Par gudrona dīķu izsmelšanu, par vilcienu modernizāciju, ceļu remontiem, gaisa problēmām ostā, kā arī par citām politiski aktuālām problēmām Neatkarīgās intervija ar Latvijas Zaļās partijas valdes priekšsēdētāju, Satiksmes ministrijas parlamentāro sekretāru Edgaru Tavaru.
– Līdz Laimdotas Straujumas valdības krišanai jūs bijāt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) parlamentārais sekretārs. Kā sekmējās šajā laikā, ko paveicāt?
– Tā bija diezgan neparasta situācija, ka es kā parlamentārais sekretārs biju no vienas partijas – ZZS, bet ministrs Kaspars Gerhards no citas – no Nacionālās apvienības (NA). Pašā sākumā sadarbība bija vāja, bet tad pamazām sākām saprasties un ļoti labi sastrādāties, varējām vienoties par prioritātēm, ko virzām, ko nevirzām. Nereti bija arī gadījumi, kad jāvienojas, ko nevirzām. Cita starpā panācām kopsaucēju, ka pašlaik tālāk nevirzām reģionālo reformu. Tā bija smagākā diskusija. Noziedzīgi būtu vest reģionus uzkāpt uz tā paša grābekļa, uz kura uzgrūda iepriekšējie reģionu reformatori.
– Tagad jūs esat parlamentārais sekretārs Satiksmes ministrijā, kur ministrs ir Uldis Augulis (ZZS). Vai tagad ir vienkāršāk?
– Ministrs ir enerģijas un ideju pārpilns. Augulis savulaik jau ir bijis šajā amatā, tāpēc viņam nevajadzēs «iešūpošanās» un iepazīšanās laiku, daudzas lietas viņš varēs turpināt vai darīt to, kas nav izdarīts, vai labot to, kas «salaists dēlī». Ar Uldi jau sen esam uz tu.
– Iepriekšējā periodā, kad bijāt VARAM parlamentārais sekretārs, notika liela skandalēšanās ap gudrona dīķu izsmelšanu. Kas notiek ar gudrona dīķiem?
– Gudrona dīķu lieta diemžēl ir bijusi pārāk politizēta. Ar tiem ir nodarbojušies vairāki dažādu partiju ministri. Vienā brīdī ir parakstītas dīvainas izmaiņas līgumā ar uzņēmēju, kas nodarbojās ar gudrona izsmelšanu, un valsts ir nostādīta tādā kā ķīlnieka lomā. Bijušais VARAM ministrs Edmunds Sprūdžs īsu mirkli pirms demisijas ir parakstījis tādus dokumentus, kas, manuprāt, ir valstij neizdevīgi. Tad nāca informācija, ka uzņēmējs līgumu lauž, jo apjoms ir lielāks un vielas sastāvs ir bīstamāks, nekā sākotnēji tika norādīts. Tomēr gaisma tuneļa galā ir redzama, ir cerības, ka projekts tiks pabeigts, Tā ir vēsturiski viena no vispiesārņotākajām vietām Latvijā.
– Ir jau vēl padomju laika objekti, kas kaitē videi. Vai tie ir apzināti, ko ar tiem darīs?
– Olainē sanācijas projekts aizgāja veiksmīgi, tāpat arī Sarkandaugavā ir realizēts sanācijas projekts par valsts līdzekļiem. Valsts attīrīšana no bīstamiem un kaitīgiem atkritumiem turpinās. Tiesa gan, tiem projektiem, kas tiek realizēti normāli, sabiedrība pievērš maz uzmanības. Bet gudrona dīķu lieta ir citāds stāsts – tur tiešām ir gājis kā pa celmiem.
– Agrākos laikos zaļajiem bija grūti atrast kompromisu ar Rīgas pašvaldību un Rīgas brīvostu par to, lai osta attīstās un vide paliek dzīva. Kādas attiecības ar pilsētu ir pašlaik?
– Tagad sekmējas nedaudz labāk. Es personīgi atzinīgi vērtēju Krievu salas projektu – labāk lai Ķīpsalā sniegs ir balts, nevis ar ogļu putekļiem klāts, un ostas uzņēmējdarbība pārvirzās projām no centra, tālāk uz Daugavas iztekas pusi. Bet, protams, arī videi svarīgās, aizsargājamās teritorijas nedrīkst postīt. Šajos jautājumos tagad dialogs nedaudz labāks, ostā ir sapratuši, ka voluntārs diktāts neiet cauri.
