Naktī no svētdienas uz pirmdienu 84 gadu vecumā pārstāja pukstēt leģendārā hokeja trenera Viktora Tihonova sirds. Latvijas hokejā viņš ir īpašs cilvēks.
Hokejs (labs hokejs) Latvijā bija arī pirms Viktora Tihonova ierašanās Rīgā 1968. gada martā. Latvijas izlase bija spēlējusi olimpiskajās spēlēs un pasaules čempionātos, mums bija labi hokeja meistari, un – galu galā – tieši mūsējie pēc Otrā pasaules kara Maskavā mācīja krieviem spēlēt «kanādiešu hokeju». Taču 1968. gada sezonā Latvijas meistarkomanda Rīgas Daugava PSRS čempionātā bija nolaidusies tik zemu, cik zemu laikam vēl nebija – 12. vieta 2. divīzijā jeb tā laika līgā... Hokeja meistarkomanda Latvijā nīkuļoja. Var teikt, ka Viktors Tihonovs ieradās Latvijā īstajā laikā.
Pats savulaik bija diezgan labs hokejists (aizsargs; četrkārtējs PSRS čempions), taču ne starp spožākajām tā laika zvaigznēm, diezgan agri sāka trenera karjeru Maskavas Dinamo galvenā trenera Arkādija Černišova palīga lomā. Kad Rīgā tika nodibināta Dinamo komanda, tad jaunajam (tolaik Viktoram Tihonovam bija nepilni 38 gadi) trenerim piedāvāja tieši Rīgā sākt patstāvīgas trenera gaitas. Ideju viņam netrūka, un Rīgas komanda kļuva tām par savdabīgu izmēģinājumu lauciņu. Galvenais, ka jaunajam trenerim izdevās pārliecināt gan sporta biedrības vadību, gan Latvijas sporta vadību un – kas varbūt bija vissvarīgākais – republikas vadību, ka ir iespējams izveidot labu hokeja komandu un spēlēt PSRS čempionāta augstākajā līgā, kas tolaik, protams, likās neīstenojams sapnis un par ko daudzi tikai pasmīnēja – sak, lai jau mēģina... Var bezgalīgi strīdēties par to, kādā līmenī pašreiz būtu hokejs Latvijā, ja 1968. gadā Rīgā nebūtu ieradies Viktors Tihonovs, taču skaidrs, ka tieši viņš iededza toreiz to hokeja entuziasma liesmu, kas joprojām turpina degt – gan Latvijas izlasē, gan jau jaunāko laiku Rīgas Dinamo, gan hokejā vispār. Daudzi smīnēja ne tikai par Tihonova ieceri tikt augstākajā līgā (1973. gada pavasarī Rīgas Dinamo uzvarēja 1. līgā un iekļuva augstākajā līgā, kur pirmajā sezonā ieņēma 6. vietu1), bet arī par viņa spēlēšanu ar četrām maiņām (to atklāti kritizēja tā laika slavenākie padomju treneri ar Anatoliju Tarasovu priekšgalā), par īpašu vairākuma brigāžu izveidošanu (rīdzinieki vairākas reizes bija labākie skaitliskā vairākuma izmantotāji). Tihonovs laikam bija pirmais, kurš sāka pētīt un analizēt pretinieku spēļu un savu spēļu videoierakstus, sāka pievērst analītisku uzmanību maiņu sniegumam. Tagad tas viss liekas pašsaprotami, bet tolaik... Jauna un traka trenera idejas.
1977. gadā Viktora Tihonova vadībā Rīgas Dinamo ieņēma 4. vietu, un tas bija viņa augstākais sasniegums ar Rīgas Dinamo. Jā, viņš atveda uz Rīgu daudz spēlētāju no citām republikām, taču ne bez viņu palīdzības un lielās konkurences izauga arī jauni pašmāju talanti ar Helmutu Balderi priekšgalā.
Tālāk bija Maskavas CSKA un PSRS izlase, kas Tihonova vadībā 1978. gadā atguva pasaules čempiones titulu (pirmos vārtus izšķirīgajā mačā ar Čehoslovākiju guva Balderis!), viņa vadībā PSRS izlase trīs reizes bija olimpiskā čempione (1992. gadā – jau NVS izlase), 8 reizes ieguva pasaules čempiones titulu, ieguva Kanādas kausu un Izaicinājuma kausu, tieši Tihonovs izveidoja leģendāro uzbrucēju trio KLM – KrutovsLarionovsMakarovs, tieši Tihonovs... Tā varētu turpināt un turpināt. Katrs var sameklēt trenera sasniegumus, taču mums svarīgāks par tiem vienmēr būs tas, kā Tihonovs pacēla hokeju Latvijā jaunā līmenī un padarīja to par līdzjutēju vidū iemīļotāko sporta veidu (Tihonova ideja bija arī tradicionālās visas komandas tikšanās ar līdzjutējiem pēc sezonas). Viktora dēls Vasilijs, kurš pērn traģiski gāja bojā, Rīgā sāka spēlēt hokeju un savu trenera karjeru, tieši viņš savulaik noticēja Sandim Ozoliņam un palīdzēja tikt NHL. Mazdēls – arī Viktors Tihonovs – piedzima Rīgā, taču jau agrā bērnībā ar ģimeni devās vispirms uz Somiju, bet tad uz ASV. Pavisam nesen Viktors Tihonovs jaunākais spēlēja dzimtajā pilsētā Sanktpēterburgas SKA rindās. Pavasarī Krievijas izlases rindās viņš pirmo reizi kļuva par pasaules čempionu, turklāt kļuva par turnīra rezultatīvāko spēlētāju (8+8) un tika iekļauts simboliskajā izlasē. Vectēvs šo mazdēla triumfa brīdi piedzīvoja, un tieši viņam mazdēls pēc finālmača uzdāvināja savu zelta medaļu...
Viktors Tihonovs Latvijas hokejā vienmēr paliks īpaša cilvēka statusā, kaut gan bija arī reizes, kad visi uz viņu bija dusmīgi (piemēram, Baldera nepaņemšana PSRS izlasē uz 1984. gada olimpiskajām spēlēm, arī aiziešana uz CSKA, kaut gan visi saprata, ka tā notika pavēles kārtībā, tika uzņemta diezgan kritiski). Viktors Tihonovs ir arī Latvijas hokeja leģenda. Kas zina, kur mēs hokejā tagad būtu, ja 1968. gada martā viņš nebūtu ieradies Rīgā...