Lietuvas mediju uzraugs: Mēs viņus būtu aizklapējuši vēl agrāk!"

Raidošo mediju uzraudzība Latvijā ir lieta, kas jāuzlabo: to esam sapratuši gan kaimiņos notiekošā hibrīdkara apstākļos, gan tāpēc, ka no Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) atkāpies Gints Grūbe. Tikmēr Lietuvā jau pirms diviem gadiem notikušas ievērojamas reformas. Par tām stāsta Lietuvas Komercmediju uzraudzības komisijas priekšsēdētājs Edmunds Vaitekūns.

Pirmā atšķirība no Latvijas ir tāda, ka Lietuvā darbojas uzreiz divas uzraudzības komisijas. Viena pārrauga sabiedriskos medijus (valsts radio un televīziju) un tātad valsts naudas izlietojumu sabiedriskajam pasūtījumam. Otra, kuru vada E. Vaitekūns, pārrauga un regulē raidošo komercmediju tirgu – komerciālās radio un TV stacijas, kabeļtelevīziju operatorus un dažādus straumēšanas pakalpojumus. Vēl būtiska atšķirība – Latvijā NEPLP sastāvā ir tikai pieci locekļi, no kuriem šobrīd viens krēsls ir vakants (turklāt tieši tas, kuram būtu jāatbild par LTV), Lietuvā katrā no abām komisijām ir 11 locekļi.

– Pie mums Latvijā ir viena padome uz visiem raidošajiem medijiem, turklāt tikai piecu locekļu sastāvā. Kāpēc Lietuvā ir citādi?

– Jā, mums pirms diviem gadiem bija reforma. Arī mums bija viena kopēja padome, kuras 13 locekļus ievēlēja Seims, izvirzīja sabiedriskās organizācijas, Žurnālistu savienība un tamlīdzīgi. Viņi paši izvēlēja priekšsēdētāju no sava vidus un noteica sev algas, jo katrs regulējamais medijs uzraudzības veikšanai maksāja padomei, cik atceros, 0,8% no saviem gada ieņēmumiem. Tad radās konflikts starp padomi un atsevišķām komercradiostacijām, kuras sāka pētīt, kur tad viņu samaksātā nauda aiziet. Pamazām sākās konflikts. Tad Seims izmainīja likumu, nostiprinot principu, ka sabiedriskie un komercmediji tiek uzraudzīti atsevišķi.

Tagad raidošo komercmediju uzraudzības komisijas priekšsēdētāju un viņa vietnieku izvēlē Seims, turklāt slēgtā balsojumā. Plus Seims vēlē arī trešo locekli. Valsts prezidente no savas puses norīko divus. Radošās savienības ieceļ trīs locekļus, pārējie nāk no reliģiskajām konfesijām un sabiedriskajām organizācijām. Jāpiebilst, ka sabiedrisko mediju uzraudzības padome darbojas neatkarīgi no mūsu komisijas, viņiem ir cits likums, viņu darbu arī finansē no Lietuvas valsts budžeta, tā kā sabiedriskie mediji reklāmas tirgū nepiedalās un viņiem tādi ienākumi nemaz nerodas, no kuriem varētu maksāt 0,8%…

– Kāda bija sabiedrības reakcija pēc šo izmaiņu pieņemšanas?

– Manā ieskatā sabiedrības reakcija nebija nekāda, jo komisijas funkcijas un darba uzdevumi īstenībā nemainījās, pārmaiņas skāra struktūru. Turklāt agrākie locekļi paši sev varēja noteikt algas, bet tagad darba samaksai ir noteikta stingra kārtība. Protams, likumā ir noteikts, ka uzraudzības komisijas locekļiem nedrīkst būt pilnīgi nekādas saistības ar uzraugāmajiem medijiem. Pat ne ar politiskajām partijām! Piemēram, ja kādu ievēlē par komisijas locekli un viņš pirms tam ir bijis jebkādas partijas kaut vai tikai ierindas biedrs, tad viņam ir jāizvēlas – partija vai darbs komisijā. Pagājušajā gadā trīs locekļi nomainījās, jo viņi izvēlējās palikt partiju darbā. Un demokrātiskā sabiedrībā tas ir normāli.

– Kāds ir Lietuvas sabiedrības viedoklis par reliģijas pārstāvju līdzdarbošanos mediju satura uzraudzībā?

– Te viss ir atkarīgs no valsts tradīcijām. Iepriekšējais komisijas priekšsēdētājs pat bija tieši kristīgo konfesiju izvirzītais kandidāts. Kandidātu izvirzīšanas daudzveidība nozīmē to, ka komercmediju uzraudzības komisija atspoguļo visas tautas viedokli. Ja viņu vidū ir reliģisko kopienu pārstāvji, tas savā ziņā atspoguļo sabiedrības centrēšanos ap baznīcu, kas vienmēr ir bijusi ļoti raksturīga Lietuvas iezīme. Komisijā tādā veidā nokļūst ne vien dažādu radošo profesiju pārstāvji – aktieri, mākslinieki, žurnālisti (es pats esmu diriģents), bet arī kristīgo draudžu delegāti. Jāsaprot, ka viņi komisijā nokļūst nevis baznīcas dēļ, bet gan tāpēc, ka kristīgās draudzes Lietuvā ir viens no sabiedrības pašorganizēšanās tradicionālajiem veidiem. Latvijā, iespējams, viņu vietu varētu ieņemt kaut kas cits. Piemēram, jums ir aktīvas arodbiedrības. Bet var būt arī citi piemēri.

