka nesanāca noķert to svētku sajūtu ko gaidīju no šī pasākuma, es pat to mūziku, par ko daudzi sūdzas, nedzirdēju, jo apkārt visi sūdzējās un izsmēja salūtu pirms tas vēl kārtīgi bija sācies.. Tā svētkus nesvin! Ceru, ka varbūt kādā citā nostūrī, tuvāk krastmalai, vai uz kāda no tiltiem, kāds tomēr arī dziedāja un baudīja svētkus. Naudai vienmēr varēs atrast arī citus mērķus, bet tad tak arī nebūtu labi, jo tad nebūtu svētku sajūtas, visu nevar gribēt, bet svētki bija, salūts bija skaists un cerams tuvā nākotnē arī pati tauta spēs radīt kopības sajūtu," sava ieraksta nobeigumā raksta svētku apmeklētāja.
Jau vēstīts, ka Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta sabiedrisko attiecību vadītāja Indra Vilde informēja, ka svētdien, 18.novembrī, Latvijas valsts simtgadei veltīto gaismas uzvedumu "Saules mūžs" noskatījušies vairāk nekā 100 000 iedzīvotāju.
