Spāņu pētnieki ir pārliecināti, ka Madrides domes piešķirtie 160 000 eiro nav izlietoti velti – zem viena no pilsētas klosteriem izdevies uziet mirstīgās atliekas, kas, visticamāk, ir leģendārā rakstnieka Migela de Servantesa pīšļi. Zinātnieki gan bijuši spiesti atzīt, ka par visiem simt procentiem to apgalvot nevarot, jo rakstniekam nav mūsdienās dzīvojošu pēcteču, tāpēc DNS analīžu veikšana nav bijusi iespējama.
M. de Servantesa pīšļu meklēšana ilgusi gandrīz gadu un tikusi pieskaņota nozīmīgiem datumiem. Šogad aprit 400 gadu kopš romāna Dons Kihots otrās daļas publicēšanas, bet nākamā gada 22. aprīlī būs tieši 400 gadu kopš rakstnieka nāves dienas. Amatpersonas Spānijā cer, ka pēc mirstīgo atlieku svinīgas pārapbedīšanas klosteris kļūs par literāro svētceļotāju vietu un par M. de Servantesa darbiem ieinteresēsies arī tie, kuri pašlaik dod priekšroku modernākai literatūrai.
Bez DNS pierādījumiem
«Mēs esam pārliecināti, ka starp klostera pagrabā uzietajiem pīšļiem ir arī Migela de Servantesa mirstīgās atliekas,» šonedēļ speciāli sasauktā preses konferencē paziņojis antropologs un tiesu medicīnas eksperts Fransisko Ečeberija. Reuters norāda, ka viņš savā nozarē ir vispāratzīta autoritāte, kuru Čīles varas iestādes pavisam nesen bija piesaistījušas, lai noskaidrotu bijušā prezidenta Salvadora Aljendes nāves iemeslu.
F. Ečeberijam gan nācies atzīt, ka DNS analīzes nav veiktas, jo no vienīgās zināmās M. de Servantesa radinieces – viņa māsas Luīzas, kura apbedīta kādā klosterī 30 kilometrus no Madrides – pīšļiem faktiski nekas neesot saglabājies. «Līdz ar to mēs nevaram apgalvot, ka esam veikuši ģenētisko identifikāciju,» AFP citē arheoloģes Almudenas Garsijas Rubio piebildi. Tomēr zinātnieku rīcībā ir virkne netiešu pierādījumu, kas apliecinot, ka viņu secinājumi ir pareizi.
Par to ir pārliecināts arī vēsturnieks Fernando de Prado, pēc kura iniciatīvas tika uzsākti izrakumi Madrides Svētās Trīsvienības klosterī (Convento de las Monjas Trinitarias Descalzas). Sarunā ar The Daily Mail viņš stāstījis, ka vairāk nekā četrus gadus nopūlējies, lai saņemtu nepieciešamās atļaujas (klosteris 1921. gadā iekļauts Spānijas kultūras mantojuma sarakstā, turklāt tas darbojas arī mūsdienās, un klostera cellēs dzīvo vairāki desmiti mūķeņu) un vienotos par finansējumu. «Pašlaik es izjūtu ļoti lielu apmierinājumu. Meklējumi bija samērā nogurdinoši, un es jūtos tā, it kā pēc kārtīga pārgājiena beidzot būtu sasniedzis savu ceļa mērķi,» sacījis F. de Prado.
Sarunā ar AFP viņš atgādinājis, ka Dons Kihots tiek uzskatīts par pasaulē pirmo romānu, kura varoņu gaitas neatstāsta kāds novērotājs no malas – viņi paši rīkojas, sarunājas, ļauj spriest par sevi. Grāmata tiek uzskatīta par otru lielāko dižpārdokli visā pasaulē, šajā ziņā atpaliekot vien no Bībeles, tiek lēsts, ka tās kopējā tirāža dažādās valodās pārsniegusi 500 miljonus eksemplāru. Turklāt, pateicoties šim daiļdarbam, spāņu (kastīliešu) valoda nereti tiek dēvēta arī par Servantesa valodu.
