VAKARA ZIŅAS: Gultā ar musulmani. Stāsts par laulības dzīves katastrofu
Pēkšņa iepazīšanās, viegls flirts, romantiski vakari un kaislīgas dejas. Saulrieti pie jūras, mīlestības apliecinājumi un grandiozi nākotnes plāni. To visu piedzīvoja rīdziniece Laura, kas apprecējās ar turku Hasanu un kuras laulības dzīve pamazām izvērtās par neglābjamu katastrofu.
Dzīve kā spēļu laukums
Laura atceras: «Vēl mācoties vidusskolā, sapņoju par brīvu un krāsainu dzīvi. Visu pasauli uztvēru kā tādu spēļu laukumu, kur norisinās dažnedažādi interesanti notikumi un piedzīvojumi. Biju pārliecināta, ka lielu kļūdu nemaz nevar būt, var būt tikai jauni piedzīvojumi. Es nemaz neaizdomājos, ko nozīmē ierobežot savu brīvību un pieņemt citas tautas tradīcijas, kultūru un reliģiju.»
Kad Laura beidza vidusskolu, vecāki uzstāja, ka nepieciešams iegūt augstāko izglītību. «Es viņiem piekritu, taču mani nekas īpaši neaizrāva. Savulaik mani interesēja dziedāšana un dejošana, taču es nejutos tik stipra un pārliecināta par sevi, lai to apgūtu profesionāli. Iestājos kādā no Rīgas augstskolām, kur sāku studēt uzņēmējdarbību. Es gan labi sapratu, ka tas nav mans aicinājums, taču kaut kur bija jāstudē. Pilnīgi piekritu vecākiem par augstākās izglītības nepieciešamību. Tomēr jāatzīst, man bija garlaicīgi mācīties vietā, kur nekas nenotiek. Otrajā kursā jau sāku garlaikoties, tomēr studijas turpināju. Augstskolā iepazinos ar Armandu, kas mācījās pavisam citā kursā. Jauks un uzticams puisis. Uz viņu varēja droši paļauties, viņš nekad nepievīla. Taču reizēm viņš mani garlaikoja, jo šķita pārāk nopietns un pareizs. Nekādu konkrētu nākotnes plānu man nebija. Dzīvoju un gaidīju, ka ar mani notiks kaut kas skaists un aizraujošs.»
Puisis sarkanā kreklā
Ziemassvētkos Laura ar draudzeni devās uz Turciju, uz vienu no Antaljas kūrorta viesnīcām. «Vēlējos nomainīt vidi un izvēdināt galvu. Nebija ne mazākās domas, ka šis brauciens varētu izmainīt manu dzīvi. Tomēr tā notika. Viņš uzradās jau otrajā dienā pēc manas ierašanās viesnīcā. Viņš ievēroja mani pirmais. Sēdējām ar draudzeni viesnīcas bārā un apspriedām, ko darīsim tuvākajās dienās. Netālu no mums atradās biljarda galds, ap kuru grozījās divi jauni vīrieši. Kā nopratu, viņi bija vietējie. Pamanīju, ka viens no viņiem ik pa laikam pievērš man uzmanību. Puisis sarkanā kreklā. Diezgan glīts, sportisks un labi kopts. Notikušajam nepievērsu īpašu uzmanību, taču nākamajā dienā mūsu numurā iezvanījās telefons. Zvanītājs bija puisis sarkanajā kreklā. Viņš runāja angļu valodā un aicināja satikties viesnīcas restorānā. Pēc nelielas vilcināšanās es piekritu un vēl nodomāju, ka ilgi gaidītie piedzīvojumi ir sākušies.»
Laura stāsta, ka viss noritējis pārsteidzoši strauji. «Viņu sauca Hasans. Jau pēc pusotras stundas sarunas viņš paziņoja, ka precēs mani. No vienas puses - tas man glaimoja, bet no otras - biedēja. Tomēr Hasans bija noskaņots ļoti nopietni un gluži vai apbēra mani ar visādiem solījumiem un vilinošiem piedāvājumiem. Viņa tēvam piederēja vairākas viesnīcas Vidusjūras piekrastē, bet viņš pats konkrētajā viesnīcā bija pārvaldnieks.»
