Es apsveicu Latvijas Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa priekšlikumu – tautas vēlēts prezidents. Taču – arī tautas vēlēts prezidents kā varas atzars ir nopietna lieta. Man – galvenokārt tāpēc, ka mēs kā tauta, kā pilsoņu kopums, kā elektorāts pēdējos divdesmit septiņos gados esam bijuši spējīgi nodrošināt sev tikai varu, bet ne tautvaldību. Mūsu ievēlētais (!) likumdevējs ne tuvu nav tautvaldības etalons. Turklāt – mēs neesam gribējuši pilsoniski pilnveidoties, lai to panāktu, bet gan uzskatījuši par labāku lielā skaitā pamest Latviju.
Tāpēc es domāju par to, vai šo tautas vēlēta prezidenta ideju nevajadzētu iepriekš pārbaudīt referendumā. Šis referendums būtu ne tik daudz tautas gribas fiksācija (esmu pārliecināts, ka vairākums būs par tautas vēlētu prezidentu), cik tests pašiem tā dalībniekiem. Nopietns atbildības tests. Sak, ar šo mēs apliecinām, ka gribam tautas vēlētu prezidentu un uzņemamies atbildību par to, lai tiktu ievēlēts nevis ar ausīm, bet ar smadzenēm mīlēts un ar smadzenēm novērtēts cilvēks. Proti, lai tauta pieņem un uzskata, ka šis institūts ir viņas pašas radīts, un tautas konkrētam cilvēkam dotais mandāts ir spēcīgākais mandāts. Es ceru, ka šāds referendums turklāt liktu elektorātam kaut cik savākties, un tas neļautos partiju politiskajam tirgum, kāds noteikti izvērsīsies arī tautas vēlēta prezidenta kampaņā. Es ceru uz sabiedrisko institūtu kvalitatīvu atdzīvošanos. Un vēl - ja Saeima gribētu šo lietu nobāzt zem deķa, tad referenduma iznākums liktu Saeimai tā nedarīt.
Principā mans viedoklis saskan ar Ringolda Baloža vadītās Saeimas darba grupas atzinumā izteiktajiem priekšlikumiem un secinājumiem. Man atzinums šķiet ļoti labi sagatavots. Kas gribēs, atradīs un izlasīs to pats. Te gribu tikai uzsvērt, ka žurku cīņas varas (arī politiskās varas) aprindās, tas, ka valsts aparāts, birokrātija nezina savu vietu valsts sistēmā un uzskata varu ne tik daudz par atbildību, cik par «priekšniecību», kura var atļauties apkalpot vairāk korporatīvas nekā valsts intereses, un vēl vairākas citas lietas mani pārliecina par to, ka paaugstināt Valsts prezidenta leģitimitāti, vienlaikus nostiprinot šī Satversmes institūta neatkarību un patstāvību, ir ļoti svarīgi. Man gan būtu kategoriski noraidāmi jelkādi «kompromisa», starpniekvarianti, kādi mūsu apstākļos varētu rasties. Piemēram, prezidentu vēlē vairs ne Saeima, bet (ar divām trešdaļām balsu) speciāla no Saeimas un pašvaldību deputātiem veidota kolēģija. Tā manā uztverē būtu klaja pārmaiņu imitācija. Tāpat - ja rīcību noteiktu atzinumā lasāmā frāze, «mainot prezidenta ievēlēšanas modeli, nav jāmaina prezidenta pilnvaru apjoms», tad man tas konkrētos apstākļos liecinātu vien par vēlmi iztikt ar dekoratīvām, izkārtnes izmaiņām.
Jā, tiešām būtu vērts pirmāk papētīt un vērtēt dažādu valstu pieredzi šajā ziņā. Sevišķi to valstu pieredzi, kur ar tautas vēlēta valsts prezidenta institūtu gājis smagi vai arī tas nav nesis cerētos augļus (Moldova, Gruzija…). Kādi bijuši iemesli? Kā mums tos novērst? Manuprāt, godīgas atbildes uz šiem jautājumiem ir svarīgas.
Vienlaikus, lai slāpētu, piemēram, profesora Ojāra Skudras skepsi un neticību, ka tautas vēlēts prezidents palīdzēs celt sabiedrības uzticību prezidenta institūtam, parlamentam un valdībai, tiešām ir jānostiprina reālas prezidenta tiesības ietekmēt politiskos procesus. Tāpēc, ja ar politisko neitralitāti, ar «politiski neitrāla arbitra» lomu tiek saprasta vien nomaļus vērotāja loma, līdzšinējais prezidenta pilnvaru ietvars, man ar to liekas drusku par maz. Ir jābūt noteiktam visaugstākā līmeņa jautājumu lokam, kur prezidenta viedoklis nav tikai rekomendējošs, bet ir saistošs. Taču pagaidām Valsts prezidentam tiek mierīgi atteikta pat informācija, ko viņš vēlētos saņemt, lai arī viņam jābūt tiesībām operatīvi saņemt jebkuru (arī visslepenāko) informāciju. Kam vajadzīgs tautas vēlēts prezidents, ja šis institūts faktiski paliek tik vien kā no tautai svarīgu lēmumu pieņemšanas pastarpināts novērotājs?
Kā līdz ar tautas vēlētu prezidentu nenonākt līdz antidemokrātiskai varas centralizācijai - tas, manuprāt, ir visu varas atzaru (prezidenta, likumdevēja, izpildvaras, tiesu varas) perfekta tiesiska, konstitucionāla regulējuma jautājums. Protams, tautai jābūt tiesībām Valsts prezidentu arī atlaist.
