VIEDOKĻI: 2016. gads politikā un ekonomikā – smags un nestabils

Uzzini, Kā aizejošo 2016.gadu politikā un ekonomikā novērtē politiķi un eksperti

Neuzticēšanās krīze turpinās

Arnis Kaktiņš: SKDS direktors

Gada sākumā dabūjām jaunu valdību. Iepriekšējā beidza ar ļoti zemu sabiedrības uzticēšanās līmeni, un bija cerība, ka nāk kas jauns un svaigs, kas varētu salauzt šo neuzticēšanās krīzi. Bet tas nav īsti noticis. Gada sākumā uzticēšanās varai nedaudz pieauga, bet tas neko būtisku neatrisināja, un jau gada otrajā pusē iezīmējās viegli lejupejoša tendence. No dziļās bedres ārā neesam tikuši. Jo īpaši postoša varētu būt svaigākā etīde ar gada budžetu, kas no sabiedrības un varas attiecību, uzticēšanās aspekta ir ļoti postoša. Šaubos, vai politiķi, kas to izstrādāja, līdz galam saprot, cik rūgtus augļus tā var ienest. Excel tabula gan parāda atsevišķus aspektus, ko vajag vai nevajag darīt ar vienu vai otru nodokli, vai ir kādi apsvērumi, kas ir taisnīgi, kas nē, bet vienlaikus virkne citu svarīgu faktoru netiek ņemti vērā. Rezultātā nonācām pie liela haosa.

Varas, stāvokļa valstī novērtējumā, salīdzinot ar pāris iepriekšējiem gadiem, nav būtisku izmaiņu, atsevišķos aspektos cilvēki pat jutušies mazliet sliktāk nekā pirms gada. Izmaiņas nav ļoti lielas, nevar teikt, ka esam iekrituši bedrē, jo tur jau bijām, bet arī nerāpjamies no tās ārā.

Kaut kas tomēr ir arī optimistisks - šā gada pirmajā pusē Latvijas iedzīvotāji aptaujās par to, cik laimīgi jūtas, uzrādīja vēsturiski vislabākos rādītājus visā atjaunotās Latvijas vēsturē. Tas rāda, ka mūsu dzīves, pasaules uztveres ir ļoti daudzšķautņainas - attiecībā uz valdību, varu, politiķiem redzam milzīgu uzticēšanās krīzi, kura neietekmē to, cik laimīgi cilvēki jūtas kopumā. Lielāka nozīme acīmredzot ir tam, kā iet privātajā dzīvē, attiecībās ar tuvākajiem, kāda ir veselība un materiālais stāvoklis. Nedomāju, ka, tagad mērot šo rādītāju, varētu šo rekordu atkārtot - iespējams, ka tomēr politiskās kataklizmas daļai sabiedrības omu varētu arī pabojāt. n

Valstij jāaug profesionāli

Andris Piebalgs, Vienotības valdes priekšsēdētājs

Šis ir ārkārtīgi skumjš gads, viens no skumjākajiem, kāds mums dzīvē bijis, jo cilvēkiem nebūtu jāmirst zem automašīnām terora aktos, kā bija Nicā, Berlīnē. Valsts uzdevums ir aizstāvēt pilsoņus pret terorisma draudiem, un nevaram izslēgt pilnībā, ka kādreiz kāds mērķis nebūs arī Latvijā. Lai no tā aizsargātu, valstīm jābūt stiprām, efektīvām, un te Latvijas valstij ir vēl daudz darāmā, lai tā būtu stipra un efektīva un varētu cīnīties pret draudiem, kādi parādās pilnīgi negaidīti.

Par valsts profesionalitāti neliecināja arī gada beigās notikušais ar nodokļu likumdošanu - tālākās sociālās nodrošinātības jautājumi tika risināti steigā, izrauti no konteksta, jo nevaram administrēt kaut ko, ko paši esam radījuši. Tas nav vienīgais gadījums, kad pieņemti lēmumi tiek atlikti, jo paši nevaram tos izpildīt. Tas parāda, ka valsts ir vēl vāja. Nesaku, ka viss ir slikti, bet darba ir stipri vairāk ne tikai attiecībā uz budžetu, bet valsts kvalitāti visos jautājumos.

Šis ir drūmāks gads, jo ekonomiskā izaugsme nebija tāda, kādu cerējām, nevar teikt, ka kāda no aktuālajām problēmām tiktu būtiski atrisināta. Kaut kas ir izdarīts izglītības reformā, bet par augstu politisko cenu!

