«Starptautiska valsts atzīšana vairs nav mūsu mērķis,» tā sarunā ar 25 valstu žurnālistiem jūlija beigās atzīst Ziemeļkipras Turku Republikas (ZKTR) ārlietu ministre Emine Čolaka. «Mums jābūt reālistiem un jākoncentrējas uz sarunām ar Kipras Republikas amatpersonām, lai panāktu salas valstisko atkalapvienošanos federācijā,» viņa saka. Laikā, kad Eiropā dominē separātisma un jaunu valstu veidošanas idejas, Ziemeļkipras situācija ir ļoti pamācošs piemērs tam, kā salīmēt saplēstu trauku divu nacionālu kopienu starpā.
Arī šā gada aprīlī ievēlētais ZKTR prezidents Mustafa Akinči uzsver, ka «apvienošanās brīdis ir pienācis – tagad vai nekad», jo pagājis jau pārāk ilgs neauglīgu politisku pārrunu, savstarpēju strīdu un aizvainojuma laiks. Ziemeļkipra vēlas vērst starptautiskās sabiedrības uzmanību uz nepieciešamību atrisināt politisko problēmu, kas traucē skaistās Vidusjūras salas ekonomiskajam uzplaukumam un uztur nacionāli nelabvēlīgu klimatu kipriotu – turku un grieķu – starpā.
Ziemeļkipras neatzīšanas vēsture
Lai saprastu, kas notika Kipras grieķu un turku starpā un kāpēc jau teju piecdesmit gadu ir spriedze ap neatzītu valstisku veidojumu, jāatgriežas pagātnē. Kipras salā problēmas sākās, 1960. gadā atsvabinoties no britu kolonijas statusa, kad sākās salas valstiskā un politiskā atjaunotne. Sākotnēji viss izdevās diezgan labi – divas kopienas – grieķi un turki –, kas dzīvoja izkliedēti visā salas teritorijā, pat izveidoja kopīgu valdību, vienojoties par pārvaldāmo sfēru sadali.
Taču jau drīz – 1963. gada decembrī – abu kopienu starpā sākās nesaskaņas un turki tika padzīti no valstiskiem amatiem, kā arī sākās fiziskas sadursmes, kuru rezultātā gāja bojā vairāki simti iedzīvotāju.
1974. gada 15. jūlijā Grieķijas militārā hunta palīdzēja Kipras grieķiem īstenot Kiprā valsts apvērsumu. Tika gāzts prezidents Makarioss un par valsts galvu kļuva grieķu cīņu vadonis un parlamenta deputāts Nikoss Sampsons. Turcija nekavējoties paziņoja, ka saskaņā ar 1960. gada Garantijas līgumu apvērsums ir pietiekams iemesls karadarbībai, un tādēļ jau 1974. gada 20. jūlijā Turcijas karaspēks iebruka Kiprā. Turcijas oficiālais viedoklis par iebrukumu ir tāds, ka ar šādu rīcību tā nodrošina Kipras turku aizsardzību. Pēc Turcijas iebrukuma tika gāzta apvērsuma valdība un Kiprā atgriezās Makarioss. Turcijas karaspēks ieņēma 37% no salas teritorijas, kā rezultātā vairākiem grieķiem nācās pamest savas mājas. Uz salas dienvidiem aizbēga apmēram 160 000 grieķu, bet 50 000 turku devās uz ziemeļiem. Joprojām bez vēsts pazuduši ir 1500 grieķu un 500 turku. Pēc astoņu gadu ilgām un neveiksmīgām sarunām ar grieķu valdību 1983. gada 15. novembrī tika proklamēta Ziemeļu Kipras Turku Republika. ZKTR neatkarības deklarāciju noraidīja gan Kipras Republika, gan ANO.
Pēdējo gadu laikā salas jautājums par apvienošanos ir viens no svarīgākajiem jautājumiem starptautiskajā politikā. Pastāvēja cerības, ka Kipras Republikas uzņemšana ES varētu paātrināt šo procesu. 2004. gadā ANO apstiprinātais apvienošanas plāns – tā dēvētais toreizējā ANO ģenerālsekretāra Kofi Anana plāns – tika nodots tautas nobalsošanai abās salas pusēs un to atbalstīja Kipras turki, bet grieķi to noraidīja. Līdz ar to ES tika uzņemta tikai puse no salas.
