Inguna Sudraba: Dzīvojam kā okupēta cilts

 
©F64

Intervijā Neatkarīgajai partijas No sirds Latvijai (NSL) līdere, Saeimas deputāte Inguna Sudraba uzskata, ka Saeima nemaz negrib pati noteikt valsts politiku. Likumdevēju aizvieto koalīcija un izpildvara, bet pats tas ir vājš bezgribas radījums.

– Piektajā maijā No sirds Latvijai apritēja gads. Ko esat paveikuši?

– Gada laikā kopš dibināšanas startēt vēlēšanās un arī tikt pārstāvētai Saeimā – es uzskatu, ka tas ir nozīmīgs sasniegums. Esam ieguvuši atpazīstamību, novērtējumu. Tagad jādara viss, lai piekritēju skaitu vairotu.

– Ko no NSL redzējuma par Latvijas prioritātēm: atjaunot ticību valstij, godīga un efektīva politiskā sistēma, tautas vēlēts Valsts prezidents, demokrātisks vēlēšanu likums, izmaiņas nodokļu sistēmā (12% PVN veselīgai pārtikai, mazināt nevienlīdzību...), darba vietas, izglītība… uzturat spēkā Saeimā? Ko esat panākuši parlamentā?

– Es gribētu atbildēt divās daļās. Viens – svarīgi būtu runāt par to, kā Latvijā būvēts parlamenta darbs, kādas ir reālās iespējas. Otrs – tas, ko mēs reāli darām. Mēs virzījām iniciatīvu par tautas vēlētu prezidentu. Iniciatīva ir pieņemta, lai tālāk par to diskutētu, ir izveidota darba grupa. Vismaz šis jautājums nav noraidīts pilnībā un saknē. Esam pieteikuši arī savus grozījumus vēlēšanu likumā. Tas vēl tiks diskutēts, jo likums Saeimā ir tikai nupat atvērts.

Taču mūsu priekšlikumi sociālās nevienlīdzības mazināšanai un sociālās atbildības paaugstināšanai, mūsu priekšlikumi par pievienotās vērtības nodokļa samazināšanu pamatpārtikai un sākotnēji arī mūsu piedāvājums atgriezties pie 9% mikrouzņēmuma nodokļa likmes tika noraidīti. Mēs piedāvājām (jau pieņemot 2015. gada budžetu) atrisināt jautājumu par tā saukto negatīvā kapitāla indeksu pensionāriem. Tas arī tika noraidīts.

Un te ir vietā runāt par darba specifiku Saeimā. Jo Saeimas darba organizācijā ir izdarīts viss, lai, cik tik iespējams, ignorētu opozīciju kā tādu. Sākot ar elementāru sadarbību. Jo, kad koalīcija kopā ar valsts administrāciju, ar ministrijām nāk ar kādiem priekšlikumiem, mēs tos saņemam pēdējā brīdī. Vai, piemēram, līdz formalitātei, izsmieklam novests parlamenta un ministru attiecību reglaments. Tas nosaka, ka tad, kad ministrs atnāk, lai sniegtu mutiskas atbildes, tev ir tiesības uzdot jautājumu, kurš nav garāks par minūti. Ministrs atbild divu minūšu garumā. Ja tu pirms tam esi parakstījis rakstiskus jautājumus ministram, tad vari uzdot tikai divus. Kurš nav parakstījis, var uzdot trīs...

Šāda pieeja daudz liecina par Saeimas domāšanu. Jautājums nav tikai – ko opozīcija var izdarīt? Jautājums ir – ko grib un var izdarīt likumdevējs kā tāds? Latvijas parlaments visus pēdējos gadus ir ļoti strauji virzījies pretī apliecinājumam, ka likumdevējs nevēlas būt tas, kurš virza un nosaka politiku valstī. Turklāt viss Saeimas instrumentārijs radīts tā, lai likumdevējs (bez tā, ka viņam nav gribas) nespētu uzturēt arī tādu vidi, kurā spētu rasties atbildīga politika.

– Kurš tad nosaka politiku, kā griba aizvieto likumdevēju?