Nākamgad valdībai un parlamentam jāstrādā daudz kvalitatīvāk, jo mēs netiekam līdzi tiem izaicinājumiem, ko mums uzliek sabiedrība. Un to var izdarīt! Ir Nacionālais attīstības plāns, valdības darba programma, prioritātes, bet mums ir nopietnas problēmas ar likumu iedzīvināšanu. Ir jāstrādā profesionālāk un varbūt arī vairāk. Arvien ticu Latvijas valstij un uzskatu, ka tā ir viena no labākajām valstīm pasaulē, bet tā nav pietiekami laba, lai atbildētu uz šodienas izaicinājumiem. Ceru, ka nākamais būs daudz labāks. n

Rūpju bērni - veselības aprūpe un ES fondu apguve

Augusts Brigmanis, ZZS Saeimas frakcijas vadītājs

Sarežģīts gads, jo ir virkne problēmu, kas pārmantotas no iepriekšējās valdības un pierakstītas šai. Gads ir ne labāks, ne sliktāks kā citi, atšķirība ir tā, ka mēs esam varas partija, un mums tā ir liela atbildība cilvēku priekšā. Arī slodze. Īpaši izcelt kaut ko grūti. Ir lietas, kas ir bijušas, kas pieņemtas, kā budžets, nekas diži mainījies nav, jācer, ka nākamais gads būs ar labākiem rezultātiem.

Smagākā sfēra, neapšaubāmi, ir un paliek veselība. Šo jautājumu bloku, kas ir ilgstoši bijis nerisināts, pārņēmām mēs. Lai ko runā arodbiedrības vai sociālie partneri, nākamgad tomēr ir ievērojami palielināts veselības aprūpes budžets un kaut kādi uzlabojumi būs jūtami. Vienmēr, protams, var gribēt vairāk. Bet šis budžeta palielinājums nes līdzi arī konkrētas reformas nozarē.

Otrs jautājumu loks, kas ir bijis sarežģīts un jārisina, ir Eiropas Savienības fondu apguves uzlabošana un paātrināšana. Zināmas iestrādes ir, un jācer, ka nākamgad veiksies labāk.

Pārmaiņu trūkuma nolemtība

Jānis Urbanovičs: Saskaņas Saeimas frakcijas vadītājs

Smags gads ar vienmuļo pārmaiņu trūkuma nolemtību, kas padarījusi koalīciju par kašķīgu un slinku. Tā var atļauties nedarīt neko, darīt paviršības, nedomājot par sekām. Vēlētāju īsā atmiņa kopā ar ģeopolitiskām šausmām, ar ko iemanījusies baidīt koalīcija, ļauj pārvaldīt valsti tik slikti, ka tā nav nekāda pārvalde. Cilvēki netic, ka Latvijā ir iespējamas pārmaiņas, demokrātiska sacensība starp idejām, partiju līderiem; 70% muļļājas savā starpā, 30% savā, bet cieš politikas kvalitāte. Un vēlētāji netic, ka tas ir maināms, un šī neticība cilvēkus dzīs prom no Latvijas. Bet izbrīna, ka cilvēki gatavi vākt parakstus par kādām drosmīgām idejām, bet nav spējīgi analizēt situāciju, kāpēc jāvāc paraksti - trūkst izpratnes par procesiem.

Varam kritizēt, cik gribam, mūsu piedāvājumam un mūsu vēlētāju izvēlei nav nozīmes. Bet arī tā saucamā latviskā gala vēlētāju izvēlei nav nozīmes, jo nekas jau nemainās! Arī ierēdniecībā, kurai nav jābaidās pieņemt koruptīvus vai dumjus lēmumus, jo no tautas nekas nav atkarīgs. Tauta var realizēt savu patiku vai nepatiku tikai caur saviem priekšstāvjiem, kuri jūtas kā kapsulā, kurā viņi var spļaudīties, lamāties un justies labi, neatkarīgi no viņu darbības kvalitātes. Un visas citas nelaimes izriet no šī procesa. Varam bezgalīgi runāt par reformām, bet visas tās nāk no pārvaldīšanas mākas un bailēm, ka kāds pēc viņiem atnāks un paskatīsies atvilktnēs. Diemžēl šis gads, īpaši pēdējie mēneši, budžeta haoss, cilvēku mānīšana, parāda viskrāšņāk šo bezjēdzību. Arī mēs, etniskā opozīcija, esam savā kapsulā, mums arī zūd motivācija kvalitatīvāk veikt gan atlasi, gan ideju piegādi.

