Rūpes par apkārtējo vidi ir tā starptautisko attiecību joma, kurā sadarbībai nav un nevar būt alternatīvas. Šodien visas Baltijas jūras valstis dala savā starpā vēsturisko atbildību par Baltijas jūras likteni, tās unikālās dabas daudzveidības saglabāšanu.
Konkrēts piemērs tādas pieejas rezultativitātei ir kopīgais darbs ar projektu Ziemeļu straume. Atgādināšu, ka gāzesvads spēs vismaz piecdesmit gadu piegādāt Eiropai pār Baltijas jūru līdz 55 miljardiem kubikmetru dabasgāzes ik gadu.
Šā projekta ietvaros pirmo reizi izdevās līdzsvarot starptautiskās un nacionālās visu piecu valstu, kurām piederīgās ekonomiskās zonas šķērso gāzesvada trase, ekoloģiskās prasības.
Visvērienīgākajai iepriekšējai ekoloģiskajai izpētei no visām, kādas Baltijā jelkad iepriekš bijušas, tika iztērēti vairāk nekā 100 miljoni eiro. Vēl 40 miljoni tuvākajos trijos gados tiks izmantoti pastāvīga monitoringa organizācijai visā gāzesvada trases garumā.
Nereti unikālie tehnoloģiskie un inženiertehniskie risinājumi tika ieviesti ne tikai ekonomisku apsvērumu dēļ. Pirmām kārtām tas tika darīts, respektējot visstingrākās dabas aizsardzības normas. Ekoloģiskā iedarbība bija minimāla, tai bija lokāls un laikā ierobežots raksturs. Starp citu, celtniecības sagatavošanas darbi ļāva ievērojami paplašināt un darīt pieejamu zināšanu klāstu par Baltijas jūras ekosistēmu.
Svarīgi tas, ka mūsdienu sabiedrībā pakāpeniski veidojas kultūra, kuru nosaka atbildīga attieksme pret apkārtējo vidi. Jaunu enerģijas ražošanas tehnoloģiju izstrāde un efektīva dabas resursu izmantošana kļūst par jaudīgu ekonomiskās izaugsmes driver. Ekoloģiskās inovācijas, zaļā ekonomika – tieši šajās jomās ir koncentrētas turpmākās stabilas attīstības iespējas. Apstākļos, kad pasaules finansiāli ekonomiskā sistēma klūp arvien biežāk, tam ir principiāla nozīme.
Uzņēmēju kopumam aktīvāk jāpiedalās reģionālas nozīmes ekoloģiskos projektos. Piemēram, Partnerības programmā SEBA, kas veltīta modernizācijai Baltijas jūras dienvidaustrumos. Nacionālo un reģionālo varu, municipalitāšu, biznesa, starpreģionālo organizāciju un NVO mijiedarbība jāpievērš ekonomiskās izaugsmes lauku radīšanai reģionā. Visbeidzot – jāuzlabo dzīves kvalitāte un jāceļ cilvēku labklājības līmenis.
Esmu pārliecināts, ka stabila Baltijas reģiona attīstība var tikt nodrošināta tikai, balstoties ekoloģisko uzdevumu saistībā ar ekonomiskiem un sociāliem mērķiem. Tādas ekosistēmiskas pieejas ieviešana ir viena no Baltijas jūras valstu padomes un Baltijas jūras vides aizsardzības Helsinku komisijas prioritātēm.
Šogad padomei, kurā Krievija patlaban ir priekšsēde, aprit divdesmit gadu. Saglabājot šīs organizācijas pieķeršanos ilgtermiņa prioritātēm, ir nepieciešams rast jaunus mijiedarbības formātus un mehānismus. Maksimāli jāizmanto privātās un valsts partnerības priekšrocības. Īpaši – īstenojot lielus infrastruktūras projektus, attīstot sadarbību modernizācijas jomā, atbalstot vidējā biznesa inovatīvo aktivitāti. Tieši šīs tēmas mēs apspriedīsim Baltijas ekoloģijas aizsardzībai veltītā augsta līmeņa konferencē Sanktpēterburgā.
Saistībā ar ekoloģisku uzdevumu risināšanu grūti pārvērtēt sabiedriskās diplomātijas potenciālu. Es ceru, ka «Sanktpēterburgas iniciatīva», kuras startu Krievija piedāvā noteikt šajā konferencē, loģiski papildinās un attīstīs jau pastāvošos instrumentus. Tās pamatuzdevums – pilsoniskās sabiedrības, valsts, darījumu un finanšu aprindu pūliņu apvienošana.
Vēlreiz uzsvēršu, ka mēs visi saprotam mūsu pieaugošo savstarpējo atkarību un to, ka nav iespējams risināt iekšējus uzdevumus, neņemot vērā kaimiņu intereses. Mēs visi esam atbildīgi par Baltijas jūras un cilvēku, kuri dzīvo tās piekrastes teritorijās, likteni.