"Sunshine Reggae" mūziķis atminas Latvijas publikā ko īpatnēju

© Publicitātes foto

VEF Kultūras pilī 20. oktobrī ar īpašu koncertu viesosies savulaik megaslavenais dāņu elektroniskās mūzikas duets “Laid Back” – Tims Štāls (vokāls, taustiņi, bass, bungas) un Džons Guldbergs (vokāls, ģitāra, bass). Ja nu kādam šīs grupas vārds pagaisis no atmiņas, tad tādus gabalus kā “Bakerman” un it īpaši “Sunshine Reggae” laikam jau nu zinās visi.

Pirms “Laid Back” viesošanās Rīgā ar koncerta producentu gādību izdevās tikt pie paša mūziķa - Džona Guldberga (76) - pārdomām par gaidāmo koncertnotikumu, kā arī mūziku vispār.

Iesākumā gan mazliet no vēstures. 70. gadu vidū mūzikas pasaulē ienāca revolucionāras jaunās tehnoloģijas: vairāku celiņu magnetofoni, ritma mašīnas un sintezatori. Tolaik Kopenhāgenas centrā kādā piemājas pagalmā Džons Guldbergs bija izveidojis nelielu studiju, kurā kopā ar Timu Štālu sāka eksperimentēt un veikt demo ierakstus. Drīz vien puiši saprata, ka ir radījuši jaunu skanējumu, muzicēšanas veidu un vienlaikus - arī savu stilu. Sākotnēji viņu apvienība saucās “The Starbox Band”, taču kopš 1979. gada viņi ir pazīstami kā elektroniskās mūzikas duets “Laid Back”. Slavas zenītā šis duets nokļuva 1982. gada vasarā, kad par sensāciju visā pasaulē kļuva “Sunshine Reggae”. Dziesma ieņēma hitparāžu pirmās vietas 22 pasaules valstīs un līdz šai dienai pārdota vairāk nekā 20 miljonu kopiju apmērā. Nākamā reize, kad “Laid Back” atgriezās topos, bija 1989. gads ar jaunu meistarstiķi “Bakerman”, kura videoklipa autors ir izcilais dāņu kinorežisors Larss fon Trīrs. Pašlaik “Laid Back” joprojām turpina aktīvi uzstāties, ieraksta jaunas dziesmas un piedalās dažādos projektos. Pērn dienas gaismu ieraudzīja grupas jau 15. studijas albums - “Road To Fame”.

“Laid Back” karjera sākās 80. gados ar hitiem “Sunshine Reggae” un “Bakerman”. Kas, jūsuprāt, padarīja šīs dziesmas tik neaizmirstamas un populāras?

Manuprāt, toreiz mums dziesmas radās pilnīgi spontāni, it kā pašas no sevis. Galvenais iemesls šo dziesmu lielajai popularitātei ir tas, ka cilvēki šīs melodijas spēja sajust no visas sirds.

Kā mūzikas industrija ir mainījusies kopš jūsu karjeras sākuma, un kā šīs pārmaiņas ir ietekmējušas to, kā jūs radāt un izpildāt mūziku mūsdienās?

Agrāk mēs izmantojām lentes, tagad mūzikas biznesā ir ienākuši datori, un ar tiem savā ziņā daudzas lietas ir vienkāršākas - var vienkārši nospiest ierakstīšanas taustiņu un turpināt stundām. Toties savulaik, kad vēl izmantojām lentes, pēc 15 minūtēm lente beidzās, jo mums ar Timu patīk izklaidēties un baudīt mūziku. Kad radām dziesmu, tas notiek daudz ilgāk, nekā pēdīgi izlaižot ierakstu. Ar datoriem viss ir vienkāršāk, un, protams, tie daudz ko mainīja.

Vēl?