Apbedīts klosterī
Tieši tāpēc F. de Prado šķitis nepieņemami tas, ka Spānijā neviens īsti nezina, kur apbedīts slavenais rakstnieks – it kā nepietiktu jau ar to, ka viņš nebija atzīts dzīves laikā un nomira trūkumā, raksta interneta ziņu vietne The Local. Aptuvena M. de Servantesa beidzamā atdusas vieta gan bija zināma – jau pieminētais klosteris, kas atrodas netālu no viņa pēdējās dzīvesvietas, rajonā, kas mūsdienās pazīstams kā Literātu kvartāls (Barrio de Las Letras). Pirms nāves rakstnieks pats bija izteicis vēlmi, lai viņu apbedītu šajā klosterī, jo tieši tā mūķenes savulaik palīdzēja viņa ģimenei savākt naudu, lai izpirktu rakstnieku no verdzības, kurā M. de Servantess bija spiests pavadīt piecus gadus pēc tam, kad 1575. gadā viņu sagūstīja alžīriešu pirāti. Par rakstnieka apbedīšanu bija ieraksti klostera arhīvos, taču 1673. gadā šeit bija veikta diezgan ievērojama, pienācīgi nedokumentēta (vai arī dokumenti kaut kur noklīduši) pārbūve, pēc kuras vairs nav bijis skaidrs, kur atrodas apbedījumi. Tiesa, pie vienas no klostera sienām jau vairākus gadsimtus piestiprināta akmens plāksne, kas vēsta, ka M. de Servantess ir apbedīts tieši šajā klosterī.
Pagājušā gada aprīlī, kad vairāk nekā 30 zinātnieku lielā grupa saņēmusi atļauju strādāt klosterī, viņu pirmais uzdevums bijis noteikt apbedījumu atrašanās vietu. Šim mērķim izmantota pati mūsdienīgākā tehnoloģija, intervijā BBC stāstījis spāņu zinātnieks Luiss Avials, kurš šajā posmā uzņēmies meklējumu vadību. «Starp citu, kad mani pirmo reizi uzrunāja, sakot, ka būs jāmeklē Servantesa pīšļi, uztvēru to kā joku,» viņš teicis, piebilstot, ka pat nav varējis iedomāties, ka tik slavena rakstnieka atdusas vieta precīzi nav zināma. Pētnieku grupa izmantojusi radarus un trīsdimensiju datormodelēšanas sistēmas, lai noskaidrotu, kurās vietās zem klostera grīdas varētu atrasties apbedījumi. «Mēs meklējām daļēji tukšas telpas un galu galā uzgājām 33 nišas ar apbedījumiem,» stāstījis L. Avials.
Nākamais uzdevums bijis uzsākt izrakumus (atsevišķas nišas atradušās pat piecus metrus zem klostera grīdas) un pārbaudīt apbedījumus.
«Mēs meklējam aptuveni 70 gadus veca vīrieša skeletu – ir zināms, ka viņam mutē palikuši tikai seši zobi, bet krūškurvja un kreisās rokas kaulos būtu jābūt ložu ievainojumu pēdām,» tolaik paziņoja F. Ečeberija. BBC norāda, ka ziņas par zobu skaitu ņemtas no kādas M. de Servantesa vēstules, kuru viņš pāris mēnešus pirms nāves rakstījis kādam paziņam – no tās arī izriet, ka rakstnieks itin labi apzinājies, ka viņa beidzamā stundiņa vairs nav tālu. Savukārt ievainojumus viņš guva 1571. gada Lepanto kaujā starp pāvesta Pija V izveidotās un Spānijas vadītās Svētās līgas un Osmaņu impērijas flotēm. Tolaik M. de Servantess dienēja uz karakuģa Marquesa, un kaujas laikā viņam trāpīja trīs ienaidnieka arkebūzu lodes – divas krūtīs un viena kreisajā rokā. Pēc vairāk nekā pusgadu ilgas ārstēšanās Mesinā M. de Servantess izveseļojās, taču kreiso roku tā arī pakustināt vairs nespēja, un ar laiku tā nokaltusi. Lai gan rakstnieks ticis iesaukts par Lepanto vienroci (El Manco de Lepanto), F. Ečeberija uzsvēris, ka viņa roka nav bijusi amputēta, taču tā zaudējusi savas funkcionālās spējas.