Mūžīgas mīlestības apliecinājumi
Hasans sācis regulāri zvanīt uz Lauras mobilo telefonu un norunāt randiņus. «Es biju kā apmāta un ļāvos notikumiem. Mūsu iepazīšanās periods bija ļoti romantisks. Sveša un eksotiska valsts, jauns un glīts pielūdzējs, viegls vīns vakaros un kaislīgas dejas pirms gulētiešanas. Hasans prata aplidot un pasniegt dāvanas. Man pat nebija laika apdomāt mūsu attiecības, jutos savaldzināta un nohipnotizēta.»
No Hasana sekojuši gan zvēresti, gan mūžīgas mīlestības apliecinājumi. «Tika uzburtas pasakainas mūsu ģimenes nākotnes ainas. Viņš solīja pasaules apceļošanu. Tam bija pamats ticēt, jo viņa tēvam naudas netrūka. Hasans solīja parādīt visu pasauli un visas pasaules skaistumu. Stāstīja, cik skaisti būs mūsu bērni un cik mīloši būs viņu vecāki. Viņš prata attēlot aizraujošas nākotnes ainas. Prata savaldzināt un pārliecināt. Hasans skaisti spēlēja uz manas dvēseles stīgām, un es tam visam ļāvos, nemaz negribot pretoties.»
Laura teic, ka pirms tam nebija domājusi ne par kāzām, ne ģimeni. «Šīs lietas biju atstājusi uz tālāku nākotni. Taču Turcijā jau biju pavisam cits cilvēks. Tiešām gribēju visu to, ko solīja Hasans. Es viņam ticēju un biju pārliecināta, ka tiešām būs tā, kā viņš stāsta. Un es nespēju atteikt viņam tuvību. Nespēju viņam pateikt: «Nē, man ir savs puisis!» Viņš stāstīja, ka man nevajadzēs strādāt, jo naudas viņam ir pietiekami. Jutu, ka viņš sāk diktēt noteikumus, bet par to neraizējos. Ļāvos notikumiem, jo dzīve solīja interesantu nākotni.»
Kontrole un pārmetumi
Kad lidostā abi šķīrušies, Hasans apsolīja pavisam drīz atlidot uz Rīgu. Abi bija nolēmuši apprecēties Latvijā. «Kad atgriezos mājās, es nespēju izstāstīt par notikušo Armandam. Vien aizsūtīju viņam īsziņu ar vēstījumu, ka mūsu attiecības ir beigušās, jo gatavojos precēties ar citu cilvēku. Armands man zvanīja, bet es neatbildēju. Vēlāk no draugiem uzzināju, ka viņš esot ļoti pārdzīvojis šķiršanos, vairākas dienas bijis gluži vai slims. Gulējis gultā un skatījies griestos.»
Kādu mēnesi Hasans zvanījis Laurai gandrīz katru dienu, līdz beidzot ieradies Rīgā. «Mēs vienkārši sarakstījāmies un pēc kāzu ceremonijas kopā ar maniem vecākiem pasēdējām restorānā. Tika nolemts, ka lielākas svinības notiks Antaljā. Tad uzradās problēma. Hasans teica, ka viņa tēvs ir pret mūsu laulībām, bet tas esot risināms jautājums. Viņš visu nokārtos, un es drīz varēšu ierasties Antaljā. Hasans aizlidoja uz Turciju, bet es paliku Rīgā.»
Drīz vien Laura sapratusi, ka ir stāvoklī. Par to pavēstījusi Hasanam, kas paudis prieku un apgalvojis, ka šī vēsts viņu iedvesmo.