Mēs abi esam mazliet pārsteigti par to, ka cilvēki joprojām vēlas klausīties mūsu mūziku. Toreiz mēs to nevarējām iedomāties. Grupas pirmsākumos mums teica “jūs tiksiet aizmirsti pēc diviem mēnešiem”, jo tolaik un daudzviet mēs bijām pazīstami tikai ar vienu hitu “Sunshine Reggae”. Laiks rādīja, ka joprojām esam apritē, mums joprojām ir sava studija, mēs joprojām saceram jaunu mūziku, un aizvien ir daudz, ko mēs vēlētos darīt. Joprojām jūtam, ka progresējam, esam labi dziesmu autori un veidojam tekstus. Mēs joprojām mīlam veco, taču vēlamies parādīt, ka varam sacerēt arī ko jaunu, kas mums šķiet labāks. Protams, klausītājiem tas ir jājūt, citādi nebūtu iemesla to darīt.

Vai tas bija apzināts stils, kuru vēlējāties izkopt, vai arī tas vienkārši attīstījās dabiski?

Tas radās dabiski. Kad satikāmies un sākām darboties pie “Laid Back” repertuāra, radījām melodiju neapzināti. Mēs vienkārši izklaidējāmies, tāpēc, paši pat nenojaušot, izveidojām savu stilu. Mums bija sava studija, un, kad šeit ieradāmies, vienkārši spēlējām. Nebija neviena producenta, kas mums teiktu, ko darīt un ko nedarīt, un tas ir viss. Mēs vienkārši darījām to, ko vēlējāmies. Domāju, ka tā ir arī ļoti būtiska “Laid Back” sastāvdaļa - brīvība radīt.

Vai to joprojām ir izdevies saglabāt?

Mēs jau daudzus gadus cīnāmies ar ierakstu kompānijām, lai saglabātu savu brīvību, jo sākumā par mums runāja aptuveni šādi: “Oho, viņi grib slēgt līgumu!” Un mēs parakstījām līgumu. Mēs ar to ļoti lepojāmies, līdz sapratām, ka tagad viņiem piederam un tikai viņi tagad var lemt. Tātad mēs zaudējām brīvību. Kad nācām klajā ar jaunām dziesmām, viņi mums gribēja teikt, ko drīkst un ko nedrīkst darīt, un mums tas nekad nebija labi, tāpēc gadu gaitā mums bija daudz konfliktu. Bet tagad patiešām izbaudām savu brīvību.

Savas karjeras laikā esat ierakstījuši daudzus studijas albumus, vai pie apvāršņa ir kādi jauni projekti?

Oktobra vidū mēs pieteiksimies ar jaunu albumu “Forever Green” ar vecu dziesmu kaverversijām, kuras mūs iedvesmoja muzicēt, atskaņot mūziku, un albumā iekļautas arī dažas dziesmas, kuras mums vienkārši patīk. Tāpat strādājam pie jauna “Laid Back” albuma, kas varētu iznākt nākamajā gadā. Nedodam sev nekādas atlaides.

Publicitātes foto

Jūs esat strādājuši kopā vairākus gadu desmitus. Kā jums ir izdevies tik ilgi uzturēt savu muzikālo sadarbību, un kas ir jūsu veiksmīgas sadarbības noslēpums?

Domāju, ka tā ir mīlestība pret mūziku, ko saceram. Mēs cienām visu mūziku, ko esam radījuši, un mums tā patīk. Un, pirms jūs jautājat, vai mēs vēl kādu klausāmies - mēs klausāmies tikai “Laid Back” mūziku. Bet - jā, visās krīzēs, kuras esam piedzīvojuši, mūzika bija tā, kas lika mums palikt kopā. Un mēs esam brāļi uz visiem laikiem.

Grupa guvusi lielus panākumus starptautiskā mērogā. Vai ir kas īpašs, varbūt kāds koncerts, ko jūs atceraties kā sevišķi nozīmīgu vai neaizmirstamu?