ZKTR starptautiski atzīst tikai Turcija, un no tās ZKTR ir atkarīga gan ekonomiski, gan militāri. Citas valstis, kā arī ANO un ES Kipras salā atzīst tikai Kipras Republikas suverenitāti. ZKTR teritorijā novietots liels Turcijas karaspēka sastāvs, kuru Kipras Republika uzskata par nelikumīgu okupācijas karaspēku. Turcijas armijas klātbūtni ANO ir nosodījusi vairākās savās rezolūcijās.
Esam gatavi Eiropas Savienībai
Ziemeļkipras prezidents Mustafa Akinči ir optimists – viņš jau vairākkārt ticies ar Kipras prezidentu Nikosu Anastasiadi un vērtē viņu kā «reālistisku līderi», ar kuru var runāt par salas apvienošanas plānu. Esot mazliet mainījies Kipras grieķu noskaņojums – jau lielāka daļa sabiedrības akceptē domu par federāciju ar Ziemeļkipru, kas pirms tam, par lielu vilšanos turkiem, tika noraidīta. Akinči doma ir vienkārša – lai ir abu valstu federācija, katra pavalsts darbojas ar savu konstitūciju, un katra kopiena – turki un grieķi – paliek savās teritorijās, kur nokļuva pēc divdesmitā gadsimta nogales perturbācijām. Ziemeļkipra esot gatava savu likumdošanu samērot ar Eiropas Savienības likumiem, un tad jau – kā federācijas daļa – tā iekļausies ES un turku valoda kļūs par vienu no oficiālajām ES valodām. Nesen Ziemeļkiprā viesojusies ES augstā komisāre ārlietās Federika Mogerīni, un viņa arī uzsvērusi, ka risinājums ir vitāli svarīgs Eiropai. «Vajadzīga tikai politiskā griba,» saka Akinči. Šo frāzi atkārto arī politologs, Vidusjūras Austrumu universitātes viceprezidents, profesors Ahmets Sozens, kurš bija viens no Akinči priekšvēlēšanu kampaņas komandas. Viņš, ilgstoši zinātniski pētot Ziemeļkipras problēmu un iespējamos apvienošanās ceļus, rosina Kipras «beļģizāciju». Proti, ja jau Beļģijā, kurā samērā noslēgtās kopienās dzīvo flāmi un valoņi ar pilnīgi atšķirīgām valodām, izdodas kaut kā samērot intereses, lai dzīvotu vienā valstī, kāpēc lai tas neizdotos Kipras turkiem un grieķiem? «Kas tad notika ar Beļģiju, kad flāmi un valoņi vairākus gadus nespēja izveidot valdību?» retoriski vaicā profesors. «Nekas,» – viņš pats arī atbild un uzsver – arī ar vienoto Kipru nekas īpašs nenotiks, ja tā nevarēs vienoties par kādiem īstermiņa politiskiem risinājumiem. Bet salas uzplaukumam tomēr vajadzīga abu kopienu gatavība dalīt valstiskumu.
