Lielu popularitāti sociālajā tīklā facebook šonedēļ iemantoja kādas sievietes ieraksts, kurā viņa skaidroja, cik laba dzīve bijusi PSRS. Reaģējot uz viņas sacīto kāds cits šī sociālā tīkla lietotājs publicējis, viņaprāt, to, kā izskatītos mūsu valsts, ja līdz šim brīdim nebūtu atjaunojuši mūsu valsts neatkarību.
"Šodien bija tas "prieks" sociālajos tīklos sastapties ar vienas 1960. gadā dzimušas pilsones ierakstu Facebook, kurā tika mēģināts pierādīt, cik laba dzīve bija latviešiem PSRS - bezmaksas skolas, nekāds bezdarbs, laba pārtika, utt," sociālajā tīkla facebook raksta Mārtiņš K. "Neredzu jēgu atspēkot viņas uzskatus par to, ka zāle bērnībā bija zaļāka un debesis zilākas, to lai dara citi, bet es vēlos padalīties ar kādu ar šo tēmu saistītu lietu, proti, savu piedzīvoto no Moldovas atšķeltajā Piedņestrā."
"Piedņestra ir "valsts", kura 1980.- to gadu beigās un 1990. - to gadu sākumā nevēlējās kopā ar Moldovu atdalīties no PSRS un kļūt par neatkarīgu valsti. Gan Kremļa saimnieki, gan daļa Piedņestras iedzīvotāju vēlējās saglabāt tur padomju pārvaldes sistēmu un tuvināties Krievijai. Pēc kara ar Moldovu, kas noslēdzās 1992. gadā, tur tika cītīgi strādāts, lai saglabātu visus padomju sistēmas labumus un pat simboliku. Šo pūliņu rezultātus mēs redzējām šī gada jūnija sākumā, kad apmeklējām šo neparasto veidojumu."
"Jau pavisam drīz pēc iebraukšanas Piedņestrā no Moldovas puses varēja redzēt pārmaiņas, atlika tikai paskatīties uz leju - ceļi vietām izskatījās it kā Piedņestras karš būtu beidzies tikai pērn. Asfalts vietām bija nolaists tik tālu, ka otras lielākās pilsētas Benderas galvenajā ielā koki jau bija tam cauri izlauzušies. Interesanti, ka šie koki vietām auga cauri asfaltam abās ceļa pusēs un viens pa vidu - varbūt vietējās varasiestādes tos kokus otrā pusē iestādījušas simetrijai. Tāda pati problēma ir ar lielāko daļu no ietvēm un gājēju celiņiem - to bieži vien vienkārši nav. Vēl viena šejienes problēma ir mūžīgā nesakoptībā - ceļmalas regulāri nav nopļautas, apkārt mētājas atkritumi, u.c. Liktos jau, ka padomju sistēmā apzinīgie pilsoņi paši visu uzkops vai arī sociālisma sistēma apmaksās kopšanu, bet nekā, " savu stāstu sociālajā tīklā facebook turpina Mārtiņš.
Nedzīvojam mēs perfektā valstī, bet tā ir vienīgā, kas mums ir, un to mazumiņu, ko šajā valstī esam radījuši, pavisam netālu uzskata par lielu bagātību.
"Tālāk braucot iekšā izslavētajā Benderā mēs pabraucām garām kādai padomju rūpnīcai, kas, protams, bija pamesta un pussabrukusi. Tās ārpusi gan vēl lepni rotāja apskrandusi PSRS simbolika un iniciāļi. Netālu no rūpnīcas garā zālē uz sadrupuša asfalta gulēja biedris Ļeņins jeb precīzāk - viņa biste. Kā viņš tur nokļuva, mēs nezinām, bet tur viņš gulēja, skatu domīgi pavērsis pret debesīm."
Turpinot ierakstu tā autors norāda: "Apskatījuši vēsturisko Benderas cietoksni, kuru varasiestādes bija iespaidīgi atjaunojušas ar autentiskiem 21. gadsimta gāzbetona blokiem, mēs devāmies tālāk uz galvaspilsētu Tiraspoli. Tiraspolē mēs nolēmām ieiet veikalā, nopirkt ūdeni un samainīt naudu. Naudu mēs mainījām tāpēc, ka Piedņestrā nestrādā neviena Rietumu pasaules bankas karte, strādā tikai atsevišķu Krievijas banku kartes. To zinādami, mēs iepriekš bijām jau paņēmuši līdz ASV dolārus, kuri vietām mēdz strādāt kā neoficiālais maksāšanas līdzeklis. Pēc naudas maiņas mēs iegājām lielveikalā ar skaistu nosaukumu "Šerif". Interesanti, ka šim '"Šerif" pieder gan lielveikali, gan dažādi uzņēmumi, gan vietējais futbola klubs. Gandrīz vai liktos, ka liela daļa valsts uzņēmumu piederētu vienam vai diviem cilvēkiem no kādas lielvalsts.
