Par tautas necienīšanu būs politiski jāmaksā

Ceturtdien Saeima izskatīšanai komisijās nodeva Satversmes grozījumus par tautas vēlētu Valsts prezidentu. Par grozījumu izskatīšanu balsoja Nacionālā apvienība, ZZS, Saskaņa, Latvijas Reģionu apvienība, kā arī vairāki pie frakcijām nepiederoši deputāti. Pret grozījumiem balsoja Vienotības deputāti.

Lai arī Latvijas Valsts prezidents pēc Satversmes ir vairāk reprezentatīva nekā politiska figūra, viņa iespējas ietekmēt politisko dienas kārtību ir pietiekami lielas, kā to ir pierādījusi arī līdzšinējā vēsture. Līdz ar to Valsts prezidents ir ļoti nozīmīgs amats, un viņa ievēlēšanas kārtība ir svarīga no valsts tālākās attīstības viedokļa.

Kāpēc Valsts prezidenta ievēlēšanu uzticēt Saeimas deputātiem, kuri paši nebūt nebauda lielu sabiedrības uzticību?

Pirms runāt, vai jāmaina Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība un, ja jāmaina, tad kādā virzienā, jānoskaidro, cik lielā mērā esam apmierināti ar līdzšinējo prezidentu darbu, jo, ja viss kārtībā, tad jautājums atkrīt pats no sevis. Kāpēc kaut ko mainīt, ja mehānisms lieliski darbojas? Diemžēl teikt, ka visi mūsu prezidenti bijuši lieliski, nevaram. Diplomātiski izsakoties. Citiem vārdiem tas nozīmē, ka pašreizējā Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība nenodrošina optimālo izvēli, un kaut kas ir jāmaina. To saprot gandrīz visi.

Pašreizējā kārtība paredz, ka Valsts prezidentu ievēlē 100 Saeimas deputāti aizklātā balsojumā. Pie šādas prezidenta ievēlēšanas kārtības Satversmes «tēvi» savulaik nonāca, lai vispār panāktu kādu kompromisu šajā jautājumā, jo sociāldemokrāti baidījās, ka tiešās vēlēšanās varētu uzvarēt zemsavietis Kārlis Ulmanis. Tagad mums jau ir uzkrāta pietiekami liela pieredze, lai teiktu, ka šis modelis strādā vāji un tas būtu jāuzlabo. Kā?

Laikā, kad Vienotība jutās diža un varena; kad tās stabulē pūta pamatplūsmas mediji, tad šīs partijas dzīlēs dzima ideja, ka visas Saeimas aizklātās balsošanas par personālijām jāpadara atklātas. Ideja bija vienkārša - Vienotība skaidri norādītu, par kādām personām jābalso, savukārt pamatplūsmas mediji ar ceļa rulli norullētu tos, kuri uzdrošinātos neklausīt Vienotības īkšķim. Saeima pakļāvās spiedienam un par šo Vienotības priekšlikumu nobalsoja. Saglabājot izņēmumu - Valsts prezidentu joprojām ievēlē aizklātā balsojumā. Tagad īsi pirms vēlēšanām Saeimā nonācis likumprojekts, kurš paredz arī šo izņēmumu atcelt.

Jāsaka atklāti, pašreizējais Valsts prezidents varbūt nav slikts, bet nekādā ziņā ne izcils. Sabiedrība nav lielā sajūsmā par Saeimas 2015. gada balsojumu, pēc kura jaunievēlētais prezidents teica savu leģendāro - vispirms jāierauj. Līdz ar to aizklātas balsošanas aizstāvjiem varbūt ir loģiski un juridiski argumenti, bet nav politiski emocionāli. Valda noskaņojums - ja neko nemainīsim, tad nākamgad Saeima atkal ievēlēs tādu pašu.

Taču, ja maina Satversmi, tad kāpēc to mainīt kosmētiski, nevis pēc būtības? Kāpēc Valsts prezidenta ievēlēšanu uzticēt Saeimas deputātiem (atklātas vēlēšanas gadījumā, visticamāk, tā būs koalīcijas padome), kuri paši nebūt nebauda lielu sabiedrības uzticību? Kāpēc šo nozīmīgo valsts amatpersonu neļaut ievēlēt visai tautai, tādējādi būtiski paaugstinot prezidenta amata autoritāti un leģitimitāti? Arguments «pret» ir tikai viens - tauta ir pārāk dumja, lai tai uzticētu tik atbildīgu lēmumu, un tā var savā muļķībā ievēlēt «nepareizo». Lai šī argumentācija neizklausītos tik plika un tautu nonievājoša, parasti vēl tiek piekabināta atruna par prezidenta pilnvaru paplašināšanu un ar to saistītām lietām, kas nav nekas cits kā vien jautājuma tīša samudžināšana, lai nebūtu jārunā pēc būtības un varētu pakulstīt mēli par Gorbunovu, Paulu un to, kas būtu, ja būtu.

Ja kāds domā, ka tauta pēc garas prezidenta priekšvēlēšanu kampaņas, dažādas ievirzes mediju analīzes, neskaitāmām debatēm televīzijā un citur patiešām varētu kādu jampampiņu vai pat kaitnieku ievēlēt par prezidentu, tad tas nozīmē, ka šis cilvēks ir ļoti zemās domas par savu tautu. Ko katrs domā, protams, ir katra paša darīšana, taču, ja kāds politiskais spēks atļaujas šādu nostāju likt savā programmā, tad agri vai vēlu šim spēkam par savu augstprātību, lai neteiktu iedomību, būs politiski jāmaksā. Vienotībai šis rēķins varētu pienākt pat ļoti drīz. Jau pēc pusotrām nedēļām.