VAKARA ZIŅAS: Pieredze - brīvība seksuālajās attiecībās stiprina ģimeni

35 gadus vecais Mārtiņš ir pārliecināts, ka labu un saskanīgu attiecību pamatā ir uzticēšanās un pilnīga brīvība. Tas nozīmē, ka brīvība netiek liegta arī seksuālajās attiecībās ārpus ģimenes.

Pieredzes trūkums

«Es uzskatu, ka visam jānotiek ar abpusēju piekrišanu. Piemēram, ja vīrietis vēlas gūt intīmu pieredzi ārpus ģimenes, viņam nepieciešams saņemt sievas akceptu. Ja sieva piekrīt, tad nav nekādu problēmu. Tas pats attiecas arī uz sievieti. Ja vīrietis piekrīt šādām attiecībām, viss ir kārtībā.» Mārtiņš piebilst, ka runa ir ne tikai par seksu, bet par attiecībām vispār. «Mēs mēdzam viens otru uzskatīt par privātīpašumu, tas bieži vien izraisa dažādas nesaprašanās un skandālus.»

Viņš uzskata, ka, izvēloties nākamo dzīves partneri, mēs starp pretējā dzimuma pārstāvjiem meklējam kādu konkrētu tipu. «Novērots, ka meitene meklē dzīvesdraugu, kas līdzinātos viņas tēvam, bet puisis meklē meiteni, kas būtu līdzīga viņa mātei. Šī līdzība reizēm atklājas kādos sīkumos: balss tembrā vai uzvedībā. Piemēram, meitene apprec muļķi, jo arī viņas tēvs bijis apaļš muļķis. Kāpēc es to stāstu? Mana nākamā sieva Anita bija apbrīnojami līdzīga manai mammai. Tāpēc nebija nekādu šaubu, ka šī meitene būs mana.»

Abi apprecējušies diezgan jauni. «Anitai pirms manis bija attiecības tikai ar vienu puisi, bet nekas nopietns tur neizveidojās. Tā sanāca, ka es viņai biju pirmais vīrietis, kuru viņa varēja iepazīt tuvāk. Jau ievērojami vēlāk, kad mums bija bērni un pāri 30, viņa sāka asi izjust seksuālās pieredzes trūkumu. Tā kā līdz šim mēs neko neslēpām viens no otra, sieva man izstāstīja savu problēmu. Viņa jautāja, vai esmu gatavs kādam eksperimentam. Mēs atvērām pudeli vīna un sākām runāt. Runājām diezgan ilgi. Cita starpā viņa atzinās, ka nesen saskūpstījusies ar kādu vīrieti. Un tas viņai esot paticis. Viņa sāka filozofēt, ka nākamajā reizē viņai gribētos kaut ko vairāk par skūpstu. Arī es biju atklāts un teicu, ka mūsu attiecību sākumā man bija paralēlas attiecības ar citu sievieti.»

Kontrole un bailes

Sarunas gaitā abi vienojās, ka dos viens otram izvēles brīvību seksuālajās attiecībās ārpus ģimenes. «Protams, līdz ar brīvību mums bija jāuzņemas atbildība par savu rīcību, jo pats galvenais tomēr ir ģimene. Tas paredz cieņu un respektu vienam pret otru. Var teikt, ka mēs bijām spiesti kļūt gan atbildīgāki, gan tolerantāki viens pret otru.»

Mārtiņš atzīst, ka sākumā neesot bijis viegli. Viņš klusībā mocījies greizsirdībā, bet skaļi to nav izrādījis. «Centos tikt skaidrībā, kas tad man īsti nepatīk, ka manai sievai ir attiecības ar citiem. Nonācu pie dažiem secinājumiem, kas attiecas uz visiem vīriešiem un sievietēm. Monogāmija nozīmē, ka vīrietis kontrolē sievas seksualitāti un arī otrādi. Turklāt daudziem vīriešiem ir bailes, ka viņiem kādreiz var zust šīs tiesības uz kontroli. Vīrietis ne tik daudz baidās no sievietes intelekta, spējām un jūtām kā no tā, ka sieviete seksam neizvēlēsies viņu. Šīs bailes vīrietim liek nosodīt daudz ko, kas attiecas uz sievietes seksualitāti. Piemēram, ja sieviete ir izteikti seksuāla un viņai patīk sekss, viņa, visticamāk, ir palaistuve. Bet, ja viņu neinteresē sekss, viņa ir nejūtīga, frigida un stulba vecene. Abos gadījumos ir slikti.»

