Izmantojot trīs dienu pauzi Kontinentālās Hokeja līgas (KHL) spēļu kalendārā, kad Rīgas „Dinamo” komandai spēļu nav, portāls Sportacentrs.com uz sarunu aicināja hokejistu, kurš savu vietu zem saules izkaroja pēc Špenglera kausa izcīņas – Robertu Bukartu.
Aprunājāmies par izlasi, „Dinamo” veiksmēm un neveiksmēm līdzšinējā sezonā, treneriem Juliusu Šupleru un Peku Rautakallio, kā arī… psihologiem.
Ar Rīgas „Dinamo” komandas vienu no jaunākajiem hokejistiem tikšanos sarunājam īsi pēc oficiālām pusdienām pie Kirova Lipmana un iepazīšanās ar Latvijas izlases jauno galveno treneri Tedu Nolanu. Tāpēc pirmais jautājums loģisks – kā gāja un kādi ir pirmie iespaidi par jauno izlases treneri?
Kirovs Lipmans un federācijas pārstāvji mūs iepazīstināja ar izlases jauno treneri un tas pagaidām arī viss. Gan treneris, gan federācija saprot, ka šobrīd mums visiem primārais ir klubs un spēles KHL. Cik sapratu, tad uz Oslo brauks krietni atjaunināta Latvijas izlase, bez vairākiem līderiem un pieredzējušajiem spēlētājiem. Es? Labprāt brauktu, man būtu patīkami uzspēlēt. Par jauno treneri neko daudz nezinu, vien to, ka Ziemeļamerikā trenējis Karsuma pārstāvēto komandu, tas arī viss. Šodien vairāk bija oficiālas uzrunas, arī pusdienas, nekā vairāk. Pagaidām nav nekāda priekšstata par treneri Nolanu.
Iespējams, neesi īstais, kuram tas būtu jākomentē, bet tomēr – vai izlasei bija vajadzīgs jauns treneris?
Domāju, ka Oļegs Znaroks un Harijs Vītoliņš bija un ir ļoti spēcīgs treneru tandēms, kurš sevi pierādījis ne tikai pie izlases stūres, bet arī aizvedot līdz Gagarina kausa finālam ne to spēcīgāko līgas komandu. Domāju, ka tas bija ne pareizs, ne nepareizs lēmums. Gan jau arī viņiem bija grūti apvienot darbu izlasē ar pienākumiem klubā. Manuprāt, tas ir alternatīvs variants, jo bija jāatrod treneris, kurš būtu gatavs koncentrēties tikai un vienīgi uz darbu izlasē. Atceramies pagājušo gadu, kad treniņnometni un pārbaudes spēles vadīja Beresņevs, bet Znaroks ar Vītoliņu pievienojās vēlāk.
Kā vērtē pats savu līdzšinējo sezonu?
Kopš Špenglera kausa izcīņas viss viennozīmīgi ir kārtībā. Treneris uzticas, ļauj spēlēt, maiņai izdodas gūt arī punktus. Sezonas sākums bija nedaudz saraustīts – jauns treneris, jauna pieeja. No visām situācijām kaut ko var gūt un mācīties, ko arī centos darīt. Jāturpina strādāt un visam jābūt kārtībā.
Visas sezonas garumā esi bijis starp HK „Rīga” un „Dinamo”. Kurai komandai jūties piederīgāks?
Es uzskatu, ka mana darbavieta ir „Dinamo”. Līdz Špenglera kausam nebija izdevies iespēlēties komandā un sajust, ka esi tai vajadzīgs. „Rīgā” man ir cita loma – jābūt līderim un jāmet goli, „Dinamo” – jācīnās par visiem simts procentiem, ja gūstu vārtus, labi, bet tas nav galvenais. Šobrīd jūtos piederīgs „Dinamo”!
Špenglera kauss laikam tev palicis labā atmiņā…
Ļoti labi organizēts turnīrs un kopumā interesants pasākums. Bija iespēja nedaudz atpūsties, tajā pašā laikā pagatavoties nākamajām spēlēm... Atcerēšos turnīru tikai un vienīgi ar labu. Treneris šajā turnīrā man uzticējās, spēlēju kopā ar Ginču (Gintu Meiju) un Ankipānu. Lieki netrakojām, spēlējām savu spēli un liekas, ka sanāca tīri labi.
Augstkalne ir ietekmējusi konkrēti tavu fizisko sagatavotību un pašsajūtu?
Ja godīgi, īsti nejūtu uzlabojumus. Pirmajās dienas, iespējams, bija jūtama atšķirība – varēja skriet uz nebēdu. Domāju, ka bijām tur pārāk īsu laiku.
Kas tev sakāms par vieniem no saviem gūtajiem vārtiem? Droši vien nojaut, par kuriem runāju…
Parasti vārti! Uzmetu pa vārtiem, ripa uzlidoja gaisā un pēc tam vārtos… Nav ko tur daudz komentēt, veiksme tajā turnīrā bija ar mani, nešaubīgi.
Kā tu pats raksturotu sevi kā hokejistu?
Tendēts uz vārtiem (ilga pauze), var pieturēt ripu, pietiekami laba spēle vairākumā, nezinu, kas vēl… varu atdot labu piespēli. Būtu jāpieliek spēkā, ātrumā, tāpat varētu uzlabot spēli aizsardzībā. Esmu drošs, ka ar laiku tas viss nāks un kļūšu par krietni daudzpusīgāku spēlētāju.