Problēmas gan vēl pastāv – viens no tādiem jautājumiem ir par smakām. Ir vietas, kur smakas ir neizturamas. Bet tas jau nav vēl pats sliktākais – tās smakas, ko cilvēki saož, ne vienmēr ir tās bīstamākās. Sliktāk, ja izplatās kas tāds, ko ar degunu nesaož. Ir uzlikts arī «elektroniskais deguns» Rīgas brīvostā, lai fiksētu vielas, Valsts vides dienestam ir arī pārvietojamas stacijas, kas analizē gaisa tīrību un piesārņojuma līmeni. Gaisa tīrība tiek kontrolēta, un lietas lēni, bet iet uz labo pusi.
– Jūs pieminējāt reģionālo reformu, kas piebremzēta. Šī reģionu un pašvaldību nemitīgā reformēšana apnicīgi un stresaini velkas jau gadu gadiem. Kas pašlaik ar to notiek?
– Ir skaidrs, ka visiem novadiem, reģioniem jāattīstās – ne tikai Rīgai, bet arī Latgalei. VARAM ministrs Kaspars Gerhards un NA kolēģi piedāvāja divus variantus – pirmajā tiek samazināts pašvaldību skaits teju uz pusi, bet analīzi un šīs reformas ietekmi pētīs pēc tam, otrā variantā tiek veicināta pašvaldību sadarbība. Mēs, ZZS, uzstājām, ka veikt neizsvērtas pārmaiņas, neizpētot to ietekmi uz tautsaimniecību, izglītību, demogrāfiju un citām jomām, nav korekti. Mēs esam par to, lai tiek nomērīts ļoti precīzi un tikai tad griezts, nevis otrādi. Tas, ko piedāvāja ministrs Kaspars Gerhards otrajā variantā, ir reālāk – veicināt pašvaldību sadarbību. Ja, piemēram, pie divu pašvaldību robežas ir skola, tad abas pašvaldības vienojas, ka vienas pašvaldības skolas autobuss ved uz skolu bērnus gan no vienas, gan otras pašvaldības. Tas pats par būvvaldēm, kultūru un citām pašvaldību funkcijām. Pie šī varianta tad arī strādājam.
– Grandiozais Rail Baltica projekts skar gan satiksmi, gan vidi, gan citas sfēras. Satiksmes ministrs Uldis Augulis (ZZS) ar saviem izteikumiem ir jau izpelnījies asu kritiku. Daudziem nepatīk, ka viņš saka: «Ja Rail Baltica dzelzceļa līnijas projektam nebūtu tik vērienīga Eiropas finansējuma un tas būtu jādotē, tad būtu jādomā par tā realizācijas lietderību.»
– Protams, ja nebūtu Eiropas naudas, Rail Baltica projekts nekur tālāk par apspriešanu netiktu. Ko Latvijas iedzīvotājiem reāli dod šis projekts? Vai tās investīcijas ir tā vērtas, lai tiktu ieguldītas, zinot to situāciju, kāda ir pat ar valsts nozīmes ceļiem, ar bedrēm, ar tiltiem, ar esošā dzelzceļa tīkla infrastruktūras vajadzībām, par atsevišķiem reģionālas un vietējas nozīmes ceļiem nemaz nerunājot. Ja būtu jābūvē par Latvijas nodokļu maksātāju naudu, tad, manuprāt, pie šī jautājuma varētu atgriezties tikai tad, kad visi esošie infrastruktūras objekti būtu sakārtoti. Tomēr, ja ir ES investīcijas tieši šim mērķim, tad ir cits stāsts. Projekts ir jau sākts gan juridiski, gan faktiski, tas jāturpina un jābūvē.
Nelielu pienesumu tas mums katram dos – varēsim ērti ar vilcienu aizbraukt uz dažām kaimiņvalstu pilsētām.
– Ir tādas kaunpilnas lietas, ka Lietuvā ceļš ir kā biljarda galds, bet, pārbraucot pāri robežai, sākas bedres. Ko Satiksmes ministrija tur darīs?
– Pie tā tiek jau strādāts. Tā ir ielaista lieta. Ir Latvijā lielāks ceļu tīkls un mazāks finansējums nekā kaimiņvalstīs. 2016. gada tendence jau nedaudz uzlabojas, ja salīdzina ar iepriekšējiem gadiem. Šogad atkal paredzēti vērienīgi ceļu būves un remontu darbi visā Latvijā.
– Kas notiks ar pasažieru vilcienu modernizāciju un jauno pasažieru vilcienu iepirkumu? Premjers Māris Kučinskis sacīja, ka ar vilcienu iepirkumu nebūs viegli – tur tik drīz nav iespējams ko paveikt.