Jā, pāris reižu esam bijuši Meksikā, un publika bija lieliska, lai ko mēs arī spēlētu. Īpaši “Sunshine Reggae” laikā reakcija bija kolosāla. Meksikā mēs ievērojām - līdzko sākām spēlēt (reizēm tikai pirmos akordus), klausītāji sāka kustēties ritmā. Viņiem pietiek ar mūziku, un viņi nemaz negaida, kad sāksim dziedāt. Klausītāji iesaistās, tiklīdz sāk skanēt melodija, un tas ir fantastiski! Meksikā mēs tiešām izjutām daudz lielisku brīžu - decembrī mēs tur atgriezīsimies nelielā tūrē. Savulaik kļuvām par mīluļiem arī Itālijā, jo itāļiem galvenais bija šovs, un mēs ar Timu ļoti dabiski to paveicām. Mums nebija jādejo, vienkārši bija jāspēlē mūzika, un viņiem tā patika, jo mēs ļoti atšķīrāmies no visiem pārējiem. Kad 1984. gadā koncertējām “Arena di Verona”, visi 32 000 koncerta apmeklētāju bija sajūsmā - viņi tiešām izbaudīja šovu. Tas bija fantastiski!

Arī pie mums ir daudz jūsu grupas fanu, un jūs vienmēr esat šeit ļoti gaidīti. Vai atceraties savu pirmo koncertu Latvijā, un kas palicis atmiņā no iepriekšējiem koncertiem?

Ja nekļūdos, Latvijā esam koncertējuši divas reizes. Atceros, ka pirmais koncerts notika lielā zālē, un publika visatsaucīgākā bija pie dziesmas “Maybe I’m Crazy”, kas patiesībā bija mūsu pirmais singls - vēl pirms “Sunshine Reggae”. Dziesma savulaik bija ļoti populāra Dānijā, bet citās valstīs ne pārāk. Latvija bija izņēmums - šeit tā bija zināma, un tas bija pārsteigums.

Vai jūsu diskogrāfijā ir kāda dziesma, ar kuru paši īpaši lepojaties?

Ir dziesma “East Coast Man” no albuma “Why Is Everybody In Such A Hurry?”, kas bija nākamais [albums] pēc “Bakerman” panākumiem. Šo dziesmu allaž ļoti labprāt atskaņojam koncerta beigās un darām to tāpēc, ka lielākā daļa skatītāju šo dziesmu nemaz nezina. Mūsuprāt, nobeigt šovu ar dziesmu, kuru galvenokārt spēlējam sev, tas nozīmē izaicināt skatītājus. Ziniet, mēs esam mākslinieki, tāpēc, protams, spēlējam dziesmas, kuras klausītāji no mums gaida, taču mums arī patīk spēlēt tādas dziesmas, kuras patīk mums pašiem.

Ar kādām domām gatavojaties koncertam Rīgā 20. oktobrī, un ko skatītāji var sagaidīt no jūsu priekšnesuma?

Saņēmām dažas e-pasta vēstules no faniem Latvijā, kurās viņi rakstīja, ka cer Rīgā dzirdēt ne tikai vecos hitus, bet arī dažas dziesmas no mūsu pēdējā albuma “Road to Fame”, kurš viņiem esot ļoti paticis. Tāpēc - jā, noteikti to darīsim. Vai spēlēsim kādu kaverversiju, vēl neesam izlēmuši, par to vēl domājam.

Ko jūs visvairāk vēlētos sagaidīt no Latvijas publikas sava koncerta laikā, un kā pūļa enerģija ietekmē jūsu sniegumu?

Mūsu uzdevums ir tikt galā ar visu veidu mentalitātēm. Esmu pārliecināts, ka pēc pāris dziesmu atskaņošanas klausītāji jau nokļūs “Laid Back” pasaulē. Domāju, ka mēs labi pavadīsim laiku, tāpēc ļoti gaidām šo tikšanos ar Latvijas klausītājiem!

Lasāmgabali

Pāris dienas pēc Jaunā Rīgas teātra uzveduma “Arkādija” pirmizrādes tās režisors un teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis sociālajos tīklos formulēja izrādes vēstījumu “par entropiju un fizikas likumiem: Kurš vēl neredz, ka Latvija nu ir pārliecinoši iegājusi Nāves spirālē?”

Svarīgākais