Vātis un aizvainojumi
Ziemeļkipras amatpersonas uzskata, ka visam jāizdodas, lai gan atzīst, ka sarežģītākie jautājumi saistās ar nekustamo īpašumu atgūšanu. Kā gan ne tā – iesauksies katrs latvietis – protams, ka tie ir paši svarīgākie jautājumi! Latvijā status quo pēcokupācijas periodā šajā jautājumā nebija un sākās ilgais denacionalizācijas process. Būtu jānotiek brīnumam, lai gan grieķi, gan turki, kas 1974. gadā bēga no saviem īpašumiem, tagad par tiem aizmirstu. Turki nelabprāt rāda spoku pilsētu Varošu pie kādreizējā lepnā grieķu kūrorta Famagustas. Kādreiz tur atpūtās Eiropas un pasaules prominences, bet tagad tā ir strīdus zona ar izpostītām un pamestām ēkām, kas attāli atgādina greznās kūrorta viesnīcas un villas. Tiešām – tas būs fantastisks lēmums, ja izdosies atrisināt strīdu par īpašumtiesībām, «atstājot visu savās vietās». Vēsturiskais aizvainojums abu kopienu starpā nav zudis, pat, ja «politiskā griba» to piespiedīs mazināties. Pagaidām gan Ziemeļkipras amatpersonām nebija pārliecinošas atbildes uz Itālijas žurnālistes jautājumu, kāpēc tiek lepni svinēts 20. jūlijs, kurš turkiem kipriotiem atnesa Turcijas aizsardzību no grieķiem, bet grieķiemkipriotiem ir sēru diena – sākums viņu padzīšanai no dzimtajām zemēm un militārai salas daļas okupācijai. Vai tas ko neatgādina, ja runājam Latvijā par 9. maiju? Vismaz izjūtas Latvijas sabiedrībā varētu būt samērojamas, un tāpēc jājautā, vai abas karstasinīgās tautas šajā Vidusjūras salā spēs būt tikpat tolerantas viena pret otru kā ir latvieši un krievi Latvijā, kuri, lai arī ar nīgru skatu, tomēr spēj pieciest viens otra īpašos svētkus vai vismaz viedokli par tādiem.
Turcijas «bērns», ko palaist tautās
Uz 20. jūlija svinībām Ziemeļkipras galvaspilsētā Lefkošā (Nikosijā) ierodas turku nācijas līderis, Turcijas prezidents Redžips Tajips Erdogans, izsaucot vētrainu salinieku sajūsmas reakciju. Viņi militārās parādes laikā sveic Turcijas prezidentu ar teju histēriskiem sajūsmas saucieniem un aplausiem, pat vairāk nekā pašu ievēlēto Ziemeļkipras prezidentu. Militārā parāde arī ir varena – vairākas stundas maršē zaldāti, rūc bruņumašīnas un tanki, pāri sajūsmā rēcošo skatītāju galvām pikē militārie iznīcinātāji. Turcija tur Ziemeļkiprā lielu militāro kontingentu. Bet kas gan to var liegt vienai no ietekmīgākajām NATO dalībvalstīm reģionā? Ziemeļkiprai ar Turciju ir mātes un bērna attiecības, saka ZKTR ārlietu ministre Emine Čolaka. Ne tikai Turcijas karaspēks šeit ir, arī puse no Ziemeļkipras budžeta nāk no Turcijas un lielākās investīcijas. Neatzītās republikas pilsoņi ceļo uz ārzemēm ar Turcijas pasēm. Erdogans savā runā parādē sola Kipras turku iedzīvotājiem visu veidu atbalstu, par salas apvienošanas plāniem – ne vārda. Lai gan Ziemeļkipras augstākās amatpersonas saka – Turcija piekrīt Akinči centieniem beidzot panākt vienošanos par federāciju ar oficiālo Kipru. Citastarp, tiek apgalvots, ka šim plānam piekrīt arī cits Kipras jautājuma noregulējuma spēlētājs – Grieķija, kura šobrīd savu problēmu gaismā gan ir gatava piekrist visam, kas neprasa no tās finanšu ieguldījumus. Par bijušā kolonizatora un sarunu vidutāja – Lielbritānijas – viedokli ziņu nav.
Separātisma mācības
Shēma – savu tautiešu interešu aizsardzība kaimiņvalstī ar militāra spēka palīdzību – jums kaut ko atgādina? O, jā, Ukrainu un Krievijas agresiju! Lai arī Ziemeļkipras gadījums niansēs ir citāds, tomēr tā vēsture un tagadējie risinājuma meklējumi parāda tikai senā izteiciena – miers baro, nemiers posta – patiesumu. Un arī to, ko pasaulei būs mācīties – strīds un ienaids divu tautu starpā vienā valstī var novest pie ļoti drūmām sekām, ko pārvarēt var nākties gadu desmitiem. Bet būs jāpārvar, jo nav citu variantu. Turki Ziemeļkiprā to ir sapratuši. Jācer, ka to sapratīs arī citviet Eiropā.
Ziemeļkipras Turku republika