– Likumdevēju šajā gribā aizvieto koalīcijas padome un izpildvara. Mums nav pat tādu analītisko departamentu, kādi ir Igaunijas vai Lietuvas parlamentos. Tie ļautu vērtēt valdības politisko piedāvājumu, radīt alternatīvas. Mūsu pirmā, ar «diskusijām» par 2015. gada budžeta likumu saistītā, pieredze liecina, ka Saeimai, pieņemot budžetu, nav nekādas gribas diskutēt par politiku, kā šo budžetu realizēt. Visa runāšana veltīta tam, kā kādus divus miljonus sadalīt deputātu kvotās. Tādas lietas kā mūsu prasība Ministru kabinetam izstrādāt kvalitātes vadības sistēmu izglītībā tiek noraidītas a priori. Likumdevēja vājums izpaužas arī vēlmē nekritizēt izpildvaru. Lai arī konstruktīva kritika to tikai uzlabotu. Bet koalīcija ir par vāju, lai saprastu, ka labāk ir nevis slēpt kādas kļūdas, bet pašiem uz tām norādīt. Tā vietā ir paniska vēlēšanās gādāt, lai kritika neparādās. Pārspīlējot koalīcijas nozīmi, likumdevējs ir padarīts vājš. Tomēr es uzskatu, ka tas, vai tu gribi būt varas noteicējs, ir paša likumdevēja ziņā. Vai tu saproti, ka arī saturiski, pēc būtības nosaki, kādi būs likumi. Vai esi reāls izpildvaras kontrolētājs. Tas ir tikai paša likumdevēja ziņā.

– Jūs ne pārāk sen teicāt: būtu labi, ja uzņēmējdarbība un tautas dzīve pastāvētu kā lielā ģimenē, kur lielāka labuma gūšanai cits ar citu sadarbojas, nevis konkurē. Kāpēc pat Saeima to nespēj?

– Katrā lietā, ko tu dari, svarīgs pamats, serde, kam viss pakārtots. Mums šobrīd pazudis stumbrs, ap ko mēs visi turamies. Pazudis kopējais, vienojošais, kas mums visiem svarīgs, kas mūs visus satur kopā. Savā partijas programmā mēs to definējām kā drošu, neatkarīgu, vienotu labklājības valsti. Ja ir, kas tevi satur kopā, tad viss pārējais loģiski sakārtojas. Bet – valstij nav mērķtiecīgas virzības. Ir mētāšanās, ugunsgrēku dzēšana šodienas režīmā.

Es uzskatu, ka Saeimā tam pamatā ir cilvēku vājums. Tas liedz tikt līdz apziņas līmenim, kad kopējā lieta tev svarīgāka par tavām individuālām ambīcijām. Gribas būt zvaigznei, gribas izcelties uz citu fona. Bet tādā veidā var panākt tikai savu atpazīstamību. Ne velti Latvijas politikā tik lielā cieņā ir otru nomelnot vai diskreditēt. Taču, tā darīdams, cilvēks netiecas vis pēc kā labāka, bet piemeklē pats sev līdzīgo, attaisno sevi.

– Jūs sakāt: «Vienmēr skatos 3–5 soļus uz priekšu.» Tika solīts, ka 18. aprīlī NSL kongresā tiks pieņemta partijas stratēģija. Es uzskatu, ka reālai praksei veltītas, cilvēkiem lietišķi nolasāmas stratēģijas nav nevienai Saeimas partijai. Ir mazāk vai vairāk sistēmiski sakārtots vēlmju apraksts. NSL nav te izņēmums. Kur tie jūsu 3–5 soļi?

– Vai jūs lasījāt stratēģiju, ko mēs akceptējām kongresā?

– Lasīju gan. Stratēģija manā izpratnē ir rīcības dokuments, nevis sapņu grāmata. Vīzija, kurai, manuprāt, trūkst resursu bāzes un pārliecinoša priekšstata par atsevišķu norišu kontekstu, nav stratēģija.

– Es uzskatu, ka tā ir stratēģija. Jebkura stratēģija ir tiekšanās uz vēlamo. Pēc kongresa apstiprinātā darba grupa strādā pie konkrēta rīcības plāna, kur parādās gan resursi, gan termiņi, gan izdarāmie darbi. Mūsu stratēģija ir vērsta uz to, lai stiprinātu partiju, lai vairotu piekritēju skaitu, lai vairotos mūsu cilvēku atpazīstamība. Cik tad mēs varam panākt, izmantojot Saeimas tribīni? Ļoti maz. Pretstatā pozīcijas resursam, kas ir visa izpildvara, opozīcijas partija Saeimā var rēķināties tikai ar tiem resursiem, kas nodrošina frakcijas darbu. Tāpēc akcents jāliek uz darbu cilvēkos, sabiedrībā.

Turklāt mūsu stratēģija paredz izstrādāt valsts attīstības redzējumu. Apsvērsim un piedāvāsim parlamentam radīt nacionālo inovācijas centru, stratēģiskās plānošanas analīzes centru. Jebkurai valstij tāds ir, tikai ne Latvijai. Tas arī ir viens no iemesliem, kuru dēļ nevaram nostāties uz kājām, ieraudzīt savu virzienu un pie tā turēties. Ja mēs nesasiesim vienā sistēmā kvalitatīvu izglītību, kvalitatīvu augstāko izglītību, zinātni un uzņēmējdarbību, es neredzu, kur Latvija ņems potenciālu attīstībai.