Mārtiņš turpina: «Lai vai kā, tomēr jāizvēlas pašai sievietei. Sākumā arī mana sieva bija izvēles priekšā. Bija jāizvēlas starp mūsu savstarpējiem solījumiem par uzticību un viņas vēlmju realizāciju. Taču šāds jautājuma uzstādījums bija lamatas. Jo patiesībā viņa taču varēja būt gan uzticīga man, gan gulēt ar citiem vīriešiem. Viņa taču labi apzinājās, ka mēs mīlam viens otru. Tāpat viņa apzinājās, ka vēlme gūt seksuālu pieredzi ārpus ģimenes nesagraus šo mīlestību. Un arī es to sapratu. Tā pa īstam to sapratu tikai vēlāk. Kad mana sieva atzinās, ka viņa jūt nepieciešamību pēc seksa ar citu vīrieti, viņa neatstūma un neatraidīja mani. Viņa vienkārši pieņēma sevi un akceptēja savu vēlmi.»

Aizvainojuma brīdis

«Mūsu vienošanās notika pirms trijiem gadiem, bet šodien mēs dzīvojam vēl laimīgāk un harmoniskāk nekā agrāk. Nekādā gadījumā nenožēloju, ka tā notika. Es gan neiesaku tā darīt visiem, taču mums tas nāca par labu.»

Mārtiņš neslēpj, ka sievai seksuālu piedzīvojumu bijis vairāk nekā viņam. «Galvenais ir tiesību un iespēju vienlīdzība, nevis rezultāts. Mums beidzot ir pa īstam pieaugušu cilvēku attiecības, kad katrs uzņemas atbildību par sevi un nenomāc otru ar savu greizsirdību un egoistiskām kaprīzēm. Mēs esam ļoti atklāti - nemelojam un nekrāpjam viens otru. Es nekad neaizmirstu, ka mana sieva ir patstāvīga persona un viņa nav mans īpašums. Un arī otrādi. Es esmu patstāvīgs un neesmu sievas īpašums. Kā esmu novērojis, ļaudis bieži vien iekrīt privātīpašnieciskuma lamatās, regulāri rīko greizsirdības scēnas, kas neglābjami sagrauj ģimeni.»

Mārtiņš norāda, ka starp iedomāto un realitāti bieži vien ir liela atšķirība. «Kad mūsu laulībā tika ieviesta atklātība, mums šo atšķirību izdevās būtiski samazināt. Parasti cilvēks melo vispirms sev un tad citam. Taču mūsu ģimenē nav jāmelo nevienam. Protams, reizēm gadās kādi aizvainojuma brīži. Piemēram, nesen mana sieva aizgāja uz tikšanos un neatgriezās mājās. Uz maniem zvaniem un īsziņām viņa neatbildēja. Manī iezagās bailes, es iedomājos visbriesmīgākos scenārijus. Tajā pašā laikā apzinājos, ka nemaz īsti nezinu, ar ko viņa ir kopā. Es jau iztēlojos, kā dodos un policiju un stāstu, ka pazudusi sieva. Stāstu, ka man ir aizdomas, ka viņa bija devusies ciemos pie dizainera Ginta vai arī pie uzņēmēja Sandra. Visu nakti slikti gulēju, rādījās murgi. Tikai agrā rītā saņēmu no sievas īsziņu: «Atvaino. Aizmigu. Drīz būšu mājās.» Es viņai tūlīt pat aizrakstīju: «Man prieks, ka viss kārtībā. Nākamreiz neklusē. Atceries, tu neesi viena.»»

Eksāmens uzticībā

Mārtiņš neslēpj, ka daudzi ir brīnījušies par viņu attiecībām. «Tāpat viņus izbrīna, kad saku, ka mani neuztrauc sievas sekss ar citiem vīriešiem. Sekss - tā ir izklaide. Mani vairāk uztrauc citas lietas. Es melotu, ja teiktu, ka mani nepavisam neuztrauc iespēja, ka sieva varētu iemīlēties. Reiz jau notika neparedzēts gadījums. Viens no viņas mīļākajiem galīgi zaudēja galvu un samīlējās Anitā. Savukārt mana sieva, kas bija sajūsmināta par notikušo, centās viņam piespēlēt. Viņš bija tā ieķēries, ka bija gatavs šķirties no savas sievas. Sūtīja Anitai ziedus, zvanīja uz mājām. To visu redzot, es biju samulsis. Sāku pat uztraukties, vai tas viss neaiziet pārāk tālu. Anita gan apliecināja, ka tas nekādā gadījumā nenotiks. Viņa teica, ka attiecības ar mīļāko nekādi nemazina jūtas un mīlestību pret mani. Viņai noticēt - tas bija sava veida eksāmens uzticībā. Un mēs šo eksāmenu izturējām. Es iemācījos uzticēties gan sev, gan sievai. Tas bija mūsu attiecību pārbaudījums, kas prasīja gan izturību, gan pārliecinātību par sevi. Tieši pārliecinātību, jo greizsirdības pamatā ir nepārliecinātība par sevi. Tās ir cilvēka bailes, ka viņš nav pietiekami labs un vērtīgs, lai otrs izvēlētos viņu, nevis citu. Un to es novēlu ikvienam - būt pārliecinātam par sevi.»

