Palaid puķīti pa dambi
Ārkārtīgā sutoņā, slikti vēdinātā zālē sestdien aizritēja Vienotības kongress. Vīri uzvalkos un šlipsēs kongresa materiālu mapes izmantoja kā vēdekļus, taču neko daudz tas nelīdzēja. Klātesošos smacēja bezgaiss gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, jo netika paustas nekādas svaigas idejas. Arī gaidāmā intriga par valdes priekšsēdētāja vēlēšanām izpalika. Viss paliks pa vecam. Partija izvēlējās pat nemēģināt kaut ko darīt. Ar klusu nolemtību tā ļaujas plūdumam pa straumi, un jaunā Vienotības himna varētu būt populārā dziesma Palaid, palaid puķīti pa dambi.
Kongresa galvenais uzdevums bija ievēlēt jaunu partijas vadību pirms izšķirošās kaujas - 2018. gada 6. oktobra Saeimas vēlēšanām, kad izšķirsies Vienotībai hamletiskais: būt vai nebūt? Pirms kongresa pretendenti bija divi - dzīves pieredzējušais ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens un jaunais Edvards Smiltēns, taču izrādījās, ka galvenais kongresa notikums ir Smiltēna aiziešana no partijas.
Vai Smiltēna gājiens bija negaidīts? Drīzāk nē, nekā jā. Gaisotne kongresā (ne pārāk vētraini, toties uzkrītoši ilgi aplausi pēc Ašeradena pagarlaicīgās, neiedvesmojošās runas) liecināja, ka Smiltēnam nav izredžu uzvarēt. Dažas dienas iepriekš no cīņas par labu Ašeradenam bija izstājies Vilnis Ķirsis, bet pret Smiltēnu atklāti nostājās vecā gvarde ar Kārli Šadurski priekšgalā. Taču diez vai prognozējamais zaudējums bija galvenais iemesls Smiltēna demaršam. Pēdējo nedēļu notikumi liecināja, ka viņš meklē veidu, kā, saglabājot seju, no partijas aiziet, lai tas neizskatītos pēc kaunpilnas bēgšanas no grimstoša kuģa.
Tā kā Smiltēns bija viens no tiem, kas stāv uz komandtiltiņa un pat pretendē uz kapteiņa vietu, tad aiziešanu vajadzēja ticami norežisēt. Jāatzīst, ka ar šo uzdevumu Smiltēns tika galā gandrīz vai izcili, taču tikai gandrīz. Stāsts par principiem un nepareizi saaugušiem kauliem, kuri jālauž, lai tie saaugtu no jauna pareizi, bija pārliecinošs. «Lai Vienotību atjaunotu, tie kauli būtu jālauž pārāk daudz,» atzina Smiltēns, un šajā ziņā viņam grūti nepiekrist. Taču beigās viņu pievīla pārlieka aizraušanās ar teatrālismu. Savu uzstāšanos viņš noslēdza ar grāmatas dāvināšanu Solvitai Āboltiņai, cita starpā atklājot, ka šo grāmatu speciāli meklējis un pasūtījis interneta vietnē amazon.com. Tā kā grāmata no interneta veikala var nākt pat vairākas nedēļas, tad Smiltēns faktiski atzinās, ka teatralizētā iestudējuma Mana aiziešana no partijas scenārijs ticis uzrakstīts jau sen un šobrīd šeit nenotiek nekādas improvizācijas.
Pēc Smiltēna aiziešanas kongress pārvērtās par birokrātisku pasākumu, kurā veci stagnāti noformē iepriekš pieņemtus lēmumus. Ašeradenu par valdes priekšsēdētāju ievēlēja pārliecinoši. Vai Vienotībai viņa vadībā izdosies restartēties? Tam grūti noticēt, jo ir izvēlēts ceļš - neko nemainīt. Tai skaitā retoriku. Ašeradens savā runā atkārtoja vecās klišejas, kas agrāk samērā labi darbojās - nedrīkst ļaut uzvarēt oligarhiem un Kremlim. Šī taktika nesa rezultātus iepriekšējās trijās Saeimas vēlēšanās, taču situācija ir būtiski mainījusies. Vienotības reitings ir 3,7%. Vecais stāsts vairs nestrādā. Klausoties Ašeradenu, ne mirkli neradās sajūta, ka viņš to saprot. Sajūta kongresā bija līdzīga tai, kāda bija 2009. gada 21. novembrī Dailes teātrī, kad tur notika Tautas partijas kongress, kurā partijas vadībā atgriezās Andris Šķēle. Tādas pašas pašapmierinātas sejas, kurām šķiet, ka viņi joprojām ir šīs zemes sāls.
Vienotības centienus uzdoties par antioligarhiskās cīņas karognesējiem caurvij nostalģiska vēlme atkārtoti iekāpt nosacītā 2010. gada upē. Taču šobrīd šajā upē balsis zvejo jau citi - jaunie Pavļuta-Viņķeles un Strīķes-Juraša projekti. Dienas privatizētājs Ašeradens un zāles pirmajās rindās sēdošā Vienotības nomenklatūra nu nekādi neizskatās pēc šķīstiem cīnītājiem pret politikas izmantošanu savtīgos nolūkos. Viņi izskatās pēc pārbarotiem runčiem, kas runā par modernu, pārtikušu Latviju, ar to saprotot - modernu un pārtikušu sev un savai tuvākajai apkārtnei.
Neatkarīgi no Vienotības likteņa daudzi no šiem runčiem nekur nepazudīs. Pārgrupēsies, pārkrāsosies un atkal būs ierindā. Galvenais to izdarīt laikus. Jaunais Smiltēns vecajiem bukiem parādīja, kā tas darāms, un gan jau ne viens vien sekos viņa pēdās.