Pāvests Francisks apsūdzējis Čīles bīskapus par pierādījumu iznīcināšanu lietās par priesteru seksuāla rakstura noziegumiem, kā arī par spiediena izdarīšanu uz baznīcas juristiem, lai tie samazinātu apsūdzības, un par "smagu nolaidību" bērnu pasargāšanā no pedofiliem priesteriem.
Francisks dokumentā norādījis, ka "neviens nevar izvairīties un uzvelt problēmu uz citu pleciem".
Desmit lappušu garā dokumentā, kas nosūtīts Čīles bīskapiem, Francisks paziņojis, ka visa Čīles baznīcas hierarhija ir kolektīvi atbildīga par smagajiem trūkumiem seksuāla rakstura noziegumu izmeklēšanā un rezultātā radušos uzticības zudumu katoļu baznīcai.
Dokuments, par kuru ziņoja Čīles telekanāls T13 un kura autentiskumu Vatikāns ir apstiprinājis, palielinājis spiedienu uz bīskapiem, lai tie atkāptos.
Francisks dokumentā norādījis, ka "neviens nevar izvairīties un uzvelt problēmu uz citu pleciem".
Augusto Pinočeta militārās diktatūras laikā no 1973. līdz 1990.gadam Romas katoļu baznīca Čīlē tika apbrīnota par tās lomu cilvēktiesību aizstāvēšanā, bet tagad Čīle ir ļoti kritiski noskaņota pret Vatikānu.
Katoļu baznīcu Čīlē ir satricinājuši vairāki pedofilijas skandāli, no kuriem skaļākais saistīts ar priestera pedofila Fernando Karadimas seksuālo noziegumu slēpšanu.
Karadimas upuri jau 2002.gadā ziņoja baznīcai par viņa noziegumiem kādā Santjago draudzē, bet baznīcas amatpersonas atteicās tam ticēt. Tikai tad, kad upuri 2010.gadā sāka izteikt apsūdzības publiski, Vatikāns sāka izmeklēšanu, kas noveda līdz Karadimas atcelšanai no priestera amata.
Emeritētais Santjago arhibīskaps vēlāk atvainojās, ka neesot uzreiz noticējis upuriem.
Francisks 2015.gadā atvēra šī skandāla radītās brūces, ieceļot Karadimas protežē Huanu Barrosu par Osorno bīskapu. Karadimas upuri apgalvo, ka Barross zinājis par Karadimas nodarījumiem, bet neko nav darījis, savukārt Barross to noliedz.