– Modernizācija notiek, vairāki vilcienu sastāvi tiek modernizēti Daugavpilī, Rīgas vagonrūpnīcā, Zasulaukā. Darbi tiek veikti kvalitatīvi, vagoni izskatās pievilcīgi. Skaidrs, ka, ja gribam piesaistīt vairāk pasažieru, arī komforta līmenim jābūt augstākam.
Ar pasažieru vilcienu iepirkumu tiešām ir sarežģīti. Dažādu politisku spēlīšu rezultātā ir norauts savulaik jau sāktais iepirkums. Vilcieniem bija jau jābūt uz sliedēm. Tas viss ir ierauts vienā nepatīkamā pārsūdzību virpulī. Tomēr cerības, ka tiksim pie jauniem vilcieniem, nav zudušas. Tas būtu vērtīgi arī vides aizsardzības ziņā, ja cilvēki vairāk izvēlēsies braukt ar vilcienu – jo elektrovilciens ir videi daudz nekaitīgāks par automašīnu.
– Rietumvalstīs pasažieri vilcienā var ieiet, bet Latvijā daudzās stacijās vecām tantītēm jārāpjas augšup vilcienā kā kalnu ģemzēm. Kā modernizācija skars peronu iekārtojumu, lai cilvēki varētu ērti iekāpt vilcienā?
– Līdz ar jauniem pasažieru vilcieniem un modernizācijas procesu ir plānots rekonstruēt arī peronus, lai pasažieriem nav jārāpjas pa kāpnēm. Tas tiek risināts kompleksi.
– Modernizācijas vārdā tiek nojauktas vēsturiskas koka konstrukcijas Vaivaros, Lielupē, Mellužos. Iedzīvotāji un mākslas zinātnieki ir sašutuši – stāvēja stacija 90 gadus, bet te atnāk postītāji un jauc to nost...
– Tuvākajā laikā man ir plānots tikties ar Latvijas dzelzceļa vadību. Man personīgi arī nav skaidrs, kāpēc bija jādara tādi postījumi. Man šķita simpātiskas šīs koka konstrukcijas. Skaidrs, ka bija jāveic kādi restaurācijas, rekonstrukcijas darbi, bet ne jau jājauc nost. Man vēl jānoskaidro, kurš to varēja apstiprināt un kāpēc. Vecās konstrukcijas vietā tiek uzlikti pelēki konteineri. Vecās koka konstrukcijas gan nebija atzītas par vēsturiskiem kultūras pieminekļiem juridiski, taču vai tad vienmēr jābūt šiem juridiskajiem argumentiem – vai tad cilvēkiem nav acu pierē un paši neredz, ka vēsture jāsaudzē?
– Redzam, kā mokās Vienotība. Tur iekšpusē visādi skandāli, kamdēļ partija virzās uz sabrukumu. Bet arī ZZS sastāv no vairākām dažādām partijām – no Latvijas Zaļās partijas, Latvijas Zemnieku savienības, Liepājas partijas, partijas Latvijai un Ventspilij. Tāpēc jūsu konkurenti cer un gaida, kad beidzot sāks iekšēji plēsties arī ZZS. Kad sāksiet plēsties un šķelties?
– Nesagaidīs. Mums ir iekšējas diskusijas regulāri un bieži, bet turamies pie principa, ja iekšpartijiska diskusija ir noslēgusies un pieņemts lēmums, tad pie tā jāturas visiem. Bieži mums uzdod jautājumu, kā tas nākas, ka Latvijas Zemnieku savienība un Latvijas Zaļā partija ir vienā apvienībā – nekur citur pasaulē tā neesot.
– Tas jau ir sens jautājums. Tik tiešām tradicionāli Rietumeiropā ir mazliet citādi. Latvijas Zemnieku savienība ir pilsoniska, konservatīva partija, bet zaļie Rietumos parasti ir marksisti, kreisie...
– Lai gan esam vieni no Eiropas Zaļās partijas dibinātājiem, mums no kreisuma nav nekā. Mēs drīzāk esam labēji savos uzskatos un darbības principos. Latvijas Zemnieku savienība savukārt nav gluži tāda, kā to grib tēlot. Zemnieki, kas ir tās rindās, lielāko tiesu ir bioloģiskie zemnieki, nevis industriālie zemnieki. Ne katrā jautājumā mums ir viegli atrast vienotu nostāju, bet tādos jautājumos, kas ir nacionāli, valstiski, mums nav pretrunu. Gan Latvijas Zaļā partija, gan Latvijas Zemnieku savienība cīnās par Latvijas interesēm, nevis par Austrumu vai Rietumu interesēm Latvijā.