Mārtiņš piebilst, ka drīz vien viņš nomierinājies, jo redzējis, ka sievas mīļākais nav viņam nopietns konkurents. «Ar laiku viņš pat kļuva apnicīgs. Drīz vien Anita izbeidza ar viņu attiecības.»

Iemācīties sevi cienīt

«Lai iegūtu pārliecību par sevi, mums jāiemīl sevi,» spriež Mārtiņš. «Tas ir fundaments, uz kura balstās visa pārējā mīlestība. Un tam nav nekāda sakara ar egoismu un narcismu, kas ir sevis idealizēšana. Mīlēt nozīmē arī apzināties savus trūkumus un pieņemt tos, nevis savas vēlmes un uzskatus uzstādīt virs citu domām. Sevis mīlēšanai nav jāietekmē spēja mīlēt citus nekādā mērā.»

Pirms tam dzīvē viņam gājis visādi. «Bija brīži, kad šķita - viss notiek, esmu veiksmīgs un varu kalnus gāzt. Jutos vienkārši lieliski. Taču bija arī mirkļi, kad šķita, esmu pats neveiksmīgākais cilvēks pasaulē, man nekas nesanāk un neko nevaru. Tad sapratu, ka zem visām problēmām slēpjas zems pašvērtējums. Ar laiku iemācījos sevi cienīt un mīlēt. Katru dienu. Lai to izdarītu, svarīgi pieņemt sevi tādu, kāds esi. Tas nozīmē, ka tu rēķinies ar savām vajadzībām, nenoliedzot tās, lai izpatiktu citiem. Sevis mīlēšana ir prasību neizvirzīšana sev, tā ir došana, neko negaidot pretī. Tā ir priecāšanās par sasniegto.»

Mārtiņš teic, ka jūtas pateicīgs sievai. «Pateicoties viņai, biju spiests mainīties. Es kļuvu pārliecinātāks par sevi. Man vienkārši tādam vajadzēja kļūt, jo viņa sāka mani salīdzināt ar citiem. Sāku iet uz sporta zāli. Līdz ar to uzlabojās ne tikai mana fiziskā forma, bet arī veselība, jo pirms tam bija problēmas ar muguru. Uzlabojās arī pašsajūta un palielinājās dzīvesprieks.»

Dzimumu lomu maiņa

Mārtiņš stāsta, ka ar laiku kļuvis par feminisma ideju atbalstītāju. «Agrāk feminismu uztvēru diezgan abstrakti, bet vēlāk pamazām sāku iedziļināties šajā tēmā. Arvien vairāk un vairāk. Situācija mainījās, kad aizgāju no darba un pievērsos bērnu audzināšanai. Mums ir divi bērni - sešus gadus vecais Gustavs un četrgadīgā Ilze. Var teikt, ka tolaik biju mājsaimnieks. Tad daudz labāk sāku izprast sievietes, it sevišķi mājsaimnieces. Tas nepavisam nav vienkāršs un viegls darbs. Es uzskatu, ka mātes rūpes par bērniem prasa daudz laika, tāpēc arī tēvam būtu jāuzņemas daļa šo pienākumu. Vīriešiem vajadzētu saprast - ja sievietes būs nelaimīgas, arī vīrieši nebūs ieguvēji. Protams, tas pats attiecas arī uz sievietēm. Ģimenei jābūt nevis sacensību laukam, kurā abi cenšas noskaidrot, kurš ir galvenais, bet gan vietai, kur ir sadarbība, atbalsts un sapratne. Katram cilvēkam ir sava, nozīmīga vieta šajā pasaulē - gan sievietei, gan vīrietim.»

Mārtiņš turpina: «Esmu dzirdējis runas, ka mums jādzīvo tā, kā dzīvojuši mūsu senči, mūsu vectēvi un vecmāmiņas. Tomēr pasaulē viss mainās. Tad jau mums vajadzētu atteikties no elektrības, interneta, mobilajiem sakariem un citiem progresa sasniegumiem. Mums jāsaprot, ka, mainoties sabiedrībai, mainās arī dzimumu lomas. Nereti izskan atziņa, ka sievietes varētu būt vēl varošākas, nozīmīgākas un veiksmīgākas, ja vien vīrieši viņas speciāli nepiebremzētu.»