Veikalā mēs ieraudzījām pavisam amizantu skatu - dēļ ierobežotā preču klāsta liela daļa no ap 40m garajām ailēm bija piepildīta tikai ar 1 preci. Dažos gadījumos viena prece piepildīja vienu ailes nodalījumu, taču daudzos gadījumos visu aili burtiski aizpildīja viena un tā pati prece. Tādā veidā varēja nopirkt viena veida tualetes papīru, viena veida veļas pulveri, mazgāšanas līdzekli, utt. Vislielākā izvēle gan bija konfektēm un degvīnam, šīs preces bija daudzveidīgas. Degvīniņš arī bija dikti lēts - apmēram 50 eirocenti par puslitru brandavīna. Tas laikam izskaidro to, kāpēc daudzi vēlāk uz gājēju ceļa sastaptie vietējie likās tik jautrā prātā."
"Veikalā pērkot konfektes mēs paprasījām palīdzību kādām vietējām kundzēm, kas turpat iepirkās. Jautājumus uzdevām krieviski, jo moldāvu valodu, kas ir viena no valsts oficiālajām valodām, diemžēl, neprotam. Sievietes bija ļoti draudzīgas un mums ļoti palīdzēja, taču viņu uzvedībā es pamanīju ko savādu. Savā starpā pārrunājot šokolādes, viņas runāja moldāviski, taču runāja klusās, piezemētās balsīs tā lai apkārtējie viņas nedzirdētu runājam valodā, kas nebija krievu. Tā vien liktos, ka par pārlieku skaļu runāšanu vienā no valsts oficiālajām valodām varētu draudēt kāds neaprakstīts sods vai sabiedrības nosodījums."
Viņaprāt, visinteresantākais bija milzīgais Krievijas karogu ieskautais skaņu un mūzikas atskaņotājs, kas Tiraspoles centrā cauru dienu skandināja patriotiskas Krieviju daudzinošas dziesmas. Šī aina bija gandrīz vai kā izrauta no Džordža Orvela "1984", kad Partijas Tālekrāni uz ielām un mājās nepārtraukti slavēja dižo Okeānijas valsti. Tā vien varētu šķist, ka piedņestrieši ir pamatīgi vīlušies padomju valsts projektā, tāpēc viņiem vajag nepārtraukti atgādināt par to, ka, pašaizliedzīgi strādājot, viņi reiz dzīvos komunismā vai šajā gadījumā apvienosies ar Lielo Zemi.
"Vēlējos šo rakstiņu uzrakstīt kā vielu pārdomām par to, kā izskatītos mūsu Latvija, ja mēs nebūtu atjaunojuši savu neatkarību, bet gan palikuši zem padomju varas," norāda Mārtiņš.
"Nākamreiz, kad veikalā nevarēsiet izvēlēties, kādu maizi, veļaspulveri vai citu mājsaimniecības preci pirkt, jo piedāvājums ir pārāk liels, kad iebraucot galvaspilsētā jūs sagaidīs nevis bruņoti karavīri ar bruņutransportieri, bet gan dejojošu tautumeitu un dēlu izkārtnes vai Latvijas valsts karogi, kad, ieejot veikalā, nav jākaunas runāt savā valodā, atcerieties to, ka nemaz tik tālu no mums dzīvo cilvēki, kuriem augšā sarakstītās lietas ir nevis blāvas gandrīz 30 gadus senas atmiņas, bet gan pavisam viegli saredzama ikdienas realitāte.
Nedzīvojam mēs perfektā valstī, bet tā ir vienīgā, kas mums ir, un to mazumiņu, ko šajā valstī esam radījuši, pavisam netālu uzskata par lielu bagātību. Varbūt tāpēc neķengāsim savu valsti, bet gan darīsim visu iespējamo, lai to uzceltu."
Viss Mārtiņa ieraksts lasāms šeit.