Abu reģistrēšanās, kā uzskata Laura, nav pagājusi bez sekām. Hasans jūtami izmainījās. «Viņš sāka arvien biežāk norādīt, kā man pareizi jādzīvo un jāuzvedas. Ko es drīkstu un ko nedrīkstu darīt. Bija regulāri zvani, naudas pārskaitījumi un stingri norādījumi nerunāt ar citiem vīriešiem. Reizēm atskanēja pat draudi. Piemēram: «Ja es uzzināšu, ka esi mani piemānījusi, tu to ļoti nožēlosi!» Viņš prasīja atskaites, kur esmu bijusi un ar ko tikusies. Iztaujāja, kā es ģērbjos, un pārmeta, ka tas esot pārāk izaicinoši. Viņa kontrole un pārmetumi sāka nogurdināt. Kad iebildu, viņš uzkliedza: «Vai tiešām esi izdarījusi kaut ko sliktu?!» Reiz viņš piedraudēja, ka mani nogalinās, ja uzzinās, ka esmu viņu piekrāpusi.»
Hasana draudi regulāri mijās ar solījumiem par mūžīgu mīlestību. Ik pa laikam viņš atgādināja: «Atceries, tu esi mana uz visiem laikiem!»
Vienlaikus divas sievas
«Viņš bija musulmanis un vēlējās, lai arī es kļūstu par musulmanieti. Viņš bieži atgādināja, cik tas ir jauki - dzīvot islāma pasaulē, kur tik ļoti ciena sievietes. Apgalvoja, ka Rietumu pasaulē valda liela izlaidība, taču islāma pasaule - tā ir tīrāka, gaišāka un disciplinētāka.»
Tā arī abi dzīvoja - katrs savā valstī. Hasans ik pa laikam lidoja uz Rīgu, pavadījis šeit noteiktu laiku, lidoja atpakaļ uz Turciju. Laura uzskata, ka ilūzijas par laimīgu ģimenes dzīvi sākušas drupt kādu mēnesi pēc abu dēla piedzimšanas. «Reiz Hasans man piezvanīja iereibis un pateica, ka vispār viņam var būt arī citas sievietes, tā viņu ģimenē esot pieņemts. Viņa skaistais prinča tēls, ko viņš bija radījis manās acīs, pamazām sāka izgaist. Kad viņam atgādināju šo sarunu, viņš izvairīgi atbildēja, ka tas bijis vien pārpratums. Vienīgā un visdārgākā sieviete viņa dzīvē esmu es. Biju pārtraukusi studijas un visu uzmanību veltīju dēlam, kuru nosaucām par Džemilu.»
Pēc kāda laika Hasans paziņojis, ka viņa tēvs beidzot samierinājies ar dēla laulību un Laura var ierasties Turcijā. «Ar cerībām lidoju uz Antalju. Paredzēju, ka apceļosim pasauli, būs romantiski piedzīvojumi un mēs atkal satuvināsimies. Taču drīz vien es kļuvu par pieaugušu reālisti. Hasans man atzinās, ka pavisam nesen izšķīries ar savu pirmo sievu un atņēmis viņai dēlu, kuru tagad audzina viņa mamma. Es jutos satriekta! Visu laiku viņš man bija melojis! Man bija žēl gan sevis, gan mūsu dēla. Izjutu sāpes par velti lolotām cerībām un ilūzijām.
Sākumā Hasans jutās vainīgs, bet drīz vien kļuva agresīvs. Viņš uzkliedza, lai beidzu pinkšķēt. Apprecēt pirmo sievu viņu piespiedis tēvs. Kad tikos ar Hasana ģimeni, radinieki mani mierināja un teica, ka tā sieviete bijusi slikta un necienīga.
Kā izrādījās, visu šo laiku viņš nevienam nebija stāstījis, ka ir vēl viena sieva - Latvijā. To viņš atklājis tikai nesen, kad bija izšķīries ar savu pirmo sievu. Visa ģimene gaidīja, ka pieņemšu viņa bērnu no pirmās laulības, bet es to īsti nespēju. Man bija grūti samierināties, ka manam vīram ir bērns, kurš nav mans.»