Premjeram Mārim Kučinskim brauc virsū, ka viņš nepieder pie kādām lielajām ES partiju grupām, bet, lūk, «gudrie» no Vienotības ir iekļāvušies Eiropas Tautas partiju grupā. Bet ko šie eiroparlamenta deputāti no Vienotības ir devuši, ko ir devis Latvijai tas, ka Vienotība ir šajā ietekmīgajā partiju grupā? Neviens nevar nosaukt, kādus ieguvumus Latvijai dos tas, ja premjers piesliesies kādai partiju grupai.
Ja premjers iekļausies kādā partiju grupā, vai no tā Latvijai būs kāds labums, vai platību maksājumi Latvijas zemniekiem kļūs lielāki, vai būs kādi atvieglojumi tirdzniecībā, vai kādi parādi tiks norakstīti? Vienotība stāsta par savu veiksmes stāstu ar to, ka ir bijusi Tautas partiju grupā, bet es tur neredzu nekādu veiksmi. Platību maksājumi mums ir mazākie, bēgļi bija jāpieņem bez ierunām. Kāda tur veiksme?
– No jūsu partijas ir aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis un veselības ministrs Guntis Belēvičs. Kā vērtējat viņu darbu?
– Bergmanis ir novērtēts sabiedrībā, kolēģu vidū, sociologu aptaujās kā populārākais ministrs. Tur viss ir kārtībā. Belēvičam ar nozari ir grūtāk – viņu asi kritizē. Taču viņš ir jau tagad veicis milzīgu darbu smagajā veselības nozarē. Ministram vairāk jāskaidro sabiedrībai savi jau paveiktie darbi, jāuzlabo komunikācija, tad viss būs normāli. Veselības finansējums Latvijā ir ļoti, ļoti mazs, un no tā rodas daudz problēmu.
– 2017. gadā būs pašvaldību vēlēšanas. Kā uz tām ies Latvijas Zaļā partija?
– Jau tagad veltu pūles, lai rezultāti būtu labi. Pagājušajā reizē veicām eksperimentu Rīgā, startējot atsevišķi kā Latvijas Zaļās partijas saraksts. Ļoti nedaudz pietrūka. Rīga mums ir tāds ilgstoši neiekarots cietoksnis, bet nākamajās vēlēšanās to ieņemsim. Citur Latvijā mums ir labas pozīcijas – lielākajā daļā pašvaldību ZZS ir valdoša vai viena no valdošajām. Vēlēšanās savu ietekmi vēl palielināsim.
– Vienotības līdere Solvita Āboltiņa uzreiz pēc jaunās valdības apstiprināšanas izteicās, ka valdības veidošanā visu diriģējis Ventspils mērs Aivars Lembergs. Vai Lembergs tiešām visus jūs izrīko?
– Es biju klāt lielākajā daļā to sarunu, kurās tika veidota valdība. Bija arī sarunas, kur bija Lembergs. Viņš dažas reizes Vienotības sarunu vedējiem uzdeva dažus loģiskus un uz faktiem balstītus jautājumus, uz kuriem laikam bija neērti atbildēt. Tā tad arī visa «diriģēšana».
Lembergam nenoliedzami ir loma Latvijas politikā, to rāda ne tikai sociologu pētījumi, kas konstatē, ka viņš ir populārākais politiķis valstī, bet milzum daudz padarīto darbu. Mēs zinām, ka nafta caur Ventspils naftas trubu jau sen vairs neplūst, taču Ventspils turpina attīstīties. Man šķiet pieņemami Lemberga politiskie uzstādījumi, ka pirmajā vietā ir Latvijas intereses, ka nav jāklanās citu valstu priekšā, ka, ja braucam uz Briseli, tad jācīnās par savas valsts vajadzībām. Man absolūti nav pieņemami tādi piegājieni, kādus pat neslēpti veic Vienotības bijušie politiķi. Piemēram, bijušais finanšu ministrs Andris Vilks nesen publiski priecājās, ka beidzot ir dabūjis savu sapņu darbu Eiropas Attīstības bankā. Kā interesēs viņš strādāja, kad bija Latvijas Republikas finanšu ministrs? Savu sapņu darbu viņš ir dabūjis ar izkalpošanos Briseles birokrātiem. Manuprāt, steidzami likumdošanā jānosaka laika periods, kurā bijusī valsts amatpersona nevar pāriet uz amatu Briselē. Citādi viena daļa, jau strādādama Latvijas amatos, nerūpējas vairs par Latvijas vajadzībām, bet strādā tā, lai varētu tikt savos sapņu amatos, kur maksā četras, piecas vai sešas reizes vairāk. Latvija tad tādam politiķim vai ierēdnim vairs nav prioritāšu topā, bet tikai tramplīns. Vai Latvijas nodokļu maksātājiem ar saviem ķermeņiem vajag veidot šo tramplīnu?
