Intereses un konflikti
 
©F64

Jau pati parlamentārās izmeklēšanas komisijas nodibināšana «par valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr. 16870000911» ir liels pazemojums Saeimai.

Tautas priekšstāvji ir spiesti ar nopietniem ģīmjiem runāt, taisnoties, apspriest, izmeklēt ko tādu, kam vērtība un ietekme uz šodienas reālo politiku vien tik, cik pupu mizām. Deputāti izmeklēšot kaut kādas sarunas, kas pirms septiņiem un vairāk gadiem esot notikušas viesnīcā Rīdzene. Daļa šo sarunu fragmentu propagandiskā mērcē publicēti vienā žurnālā. Nav apstiprināts šo sarunu autentiskums, nav zināms, kad konkrēti tās notikušas. Ko tad īsti komisija izmeklēs? Kur ir tās valsts nozagšanas pazīmes? Vai tas ir milzīgs atklājums, ka politiķi mēdz savā starpā apspriesties, perināt kādus koalīciju plānus, ka vieniem politiķiem nepatīk citi politiķi vai amatpersonas un viņi gudro, kā tos gāzt no amatiem? Labi, pirms septiņiem gadiem tam, ko politiķi runāja, bija kāda nebūt aktualitāte, bet ne vairs tagad - daļa tolaik pie varas bijušo politiķu tagad vairs neko neietekmē, starplaikā ir dibinājušās, bet pēc tam sabrukušas vienas partijas, citas partijas ir radušās. Parlamentārā komisija apvāvuļos ko tādu, kas jau sen ir vēsture.

Komisijai jau bija ievēlēta priekšsēdētāja un izveidots sastāvs, taču arī te izcēlās kārtējais absurds un bļaustīšanās. Ievēlētā komisijas priekšsēdētāja Inguna Sudraba (NSL) esot amatam nederīga, jo esot interešu konfliktā. Viņa esot pieminēta Rīdzenes sarunās kā premjera amata kandidāte, par kuru nolemts Maskavā. Kad papēta, kā tad īsti radusies šī Sudrabas sasaiste ar Maskavu, izrādās, ka tā ir radusies no zila gaisa: uzņēmējs Viesturs Koziols pļāpājis ar Aināru Šleseru un stāstījis viņam par Sudrabas apstiprināšanu Maskavā. Šādas baumas, ko viens pazīstams dižmuldētājs pārstāsta otram, tiek pasniegtas kā tīra patiesība - par to pilnā nopietnībā nosodoši izsakās Nacionālās apvienības vadība un pat pats Valsts prezidents.

Tātad, lai mestu ēnu uz kādu politiķi vai amatpersonu vai pat liegtu tai ieņemt amatus, pietiek, ka kādas citas personas savās privātās sarunās stāsta anekdotes vai atstāsta baumas par šo personu. Ja Koziols Šleseram viesnīcā būtu stāstījis, ka visi Latvijas iedzīvotāji ir vampīri un vurdalaki, tas būtu jāuzskata par nopietnu faktu ar visām no tā izrietošajām politiskajām un tiesiskajām sekām.

Bet nu kur patiešām interešu konflikts ir acīmredzams, ir fakts, ka komisijas locekļa Mārtiņa Šica (LRA) palīdze Signe Bole ir bijusī KNAB darbiniece, kas pat savulaik piedalījusies krimināllietas Nr. 16870000911 izmeklēšanā. Tā kā parlamentārajai izmeklēšanas komisijai jānoskaidro, kāpēc krimināllieta izmeklēta tik ļoti nekvalitatīvi, deputāts, kura palīdze ir piedalījusies lietas izmeklēšanā, var tikt ļoti ietekmēts un manipulēts. Bole pat ļoti varētu būt ieinteresēta parlamentārās komisijas darba ietekmēšanā, jo tolaik, kad risinājās tā saucamās oligarhu lietas jeb lietas Nr. 16870000911 notikumi, viņa faktiski bija KNAB izmeklētāju priekšniece. Izskatās, ka bijušie KNAB darbinieki Juta Strīķe, Juris Jurašs un Bole labprāt uzgrūstu atbildību par savu vājo darbu prokuroriem un ģenerālprokuroram. No Šica gaida, ka viņš strādās par lapsu vistu fermā un ripinās mucas no KNAB galvas uz Ģenerālprokuratūras galvu. Šics pat jau ir pamanījies nenoslēpt savu politisko simpātiju tendenci, piedaloties Juraša&Co organizētā mītiņā pie Valsts prezidenta pils. Pasteidzās...

Latvijas politiskajā vidē diemžēl ir jau sīksti iesakņojusies prakse savdabīgi interpretēt dažādus juridiskus terminus - dažkārt pat pilnīgi pretēji to klasiskajai, vispārpieņemtajai jēgai. Tā arī ar «interešu konfliktu» tiek manipulēts, kā nu kurā gadījumā vajadzīgs. Ja interešu konfliktā ir savējie vai vajadzīgie, tad tas netiek pamanīts, bet, ja politiskie pretinieki - tad noziegums. Bet politiskas un specdienestu varas saplūšana, apsūdzēšana bez pierādījumiem, pierādījumu safabricēšana, centieni pierādīt taisnību ar bļaušanu un acu bolīšanu tiek dēvēti par «tiesiskumu».