NRA skaidro, kā Horhe Mario Bergoljo kļuva par pāvestu Francisku
Pirms pieciem gadiem par Romas pāvestu kļuva Horhe Mario Bergoljo. Dzimis 1936. gada 17. decembrī Buenosairesā itāļu emigrantu ģimenē. Tēvs – dzelzceļa darbinieks, māte mājsaimniece. Horhe Mario Bergoljo nebija tas aizkulišu kandidāts, kura vārdu biežāk piesauca kā nākamo pēc pāvesta Benedikta XVI aiziešanas no amata.
LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece vēstures zinātņu doktore Inese Runce publikācijā žurnālā Katoļu Baznīcas Vēstnesis atceras, ka pirmie nenoteiktās krāsas dūmi, kas pacēlās virs Siksta kapellas visiem gaidītājiem - korespondentiem, žurnālistiem, baznīcas pārstāvjiem - vēl ļāva garlaikoti spriedelēt, cik kārtās nākamais pāvests vēl tiks sijāts. Kad saprata, ka pāvests ir izvēlēts, visi bija šokā, nesagatavoti un pārsteigti. Vēl lielāks pārsteigums bija, kad tika nosaukts jaunā pāvesta vārds: Horhe Mario Bergoljo. Arī pēc tam pārsteigumi nebeidzās - jaunais pāvests izvēlējās vārdu Francisks. «Vajadzēja kādu brīdi, lai pasaule atjēgtos un saprastu, kas ir šis kardināls un ko no viņa var sagaidīt,» atgādina I. Runce.
Viņam nav pašmērķis provocēt kristīgo un sekulāro sabiedrību, bet viņš provocē jau kopš brīža, kad kļuva par jezuītu noviču audzinātāju 37 gadu vecumā.
Bergoljo mazgājis noviču drēbes, gatavojis visiem brokastis un licis nest nabadzīgajiem ēdienreizēm paredzēto gaļu, jo viņi ir pelnījuši nevis pabiras no kāda galda, bet gan labāko. Hrestomātiski ir nostāsti par to, kā viņš Argentīnā pārvietojās sabiedriskajā transportā, dzīvoja pieticīgā miteklī un arī pēc kļūšanas par pāvestu ir izvairījies ne tikai no epatāžas (kas būtu saprotams), bet arī no šim amatam pienākošās greznības un ērtībām. 266. pāvests vistiešāk apliecina, ka sekotāji var ne tikai klausīties viņa vārdos, bet arī vērtēt viņa darbus. Tie neatšķiras.
Kad tika ievēlēts, Romas pāvestam Franciskam bija 76 gadi un tika izteikti pieļāvumi, ka viņš ir tā dēvētais pārejas pāvests. Jau gados. Diplomātisks, mierīgs. Uz ecēšām nelēks. Taču Francisks kļuva par krīzes menedžeri gan Argentīnā, gan pašlaik Vatikānā. Nepilnu 40 gadu vecumā Bergoljo 1973. gadā tika izvēlēts par Argentīnas jezuītu provinciāli un viņa uzdevums bija nosargāt jezuītu kopienu visai traģiskos - pilsoņu kara - apstākļos. Pāvests vēlāk ir atzinis, ka viņš tajā laikā bija autoritārs cilvēks, nespējīgs ieklausīties citos. Acīmredzot tieši tad izpaudās viņa krīžu menedžera dotības, lai spētu savākt un paturēt kopienu, kurai bija piederīgs Bergoljo. Viņš tika apvainots cilvēku slepkavībās, sadarbībā ar militāro huntu, bet klusēja, jo «reizēm klusums ir vienīgais tikumiskais akts, ko uzliek apstākļi». Neaizstāvēja sevi un neatmaskoja īstenos vainīgos. Vēlāk pierādījumi liecināja viņam par labu - nevis slepkavojis, bet izglābis, palīdzējis sameklēt dokumentus, lai cilvēki varētu aizbēgt uz ārzemēm.
Pāvests Francisks ticis kritizēts un ticis pārprasts. Tāpat kā citi viņa priekšgājēji. Starp citu, vienīgais kardināls no Latvijas, kas parakstīja dokumentu, kurā iebilst pret Romas pāvesta Franciska paziņojumu par reformām katoļu laulību anulēšanas procedūrā, kas ļauj katoļiem otrreiz apprecēties, nepārkāpjot baznīcas mācības, bija kardināls Jānis Pujats. Priesteris Andris Marija Jerumanis uzskata, ka pāvestu uzskata par līderi un autoritāti arī sekulārajā vidē tāpēc, ka viņš intervijās brīvi runā, dažkārt nediplomātiski atbildot, kas ir melns un balts gan pasaulē, gan baznīcas dzīvē, nebaidoties atklāt baznīcas cilvēku kļūdas, lūgt par tām piedošanu, pats atzīstot, ka pārskatās kādā rīcībā. Viņš skaidro, ka pāvests uz jautājumiem mēdz atbildēt paradoksāli, un tas dažkārt rada pārpratumus. Dažreiz viņš dod nepilnīgu atbildi, lai rosinātu domāt par kādu problēmu vai tēmu. Un ir jāsaprot konteksts, kādā pāvests runā. Francisks ir atļāvis priesteriem piedot sievietēm, kuras izšķīrušās par labu abortam, kā arī ārstiem, kuri tos veikuši. Viņš tikās ar Krievijas pareizticīgo baznīcas patriarhu Kirilu, aicinot uz kristiešu vienotību. Kad 2001. gada 21. februārī Bergoljo iecēla par kardinālu, viņš aicināja tautiešus nedoties uz Romu, lai svinētu, bet gan ietaupīto naudu ziedot nabadzīgajiem. Paradoksāli, bet Latvijā pāvesta vizīte izmaksā tiešā veidā apmēram miljonu eiro, bet netiešā - kā brīvdiena strādājošiem - 8 miljonus eiro.