Kā tu raksturotu treneri Peku Rautakallio?
Sākumā kontakts mums neveidojās, bet šobrīd viņš man palīdz ļoti daudz – spēļu laikā, treniņos, arī individuāli sanāk pastrādāt. Domāju, ka tikai tagad tā īsti saprotam, ko viņš no mums vēlas. Esmu sapratis, ko viņš vēlas redzēt trešās un ceturtās maiņu izpildījumā. Spēle bez riska – tas ir šo divu maiņu uzdevums. Ja aiz sarkanās līnijas maiņa nav nonākusi trijatā pret diviem vai divatā pret vienu, tad nav jācenšas apspēlēt individuāli. Jāmet ripa zonā un jāiet par to cīnīties. Tāpat viņš visu laiku atkārto, ka pie iespējas ir jāmet pa vārtiem, nevilcinoties.
Un ja Rautakallio jāsalīdzina ar Juliusu Šupleru…
Šupleram, manuprāt, bija pilnīgi vienalga kāds ir komandas spēles stils, pilnīga improvizācija. Šuplera spēles stils man it kā patika labāk un tajā spēlē es jutos labāk, taču nejutu uzticēšanos, arī spēles laiks bija niecīgs. Ir jāsaprot, ka pa sešām minūtēm uz ledus neko daudz nav iespējams izdarīt. Gandrīz ikvienam spēlētājam, kuram tiek dota iespēja, agri vai vēlu sevi pierādīs. Abi šie treneri ir pilnīgi dažādi. Ja Šuplers ir priecīgs par uzvaru ar 6:5, tad Rautakallio – par 1:0. Pats vienmēr esmu respektējis visus trenerus, ar kuriem esmu strādājis. No viņiem visiem bijusi atkarīga mana karjera un izaugsme, no katra var kaut ko gūt. Manuprāt, komandā bija nepieciešamas pārmaiņas. Jā, Julo vienmēr bija izpildījis izvirzītos mērķus, bet arī tagad esam „play-off” zonā, viss kārtībā.
Kas notiek ar momentu realizāciju visas šīs sezonas garumā?
Man ir tikai viens izskaidrojums – pie Julo spēle bija brīvāka, vairāk improvizējām. Ja pie Šuplera mēs atdevām pretiniekam vidējo zonu un spēlējām sākot ar savu, tad šobrīd aizsardzībā visi strādā jau no vidus zonas. Noguruma pakāpe līdz ar to ir krietni augstāka un dažbrīd pietrūkst svaiguma un precizitātes tieši uzbrukumā.
Kā ar treniņiem? Šosezon tiešām šancējat tik smagi kā visi runā?
Treniņi ir īsāki, bet intensīvāki, tā esot jaunā treniņu metodika. Man personīgi šādi patīk labāk, 45 minūtes vai stundu kārtīgi notrenējies un nav jādomā, ka pēc tam vēl būs jāskrien. Īss treniņš, trenažieru zāle un pa mājām!
Šobrīd jau ir jūtams „play-off” tuvums?
Jā, jau pirms spēles ar „Traktor” sapulcē treneris teica, ka ar šo spēli sākam gatavoties Gagarina kausa spēlēm. Nebūs tā, ka tagad nospēlēsim atlikušās spēles un tikai tad sāksim domāt par izslēgšanas spēlēm. Jau tagad katrā treniņā strādājam ar domu par „play-off” un katru maču spēlējam kā „play-off”. Jau šobrīd gatavojamies šīm spēlēm!
Jau sestdien būs vēl viena tā sauktā „sešu punktu” spēle, turklāt pret Šupleru…
Vai tev spēles pret Šupleru ir īpašas?
Domāju, ka būs interesanti. Klasiskais derbijs ar nosaukumu „Šuplers Rīgā”… Noteikti jāatspēlējas par zaudējumu Maskavā. To maču vēroju no tribīnēm un spēle izskatījās jēla. Laikam jau tāds ir tas hokejs sezonas vidū. Arī NHL novembra spēles izskatās nekādas. Sestdien būtu jābūt interesanti, punkti mums šobrīd ir nepieciešami kā gaiss, tāpēc ir jāņem. Atvadoties Šuplers teica – nākamgad tu par mani neaizmirsti. Būtu patīkami sestdien atgādināt par sevi (iesmejas).
Vai komandā darbu turpina arī psihologi?
Jā, pavisam nesen biju uz vizīti.
Kā tas viss notiek?
Sākumā bija jāpilda tādas kā anketas, atbildot uz dažādiem jautājumiem, tagad pa vienam ejam uz īsām pārrunām. Pēc treniņa ejam aprunāties, atbildēt uz dažādiem jautājumiem, kaut kā tā.
Tas palīdz?
Grūti pateikt. Ja jau uzvaras nāk, tad jau laikam palīdz. Latvijas sportā tas ir kas pilnīgi jauns, pasaulē – normāla parādība.
Kā veicas tavam brālim? Sanāk pakontaktēties?
Decembrī bija apslimis un dzīvojās pa mājām, tad nedaudz poobščaļis. Sezonas sākums bija ļoti veiksmīgs, ukraiņu treneris viņam uzticējās – spēlēja pirmajā vai otrajā maiņā, vairākumā, mazākumā, meta bullīšus. Viss ko var vēlēties, ja esi gados jauns hokejists. Nomainījās treneris un sāka viņu nedaudz dušīt, kā jau Krievijā jaunajiem pienākas. Tagad arī nesūdzas, domāju, ka viss ir kārtībā.