Liekulība un meli
«Kamēr dzīvojām pie vīra vecākiem, man neprasot, mūsu dēlam tika veikta apgraizīšana. Arī tas mani sarūgtināja. Nejutos cienīta un respektēta. Vīrs daudz laika pavadīja ar savām māsām un citiem radiem. Kādā vaļsirdības brīdī Hasana māsas man pastāstīja, ka brālis sitis savu sievu, kad tā vēl bijusi stāvoklī. Bērns piedzimis ar komplikācijām, un bijusi nepieciešama medicīniska palīdzība. Abu šķiršanās notikusi, kad Hasans paziņojis, ka sieva pārkāpusi laulību. Un viņam izdevies par to pārliecināt savus radus. Vai tā tiešām noticis - nav īsti zināms.»
Ar laiku Laura pamanīja, ka Hasana ģimenē ir pārāk daudz liekulības un melu. «Šķiet, viņi visi meloja. Runāja vienu, bet darīja pavisam ko citu. Kad Hasans kaut ko izdarīja, par ko jutās vainīgs, tad bieži atkārtoja teikumu: «Es neko nevaru ar sevi izdarīt - tādu mani radīja Allāhs.»
Abas viņa māsas dzīvoja vienā istabā, kura bija divas reizes mazāka par brāļa istabu. Neraugoties uz to, ka tēvs bija bagāts un varēja atļauties mājā izbūvēt atsevišķas istabas katrai māsai. Es redzēju, ka visas sievietes šajā dzimtā - arī tantes un māsīcas - dzīvoja ar grūti noslēpjamu padevību. Viņas bija samierinājušās, ka pret viņām izturas bez cieņas. Ģimenē visa vaina tika uzvelta sievietei. Ja vīrs jūtas slikti - vainīga sieva. Ja ģimenei gadījusies kāda problēma - vainīga sieva. Vai arī vainīga kāda no māsām, kura patrāpījusies tuvumā. Ja brālis bija nolēmis iekaustīt māsu, tad mātei nebija tiesību iejaukties. Tas bija dzīvesveids, kuru neviens ģimenē netaisījās mainīt. Protams, man tas nepatika, un arvien biežāk sāku aizdomāties, kam man tas vajadzīgs un vai man jāpieņem islāms, kuru man tik ļoti cenšas uztiept. Tomēr, neraugoties uz problēmām, gribēju saglabāt ģimeni. Turklāt manas jūtas pret Hasanu nebija atsalušas. Abi nolēmām pamainīt vidi un kādu laiku padzīvot Rīgā.»
Greizsirdības scēnas
Taču Latvijā gāja vēl briesmīgāk nekā Turcijā. «Hasans nemitīgi kritizēja gan mani, gan manus vecākus. Ik pa laikam rīkoja skandālus. Reizēm bija tā iekarsis, ka saplēsa kādu trauku vai salauza bērnam rotaļlietu. Viņš apgalvoja, ka mīl savu dēlu, taču spēlējās ar viņu ļoti reti. Turklāt bija ļoti neapmierināts, ka dēls traucē viņam gulēt. Pārmeta, ka esmu slikta māte, jo esmu izaudzinājusi tik nepaklausīgu bērnu. Hasanam nepatika, ka mūsu dēls ir tik aktīvs, un uzskatīja viņu par traucēkli.»