– Par ko šobrīd visvairāk diskutē profesionāļi Lietuvas mediju uzraudzībā, salīdzinot ar Latviju?

– Šobrīd mums notiek aktīvas diskusijas par kabeļoperatoru licencēšanu. Nekur Eiropā tā vairs nav kā Lietuvā, kur kabeļtelevīziju operatoriem jāizņem licence, lai varētu strādāt. Saprātīgi ir licencēt nevis kabeļus kā infrastruktūras elementus, bet gan to saturu, ko pa tiem kabeļiem pēc tam pārraida! Tātad jāizņem licence konkrētu programmu un kanālu retranslēšanai, nevis kabeļu ievilkšanai kā tādai. Pie šīm izmaiņām mēs šonedēļ strādājam kopā ar Seima komitejām.

Vēl mēs šobrīd ļoti nopietni strādājam pie jebkuru lēmumu ciešas juridiskās pamatošanas, jo bija gadījumi iepriekšējos gados, kad steigā ar balsu vairākumu pieņemtus lēmumus attiecībā uz dažādiem medijiem tiesas pēc tam atcēla.

– Te ir runa par Krievijas mediju retranslāciju?

– Nav svarīgi, tas Krievijas medijs, vietējais vai kaimiņu! Katram sodam par katru pārkāpumu jābūt pareizi pamatotam, un es pie tā uzmanīgi strādāju pēdējos divus gadus. Kad tāds sods nonāk tiesā, visi uzskata, ka tieši viņiem ir taisnība. Vairākos vecos zaudētos tiesu procesos izrādījās, ka komisijas locekļi bija nobalsojuši uz ātras pārliecības pamata, nesagatavojot pietiekamu juridisko pamatu. Tāpēc komisijas locekļiem nereti atgādinu, ka jāapdomā tiesību nianses vispirms. Cenšamies, lai visi lēmumi (it sevišķi tie, kas skar Krievijas satura uzraudzību) būtu sagatavoti un pamatoti tik labi, lai tiktu pieņemti komisijā vienbalsīgi.

Mūsu darbā nekad nav bijis pašmērķis slēgt kādas programmas – vienalga, hibrīdkara ietekmētas vai vienkārši mazkvalitatīvas. Mērķis, pat pārkāpumu konstatēšanas gadījumos, vienmēr ir – nodrošināt to, ka netiek izplatīts tāds saturs, kurš ir aizliegts ar likumu. Tajā skaitā ir ne tikai kara propaganda, aicinājumi uz vardarbību un demokrātiskas iekārtas gāšanu: tur ietilpst arī pornogrāfijas novēršana, azartspēļu, aizliegtu preču reklāmas kontrole un daudz kas cits. Agrāk bija tā: tikko komisija konstatēja kaut ko tādu, uzreiz stādīja administratīvo protokolu un lika virsū sodus. Tagad mans mērķis ir: ja redzam kaut ko nepareizi, tad vispirms aicinām pārkāpējus aprunāties, kāpēc tā noticis. Tagad, kopš uzraudzības reformas, pārbaužu skaits ir dubultojies, bet sodīšanas gadījumu skaits samazinājies. Tamdēļ, ka pēc izskaidrošanas un apspriešanās ar pārkāpējiem viņi saprot savu kļūdu un cenšas to labot: samazinās atkārtotu pārkāpumu skaits! Janvārī es pēc kārtas satikos ar visiem krieviski raidošajiem medijiem Lietuvā un aprunājos. Parādījām, ko esam konstatējuši pārbaužu laikā, pastāstījām par iedzīvotāju mums teikto. Tas ir efektīvāk nekā sūtīt birokrātiskas vēstules, uz kurām var atbildēt un var arī neatbildēt. Vai viņi pēc tam piekrīt mūsu nostājai vai nē, tas jau atkarīgs no viņiem, bet man šķiet, ka šāds izskaidrošanas darbs ir rezultatīvāks nekā tikai sodīšana.

– Bet kā ar PBK? Tas ir reģistrēts Latvijā.

– Jā, tur mēs sadarbojāmies ar mūsu kolēģiem Latvijā, lai panāktu rezultātu. Skatoties no PBK skatupunkta, viņiem ir pat labāk, ja viņi ir reģistrēti Latvijā. Ja viņi (vai arī RTR) būtu reģistrēti Lietuvā, tad pēc pirmā brīdinājuma neievērošanas viņi uzreiz tiktu aizvērti ciet par kara kurināšanu. Pēc principa: mēs viņiem licenci izdevām – mēs arī noņemam nost! Bet PBK gadījumā iznāca gara procedūra, jo licence viņiem Latvijas, kamēr Lietuvā viņi tiek vienīgi retranslēti caur kabeļoperatoru tīkliem. Tā nu tas prasīja mēnešus trīs ilgu darbu praktiski dienu dienā. Bet, ja viņi reģistrētos Viļņā, mēs būtu aizklapējuši viņus vēl agrāk!