Agrākais Ukrainas vēstnieks Latvijā saņem negaidītu paaugstinājumu un iekļaujas Zelenska tuvāko valdības amatpersonu lokā

Par Ukrainas ārlietu ministra Dmitro Kulebas jauno vietnieku bez iepriekšēja brīdinājuma iecelts Jevhens Perebijnis, kurš iepriekšējos gados sevi izcili parādījis darbā, būdams vēstnieks Latvijā un Čehijā.

Līdz ar to J. Perebijnis iekļuvis to vadošo Ukrainas amatpersonu lokā, kas atbild par ārpolitikas stratēģisko mērķu sasniegšanu globālā mērogā. Viņa biogrāfija rāda, ka viņš nav iepriekš vairījies uzņemties sarežģītas funkcijas — tā Eiromaidana laikā un pēc tam viņš bija Ukrainas ārlietu ministrijas Informācijas politikas departamenta direktors, kurš sekmīgi īstenoja pasaules informēšanu par Krievijas darbībām 2014. gada sākumā, tajā skaitā par Krimas aneksiju un zvērībām Donbasā, kas sākās 2014. gada maijā. Vēlāk viņš tika iecelts par vēstnieku Latvijā, veicinot mūsu valstu oficiālo iestāžu sadarbību, kas bija kļuvusi mazāk aktīva kopš Raula Čilačavas aizrotēšanas no vēstnieka amata 2010. gadā — Ukrainas sūtnis R. Čilačava, kurš ārpus diplomātijas bijis ražīgs autors un atdzejotājs tik lielā mērā, ka tika uzņemts nevis Ukrainas, bet Latvijas Rakstnieku Savienībā un ieguva Aleksandra Čaka balvu par savu dzeju un publicēto atdzeju, visādos veidos veicināja mūsu valstu sadarbību, un līdz ar J. Perebijņa ierašanos Rīgā sadarbības tradīcijas atjaunojās ar jaunu spēku.

“Es uzaugu nacionālā vidē Ternopiļā [Rietumukrainā] un pēc Ukrainas neatkarības 1991. gadā iestājos ārlietu dienestā, tāpat kā daudzi citi jaunieši, aiz patriotiskiem motīviem,” J. Perebijnis savulaik stāstīja Neatkarīgajai. “Daudzi tagad jau aizmirsuši, bet Ukraina pat padomju gados kopā ar Baltkrieviju un Krieviju bija ANO dalībvalstis (pretstatā, piemēram, Kaukāza vai Vidusāzijas padomju “republikām”), jo 1922. gadā šo triju valstu komunistu režīmi parakstīja formālo līgumu par PSRS dibināšanu. Tāpēc Ukrainai arī pirms 1991. gada bija sava neliela Ārlietu ministrija, kurai pēkšņi daudzkāršojās darba apjomi, nāca klāt pavisam jauni darba virzieni — sadarbība ar NATO, virzība uz Eiropu. Mēs, daudzi jaunie speciālisti, stājāmies darbā savas valsts labā, lai arī privātajā biznesā būtu varējuši nopelnīt daudz vairāk.”

Dažu gadu laikā izdarījis maksimumu Latvijas un Ukrainas sadarbības pilnveidošanai visos iespējamajos virzienos, J. Perebijnis saņēma jau daudz grūtāku uzdevumu no savas valsts. Beidzoties plānotajam darba termiņam Latvijā, viņš — kā jau diplomātiskajā dienestā tas vienmēr notiek — tika nosūtīts darbā uz citu valsti. Šajā gadījumā tā bija Čehija, kurā bija izveidojusies ārkārtīgi savāda situācija. Čehu tauta, parlaments, valdība, pat specdienesti vienmēr rīkojās kā prognozējamas, rietumnieciskas valsts pārstāvji, kas uztur labas attiecības ar Ukrainu un nosoda Kremļa darbības. Turpretī Čehijas prezidents Milošs Zemans izteicās pret Ukrainu un regulāri atbalstīja Vladimira Putina nostāju — kurioza situācija, kas izveidojās pēc tam, kad M. Zemans, jaunībā piedzīvojis nepatikšanas par pretestību “Prāgas pavasara” apspiešanai un komunistu izdarībām, pēc ievēlēšanas par prezidentu arvien vairāk uz vecumu kļuva par populistu, Kremļa draugu, eiroskeptiķi un Krievijas iebrukumu Donbasā norakstīja kā “pilsoņu karu”. Zemans nenosodīja Krimas aneksiju, bet gatavojās piedalīties 9. maija svinībās pie Putina.