Seksisms un kulinārija

«Nav šaubu, ka abiem dzimumiem pienākas vienādas ne tikai sociālās, bet arī seksuālās tiesības. Diemžēl daudzi vīrieši ir seksisti, kam ir nicinoša attieksme pret sievietēm. Diskriminācija joprojām izpaužas daudzās reklāmās, kur vīrieši tiek attēloti spēcīgi, enerģiski un kārtīgi saģērbušies, bet sievietes dumjas, vājas un pusplikas.»

Viņaprāt, šādas reklāmas mudina vīriešus līdzināties mačo un pieņemt seksuāli agresīvu uzvedību. Turklāt šāda rakstura reklāmas stiprina skaistumkopšanas industriju, kas rada sievietes atkarību no izskata un svara.

Mārtiņš norāda, ka joprojām pastāv nevienlīdzība laika sadalē. Tas nozīmē, ka sievietes velta daudz vairāk laika neapmaksātam darbam nekā vīrieši. Sievietes ir tās, kuras pēc darba nāk mājās un gatavo, tīra, gludina, palīdz bērniem ar mājasdarbiem un aprūpē savus vecākus. Savukārt Mārtiņa ģimenē viss ir citādi. «Lielu daļu mājas pienākumu, kas agrāk bija sievas pārziņā, pārņēmu es. Mums nav stingra grafika, kas veic mājas darbus. Kam ir brīvs laiks, tas arī izdara. Nav tā, ka šoreiz ir tava kārta un tāpēc es neko nedarīšu. Arī tad, ja nevienam nav laika, nav problēmu. Mēs abi diezgan iecietīgi izturamies pret mērenu haosu mājās. Arī ēdienu gatavojam abi - gan sieva, gan es. Reizēm neko īpašu netaisām, jo veikalos var nopirkt visādus pusfabrikātus un uz ātru roku pagatavot sev normālu maltīti.»

Viņš atceras, ka agrāk pratis uzcept vien kartupeļus un olas, taču pamazām visu iemācījies. «Prasīju padomus mammai un sievai. Iegādājos un studēju kulinārijas grāmatas. Es nepavisam nejūtos aizskarts un ierobežots savās tiesībās. Tieši otrādi - daudz ko esmu iemācījies.»

Ar labu potenci

Mārtiņš uzsver, ka abu seksuālā dzīve krietni vien uzlabojusies un kļuvusi interesantāka, kopš viens otram atļāvuši sānsoļus. «Laulātā pāra seksuālajai dzīvei ir tikpat liela nozīme kā psiholoģiskajai saderībai. Daudzi pāri izšķiras tieši seksuālas disharmonijas dēļ, kaut gan paši lielākoties attaisnojas ar raksturu nesaderību. Vai arī iestājas rutīna un garlaicība, kad neko vairs negribas. Es uzskatu, ka viss ir savstarpēji saistīts. Par sevi pārliecinātam vīrietim nav problēmas ar potenci, ja vien tam par vainu nav kāda nopietna saslimšana. Un arī otrādi - laba potence dod pašpārliecinātību.»

Vērtējot savas attiecības un salīdzinot tās ar citu pāru attiecībām, Mārtiņš spriež: «Protams, vīrieši daudz lojālāk izturas pret sakariem ārpus laulības. Taču to viņi attiecina tikai uz sevi, bet pret sievietēm ir daudz kategoriskāki, jo uzskata, ka sievai nekādā gadījumā nedrīkst būt sakari ārpus laulības. Šajā jautājumā vīriešiem ir dubultstandarti. Mēs drīkstam, bet sievietes nedrīkst. Kāpēc tā? Tam ir dažādi skaidrojumi. Piemēram, sieviete nedrīkst, jo viņai tas ir daudz nopietnāk, viņa ir ģimenes pavarda turētāja, turklāt vīrietim jābūt drošam, ka bērni - tie tik tiešām ir viņa bērni.»

Mārtiņš teic, ka šobrīd viņa ģimenē viss esot vislabākajā kārtībā. «Kad Anitai ir tikšanās, viņa bieži vien vēlu pārrodas mājās. Es parasti vēl neguļu. Ja viņa ir labā garastāvoklī, viņa labprāt kaut ko pastāsta par vakara piedzīvojumiem. Arī par to, kā mīlējusies. Es nepavisam neesmu sašutis. Parasti saku, ka viņas stāsts ir interesants un esmu priecīgs, ka viņai izdevies tik labi izklaidēties.».