Kad visi trīs atgriezās Turcijā, kopdzīves kvalitāte vēl straujāk sāka slīdēt uz leju. «Reizēm Hasans nebija mājās visu nakti, ar draugiem vazājās pa bāriem un atgriezās mājās tikai pret rītu. Pārstāju normāli gulēt, reizēm stundām ilgi nespēju aizmigt. Viņš bija pārspīlēti greizsirdīgs un ik pa laikam pārskatīja manu mobilo telefonu. Reiz kādā vakarā, kad bija iereibis, ieraudzīja manā telefonā aizdomīgu numuru un uztaisīja pamatīgu skandālu. Lai gan nekā aizdomīga tur nebija. Es biju zvanījusi ārstam un konsultējusies par Džemila veselību. Tomēr Hasans bija pamatīgi iekarsis un iesita man pāris pļauku. Biju šokā un sāku raudāt. Kad pārpratums noskaidrojās, viņš lūdza piedošanu. Taisnojās, ka viņam ir problēmas ar viesnīcas biznesu un tāpēc esot nervozs. Tā kā viņš pēc rakstura bija ļoti daiļrunīgs, pēdējais vārds vienmēr piederēja viņam.»
Laura atzīst, ka ar dēlu atradušies gluži vai aiz atslēgas. «Sākumā viņš mani nelaida vienu uz ielas. Sacīja, ka nav droši. Lai gan patiesībā pie tā bija vainojama viņa greizsirdība. Ilgu laiku man nebija mājas atslēgas. Un arī naudas nebija, visu laiku bija jāprasa un jāatskaitās, kam tā ir vajadzīga. Jo vairāk dzīvojām kopā, jo vairāk bija skandālu. Kad vairs nespēju izturēt, sacīju, ka ļoti vēlos apciemot vecākus. Mājās ierados kopā ar Džemilu. Pēc kāda laika piezvanīju Hasanam un pateicu, ka mēs vairs neatgriezīsimies Turcijā. Hasans sāka raudāt un sacīja, ka ļoti esmu vajadzīga viņam. Ka ļoti nožēlo visu to, ko man izdarījis. Ka turpmāk viss būs kā iepazīšanās sākumā. Ka bērnam ir vajadzīga ģimene. Visu to dzirdot, sajutu sirdsapziņas pārmetumus. Man bija vēlme saglabāt ģimeni un nenodarīt nevienam pāri. Mani vecāki, kas bija lietas kursā par mūsu sliktajām attiecībām, centās mani atrunāt no brauciena, taču es nepaklausīju. Džemilu atstāju Rīgā, bet pati aizlidoju uz Turciju.»
Sapņu sabrukums
«Ieradusies Antaljā, es atradu Hasana slēptuvi ar prezervatīviem un seksa rotaļlietām. Sapratu, ka seksuāla rakstura izklaižu viņam netrūkst arī bez manis. Biju izdarījusi kļūdu, noticot viņam un cenšoties saglābt ģimeni. Atskārtu, ka mana vislielākā kļūda, ka biju ļāvusies Hasana daiļrunībai un iesaistījusies attiecībās. Vēlējos vieglus un skaistus piedzīvojumus, bet dabūju smagus un nepatīkamus pārdzīvojumus. Visi sapņi bija sabrukuši, biju saņēmusi labu mācību. Kad paziņoju, ka uz visiem laikiem atgriežos Rīgā, Hasans draudēja, ka atņems man bērnu. Taču neklausījos viņa draudos.»
Gāja laiks, un Laura pamazām atgriezās normālā dzīvē. «Pabeidzu studijas un sāku strādāt, iekārtoju dēlu bērnudārzā. Vienu reizi bija atlidojis Hasans un lūdza mūs abus atgriezties Turcijā, bet es nepiekritu. Sākumā viņš palīdzēja ar uzturnaudu Džemilam, bet tagad to vairs nesūta. Iesniedzu šķiršanās pieteikumu, un nu arī mūsu laulība ir oficiāli šķirta. Visi lielie pārdzīvojumi ir beigušies, un mani vairs nemoka bezmiegs. Tagad viss notikušais man šķiet kā nepatīkams murgs, kuru nevēlos atkārtot. Pagaidām esmu viena, taču ceru, ka reiz satikšu vīrieti, ar kuru izdosies izveidot jauku un saticīgu ģimeni.