Netiešas liecības
Zinātnieki lielākās cerības bija likuši tieši uz to, ka izdosies atrast kādus kaulus, kas liecinās par kaujās gūtajiem ievainojumiem. Tomēr šīs cerības tā arī nepiepildījās, jo klostera pazemē valdījis pārāk liels mitrums un lielākā daļa pīšļu bija ļoti slikti saglabājušies – faktiski pētnieki atraktajās nišās atraduši vien putekļus un atsevišķas kaulu atliekas. Tiesa, tās ļāvušas spriest par konkrētajā nišā apbedīto cilvēku skaitu. Mobilajā laboratorijā, kas ierīkota klostera telpās, darbs noticis nepārtraukti – gan dienu, gan nakti, bet līdz šā gada janvārim interesantākais atradums bijuši vairāki apbedījumi, kuros atrastas aptuveni 300 zīdaiņu mirstīgās atliekas.
Tikai janvārī pētnieki uzdūrušies apbedījumam, kas viņus patiesi ieinteresējis. Uz kādas gandrīz pilnīgi satrupējušas koka kastes viņi pamanījuši no naglu galviņām veidotu burtu salikumu MC, kas atbilst M. de Servantesa iniciāļiem. Vēlāk noskaidrojies, ka apbedījumā, kas uziets tikai 1,2 metrus zem klostera grīdas, ir desmit pieaugušo un piecu bērnu mirstīgās atliekas. F. Ečeberija stāstījis, ka pēc šī atraduma vēlreiz kārtīgi pārbaudīti saglabājušies klostera dokumenti, un šajos rakstos patiešām atrastas liecības par to, cik cilvēki apglabāti konkrētā apbedījumā. 1616. gada 23. aprīlī, kad tika apbedīts M. de Servantess, klostera pagrabos ierīkots apbedījums, kurā bijušas vēl vairāku personu mirstīgās atliekas. Starp tām esot arī rakstnieka sievas Katalinas de Salazaras pīšļi, uzskata pētnieki.
Viņi pieļāvuši iespēju, ka vēl tiks veiktas DNS analīzes, lai šajā apbedījumā atrastos pīšļus salīdzinātu ar M. de Servantesa māsas pīšļiem, lai gan neliek cerības uz to, ka kaut kas varētu izdoties. Galīgais verdikts faktiski ir pasludināts, un nu jau ne no zinātniekiem, bet gan valsts amatpersonām un klostera administrācijas atkarīgs, kas notiks tālāk. Gan Spānijas kultūras ministrs Hosē Ignasio Verts, gan Madrides pilsētas vadītāja Ana Botella izteikušies, ka M. de Servantesa pīšļus nepieciešams pienācīgi pārapbedīt tajā pašā klosterī, ko viņš pats izvēlējies par savu pēdējo atdusas vietu. Vispiemērotākais laiks tam būtu svinības, kas vasarā tiks rīkotas par godu Dona Kihota otrās daļas iznākšanas gadadienai, raksta AFP.
«No literārā viedokļa nekas, protams, nemainīsies – Servantess kā bija, tā paliks viens no ievērojamākajiem pasaules rakstniekiem. Taču nākotnē uz Trīsvienības klosteri varētu plūst tūristu pūļi, nodrošinot Madridei jaunus ienākumus,» sacījis Parīzes Nantjēras universitātes filologs Žans Kanavadžo, kura specializācija ir tieši M. de Servantesa daiļrade. Pagaidām gan nav skaidrs, vai šādam pavērsienam ir gatava klostera vadība. Viena lieta ir apbedījums, par kuru neviens neinteresējas, bet pavisam cita – tas, ka darbojošos klosteri pašlaik gatavojas pārvērst par tūrisma objektu un tā mūķenēm var nākties samierināties ar to, ka arī viņas kļūst par tādu pašu ziņkārīgo apskates objektu kā Migela de Servantesa kapavieta.