– Kāda sasiešana, ja jūs pati sakāt, ka valdība – tas nav komandas darbs? Un kad tad ir bijis citādi?

– Nekad.

– Kāpēc?

– Tieši tā dēļ, ko mēs pārrunājam. Jau cik premjeri strādā ar pieeju, ka viņi ir vienkārši sapulces vadītāji, bet ne komandas saturētāji, kopīgā mērķa un vīzijas devēji. Katrs ar elkoņiem vai kaut kādā citādā veidā ņemas savas politiskās atbildības lauciņā savu prioritāšu dēļ, nedomājot par to, ko tas dod valstij kopumā.

Ministru kabinetam nav darbības programmas, kas būtu izveidota, domājot par to, kā, piemēram, nodarbinātību sasaistīt kopā ar ekonomikas izaugsmes mērķiem vai pieprasījumu izglītības kvalitātei. Katram kaut ko vajag sev. Kaut kur vajag paremontēt skolas, kaut kur vajag kaut ko iedot uzņēmējdarbībai, kaut kur vajag atbalstīt lauksaimniecību, kaut kur saremontēt ceļu... Bet ne jau, lai saprastu, kā visas politikas salikt kopā, lai sasniegtu lielos valsts mērķus. Šādai sadarbībai nav izveidots pamats.

– Savulaik jūs kā premjera amata kandidāti piesauca Jaunais laiks. 2013. gadā jūs pati esot teikusi, ka būtu ar mieru. Kā jūs rīkotos?

– Es tā neesmu teikusi... Bet es izveidotu stratēģiskās analīzes centru. Bez tā nav iespējama gudra, pārdomāta politikas veidošana. Pastāvošais pārresoru koordinācijas centrs vairāk ir dokumentu, viedokļu saskaņotājs, nevis reāls intelektuāls spēks. Man grūti saprast, kāpēc šodien nevar pieņemt elementārus, ar izglītības kvalitāti, pieejamu veselības aprūpi, cilvēcīgu pensionāru novērtējumu... saistītus lēmumus, bet visu laiku spēlējas ar vienu tabu – fiskālā disciplīna. Kāpēc nepieciešamība turēt deficītu noteiktā līmenī tiek uztverta ar matemātisku, nevis ekonomisku izpratni, ka ikviena nauda, ko mēs iedosim cilvēkiem, arī tiem, kas šobrīd ir trūcīgāki un nenovērtētāki, tik un tā atgriezīsies ekonomikā.

– Nesen jūs teicāt, ka vara Latvijā tur tautu par «okupēto cilti». Manuprāt, šajā gadījumā vairāk nekā jebkuras ārējas okupācijas gadījumā ir vietā Igora Šuvajeva sacītais: okupēt var tikai to, kas ļaujas okupēties. Kāda sabiedrība, tāda vara.

– Taisnība – cilvēki ļaujas. Piesaukšu Raini: «Lūk, gars tik tautu ceļ./ – Un kāds tas gars?/ – Kas neļauj dusēt tautai mūža šūplī,/ Liek celties līdzi citām gudrākām.» Bet – katrs lemj par sevi. Valsts tiem nav svarīga. Tā jau vairāki simti tūkstoši ir parūpējušies par sevi, aizbraucot no valsts. Bet liela daļa no tiem, kas palikuši, vairs nekam netic. Tāpēc varbūt arī dzīvojam kā okupēta cilts. Jo tu pats negribi būt lēmējs, noteicējs, pieprasītājs. Tu samierinies ar to, kas ir iedots.

Turklāt varai būtu jābūt tādai, kas ceļ sabiedrības apziņas līmeni. Mums ir ļoti sašķelta, daudzpartiju sabiedrība...

– Pārvaldes pamatprincips – strādāt ar to sabiedrību, kāda ir, nevis sapņot par to, kādu gribas.

– Nu, jā... Bet tad sabiedrībai būtu svarīgi piedalīties varas procesos, saprast tos. Savukārt varai būtu svarīgi radīt vidi, kura turētu godā domājošus cilvēkus. Tā vietā manā skatījumā tiek radīta aizvien vairāk degradējoša vide, kurā cilvēki uztver informāciju automātiski, bez objektīvas tās analīzes.

– Ko Latvijai dod prezidentūra Eiropas Savienībā?