Redzu turpmāk divus scenārijus. Viens - fantastiskais, ka cilvēki sapratīs, ka viņi visu laiku ir baidīti ar krieviem, lai vara dziļāk ielīstu viņu kabatās. Tas var veidot citu tautas pieprasījumu. Otrs - reālistiskais, kad atlidos marsieši un izdarīs to mūsu vietā. 25 gadus ļaut sevi krāpt un cilvēkiem visu laiku cerēt, ka tā bija pēdējā reize, ir unikāla latviskā situācija.

Koalīcijas nevienotība

Ivars Ījabs, politologs

Iekšpolitikā gads kopumā bija visnotaļ ierasts, nekas īpašs nav noticis, arī tāpēc, ka nebija vēlēšanu. Šis ir ZZS un Māra Kučinska valdības gads, un šī valdība lielā mērā visu gadu cīnījās ar tām problēmām, kas ir strukturāli izveidojušās - nemitīgas koalīcijas maiņas, skandāli, novājināta valsts pārvalde, problēmas ar amatpersonu iecelšanu.

Galvenie nestabilitātes faktori bija ārpus Latvijas, kuri mūs pagaidām ietekmē vairāk psiholoģiski. Starptautiskajā politikā gads iezīmējās ar noteiktu virzienu maiņu, gan ar Brexit, gan Donalda Trampa uzvaru ASV prezidenta vēlēšanās - pasaule pēc 2016. gada vairs nebūs tāda kā iepriekš.

Kaut kas it kā notiek, sakostiem zobiem dabūta cauri skolotāju algu reforma, kaut kāda kustība sākusies veselības aprūpes jomā. Visvairāk attiecībā uz nākotnē veicamajām reformām uztrauc valdošās koalīcijas vienotā rīcībnespēja, ko uzskatāmi demonstrēja pēdējā mēneša nodokļu stāsts, kas neliecina par valdošās koalīcijas spēju strādāt konsolidēti.

Jācer, ka Kučinskis amatā nav iesēdies tikai tāpēc, lai labi izskatītos un iedibinātu spēcīgāku autoritāti, bet arī lai panāktu kaut ko no valdības rīcības plānā ierakstītā. Bet nedomāju, ka pārskatāmā nākotnē kas īpaši mainīsies. Nākamais kā pašvaldību vēlēšanu gads un aiznākamais kā Saeimas vēlēšanu gads atstās visnotaļ deģeneratīvu iespaidu uz politiķu pašdisciplīnu.

Populisma atdzimšana

Ilga Kreituse, politoloģe

Aizvadītais gads savdabīgs ar to, ka pirmo reizi, manuprāt, Latvijā ir koalīcija, kura tik stingri turas uz opozīcijas balsu nepieciešamību kā nekad. Arī iepriekš ir tikušas izmantotas Saskaņas balsis, bet ne jautājumā par valdību, kas būtībā ir jautājums par budžetu, kurā izšķirošais balsojums tika pieņems ar Saskaņas palīdzību. Latvijā diezgan brīvi var interpretēt budžeta pieņemšanas būtību - budžets it kā tika pieņemts, bet ne līdz galam, jo tika noraidīts viens likums no budžeta paketes. Bet neviens nedemisionē.

Interesanti arī, ka valdošās koalīcijas pārstāve Eiroparlamentā Iveta Grigule ārpolitikā faktiski nostājusies valdībai opozīcijā, bet partija tajā nesaskata nekādu apdraudējumu savai ideoloģiskajai tīrībai. Kārtējo reizi roku uz valdības pulsa tur viens pilsētas mērs. Vērojama bija arī populisma atdzimšana, tikai diletantiskākā līmenī nekā iepriekš, un tā vairāk turas nevis uz tā realizētāju prasmēm, bet uz tautas neapmierinātību. Ja savulaik Zīgerists mācēja maksimāli izmantot šo instrumentu, tad Artuss Kaimiņš sākotnēji iegūto kapitālu savas nemākulības un personisko īpašību dēļ zaudē, lai gan varēja iegūt daudz vairāk.

Politiski nav bijuši tik nozīmīgi notikumi kā sporta zvaigznes - KP6 arvien spožāka mirdzēšana. Uzskatu, ka viņš Latvijas vārdu ar savu varēšanu sportā un pozitīvo attieksmi pret notiekošo cēlis vairāk nekā citi.