Līdz ar to Ukrainas vēstniekam Prāgā bija neparasts uzdevums: noturēt Čehijas sabiedrības, parlamenta un valdības labvēlību ukraiņiem, vienlaikus panākot, ka prezidents Zemans maina savu “Putina labvēļa” nostāju, kaut arī Ukraina nevar par to solīt nekādus labumus — ne lētas gāzes piegādes, ne vietu “Rosņefķ” direktoru padomē pēc pilnvaru termiņa beigām. Turklāt nevienas valsts vēstnieks nedrīkst iejaukties tās valsts iekšējās lietās, uz kuru nosūtīts strādāt.

J. Perebijnis izvērsa Prāgā aktīvu t.s. “publisko diplomātiju” — visiem redzamu nostājas paušanu, komentārus, analītiku par notikumiem, nevairoties no emocionālas izteiksmes, ja situācija to prasīja. Nojaušams, ka vēl lielāka darba daļa notika diskrētos, nepubliskos veidos. Šāda diplomātija deva rezultātus: Čehijas prezidents pēc smagas slimības pieklusināja savu prokremlisko nostāju, un var nojaust, ka viņam pašam tā jau bija sākusi apnikt — katrā gadījumā šogad 24. februārī M. Zemans izmantoja iespēju pilnībā nomainīt savu ģeopolitisko orientāciju un klaji nostājās pret Krievijas iebrukumu Ukrainā. Prezidents M. Zemans aicināja atslēgt Krieviju no starptautiskajiem banku norēķiniem, pastiprināt sankcijas un izolēt “trako Putinu”. Viņš arī nav kavējis Čehijas ieroču nodošanu Ukrainai un apbalvojis Volodimiru Zelenski ar augstāko Čehijas ordeni, citējot saņēmēja “varonību un drosmi Krievijas iebrukuma laikā”.

Kijiva to ir novērtējusi tā, ka vēstniekam Čehijā ir izdevies sasniegt diplomātisko mērķi, kas līdz tam nebija izdevies nevienam citam, un atsaukusi Jevhenu Perebijni no vēstnieka amata — kā izrādās, lai ieceltu vēl ietekmīgākā amatā. Tagad J. Perebijnis pēc sekmīgas vēstnieka amata izpildes Latvijā un Čehijā kļūst par vienu no tiem ukraiņu diplomātiem, kas ir tieši pietuvināti Zelenskim.

Vienā dienā ar J. Perebijni uz Kijivu tika atsaukts Andrijs Meļņiks, Ukrainas vēstnieks Berlīnē, un Vācijas laikraksts “Bild” jau tobrīd prognozēja, ka tas varētu būt saistīts ar A. Meļņika kļūšanu par ārlietu ministra Dmitro Kulebas vietnieku. Tomēr tagad redzams, ka J. Perebijnis šajā atlasē izkonkurējis A. Meļņiku, un nav grūti saskatīt loģiku, kāpēc V. Zelenskis izdarījis šādu izvēli — vēstnieks Latvijā un Čehijā strādājis krietni sekmīgāk nekā vēstnieks Vācijā, jo Latvija un Čehija atbalsta Ukrainu visos iespējamos veidos, kamēr Vācijas valdība joprojām kavē bruņojuma piegādes, koķetē ar Kremli “Nord Stream” jautājumos un praktiski neiesaistās starpvalstu centienos apvaldīt Putinu.