– Es domāju, ka tie cilvēki, kas šeit ieradās, baudīja Latvijas virtuvi, noslogoja mūsu viesnīcas, pārliecinājās par mūsu viesmīlību... Varbūt kāds no viņiem par to pastāstīja arī saviem paziņām... Bet, ja nopietni domā par to, vai Rīgas vārds turpinās skanēt pēc šīs prezidentūras, pēc samita, tad – diemžēl ne. Man gribētos, lai tas skanētu tāpat kā Lisabona, Helsinki vai Madride. Ar paliekošu devumu. Tā nebūs. Būs daudz iztērētas naudas, bet – nekā paliekoša. Mēs parādījām, ka protam sagatavot un izvēdināt telpas. Sakārtot solus un uzklāt galdus. Manuprāt, par pilnīgi neadekvātu cenu.

– Jums Krieviju palaikam piemin kā pārmetumu. Kādas īsti ir jūsu attiecības ar šo valsti?

– Jebkura agresija ir nosodāma. Bet man svarīgi tas, ka Krievija ir un būs mūsu kaimiņš. Iespējas, kad tev blakus ir ekonomika ar 140 miljoniem iedzīvotāju, jāprot gudri izmantot. Manuprāt, Latvijai šis milzīgais tirgus ir svarīgs. Nevajag būt tam, kurš lūdzas, tam, kurš ļauj sevi pazemot... Jābūt ar savu stāju. Tad arī jebkurš stiprais un lielais tevi novērtēs.

– Kā jūs vērtējat Andra Bērziņa prezidentūru?

– Andris Bērziņš ir prognozējams cilvēks. Viņa rīcība ir ieturēta, bez kādiem pārsteidzīgiem soļiem. Tas dod drošības izjūtu par valsti. Bet savus pienākumus viņš veica diezgan flegmatiski. Var teikt, ka prezidenta pilnvaras ir ierobežotas. Bet ar visu to ir diezgan iespēju savam uzstādījumam, darba kārtības pieteikšanai Saeimā un Ministru kabinetā, valstij būtisku iniciatīvu virzīšanai. Šajā līmenī, šajā situācijā, kad ir tik ļoti svarīgi saliedēt sabiedrību, nekas būtisks no viņa puses netika piedāvāts.

– Cik pamatotas ir runas, ka līdz ar prezidenta vēlēšanām gaidāma valdības krišana?

– Es uzskatu, ka valdība nekritīs. Manuprāt, koalīcija, kurai ir vairāk nekā 60 balsis parlamentā, ir pietiekami stabila. Un katrs šajā koalīcijā esošais apzinās, ka šī koalīcija komfortablai dzīvošanai ir viņam labākā. Tāpēc viņi var atļauties cits citu palaikam pat tracināt un kacināt. Bet – robežās, kas ļauj koalīcijai saglabāties. Es neredzu pamatu, kāpēc viņiem būtu jāizjūk.

– Vai NSL, domājot par saviem prezidenta amata kandidātiem, pastāvēja dilemma: Sudraba–Kūtris?

– Partijas biedri diskutēja par šo jautājumu. Es turējos pie viedokļa, ka man pats svarīgākais ir: neradīt izjūtu, ka partija No sirds Latvijai ir īslaicīgs projekts. Man bija svarīgi pateikt, ka mans galvenais darbs ir NSL. Tāpēc domāju, ka dilemmas – viens vai otrs – nebija.

– Kāpēc Gunārs Kūtris atsauca savu kandidatūru?

– Tas bija Gunāra lēmums – tālāk nepiedalīties... Viņš ir cienījams konkurents. Ar šo soli mēs nekādā veidā neesam pazeminājuši, mēs esam paaugstinājuši to vērtību latiņu, kādai jāraksturo prezidents. Bet – situācijā, kad koalīcija skaidri definē – ar opozīcijas balsīm prezidents nevar tikt ievēlēts, mēs pieņēmām lēmumu – lai tad pozīcija pati arī vēlē savus kandidātus. Mēs pieņēmām lēmumu neatbalstīt nevienu. Visās kārtās, cik nu būs šajā balsošanas dienā. Kas notiks tālāk? Jāredz, kāds būs piedāvājums.

– Kāpēc prezidenta vēlēšanas saistās ar vārdiem «tirgus» un «netīrība»?

– Tāpēc, ka pats virzīšanas, apspriešanas process nerada izjūtu, ka apspriestas tiek patiešām reālas kandidatūras. Jau pats princips, ka koalīcija sadala visus amatus valstī sava politiskā līdzsvara nodrošināšanai, nosaka to, ka jebkurš amats, ja par to vienojas koalīcija, nokļūst tirgus procesā.

– Vai četri redzamie pretendenti ir tikai tirgus kandidatūras?

– Es domāju, ka neviens no viņiem nav «īstais» kandidāts.





 

Abonē