Ukrainas nepadošanās
Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs pagājušajā gadā vēl pats bija eirooptimists, kurš ar naiva šuneļa mitru purniņu brauca luncēt uz Viļņu, lai parakstītu skaistu asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību. „Kur te jāparakstās,” Janukovičs vaicāja, gaidot, lai viņam iedod dokumentu un tintes pildspalvu.
Taču, kamēr viņš sniedzās pēc pildspalvas, viņam nācās sadzirdēt ne visai patīkamas lietas. Eiropas Savienība, dodot viņam papīru, pavēstīja, ka tagad viņam nāksies veikt „fiskālās konsolidācijas pasākumus vidējā, īsā un ilgā termiņā”, samazināt algas un tēriņus. Jaukā eirointegrācija nozīmēs arī rūpnīcu un raktuvju slēgšanu, bezdarbu, vēl lielāku ļaužu nabadzību, badu un dusmas. Kaut vai, lai tikai tuvinātos Eiropai, Ukrainai jāveic radikālas reformas, jāmodernizējas. Lai modernizētos un veidotu Eiropā konkurētspējīgu tautsaimniecību, Ukrainai vajag milzu naudu – kādus 800 miljardus dolāru. Sākumam. Šādas naudas nav.
„Un, kas Ukrainai būs par to, ja es parakstīšu līgumu?” vēl joprojām ar naivu sejas izteiksmi vaicāja prezidents. „Nekas nebūs,” atbildēja Eiropa. „Nu kādu vienu miljardu varbūt sagrabināsim, ko jums iedot. Toties jums būs rožainas cerības, ka tālā nākamībā jūs varbūt kaut kad, kad pūcei aste uzziedēs, kļūsiet par tādiem trekniem un labklājīgiem eiropiešiem kā mēs,” atbildēja eiropieši.
„Ak, vai! Bet tad jau es laikam kļūšu nepopulārs?” nodomāja Janukovičs un sāka svārstīties, pārliekot pildspalvu kabatā.. „Tu mani piemānīji, tu mani pievīli, tu man, jaunulim, prātu sajauci,” atskārta Janukovičs.
Ko bija darīt Janukovičam?
Šajā traģiskajā brīdī, kā tas gadījās, kā ne, ar silti draudzīgām, plati izplestām rokām uzradās Vladimira Putina Krievija, kura apsolīja gan dažu miljardu iedot tāpat vien pa draugam un vēl neprasīt no Ukrainas tirgus cenu par gāzi, kas ir 400 naudas vienības par vienu nosacītu smakas vienību, bet tikai 280 naudiņas. „Tu tikai neparaksti Eiropas asociācijas līgumu un mēs draudzēsimies! Bet, ja tu parakstīsi, tad draudzībai krusts pāri,” maigi piedraudēja. Krievija. Tas ir saprotami, jo Ukraina Krievijai ir „buferzona” gan militāri, gan ekonomiski.
Ko bija darīt nabaga Janukovičam? Viņš izvēlējās pagaidām padraudzēties ar Krieviju un mēģināt nesanīsties ar Eiropu arī, sakot, ka asociācijas līgumu neparakstīs tagad uzreiz, bet skatīsies, kad un kā to varbūt tomēr varēs parakstīt kaut kad vēlāk. „Nu, pagaidi tik, trusīt!” acīm zvērojot, nodomāja pārskaitusies Eiropa Daļas Gribauskaites un Angelas Merkeles personā. „Mēs tev par šo neparakstīšanu tādu pirti sakursim, ka maz neliksies!” šerpās dāmas pie sevis nodomāja.
Eiropas baņķieri uz Ukrainu skatās kā uz laupījumu - uz milzīgi plašu teritoriju un resursu, kuru varēs izsirot tad, kad valsts būs pavisam uz ceļiem. Īpaši sparīgi uz Ukrainu veras mūsu brāķi lietuvieši, kas bardacīgajā Ukrainā cer uzvārīties un gūt gandarījumu par pēdējo 20 gadu pazemojumu pret sevi no Skandināvijas un Vācijas finanšu oligarhiem. Lietuvieši cer Ukrainā kļūt par „skandināviem”, kas eksportē demokrātiju un par to plēš sev kuponus.
Sakurtā pirts ir sanākusi pat karstāka, nekā varēja iztēloties. Jau trešo mēnesi bez pārtraukuma Kijevas centrā notiek nemieri. Janukovičam acīmredzot, aiz tonētu limuzīnu stikliem braukājot, nebija īsti pareizs priekšstats par savu tautu. Viņš bija domājis, ka tā seko līdzi peripetijām ar asociācijas līguma finesēm un izprot kļūmo situāciju, taču tautai izrādījās pavisam cits viedoklis par notiekošo. „Eiropā viss ir jauki, māju fasādes ir nokrāsotas, trotuārus mazgā ar šampūnu, visi peldas pārbagātībā,” domāja ļaužu masas, „pietiek parakstīt asociācijas līgumu, kā visi labumi gāzīsies mums pāri kā no pārpilnības raga. Bet sliktais riebeklis Janukovičs līgumu neparaksta. Tātad viņš grib mums atņemt Eiropu un iemest nekrietnās Krievijas skavās”. Tāpēc bija jāiet ielās un jāprotestē. „Ukraina ir Eiropa!” skanēja pirms trim mēnešiem Kijevas centrā, kur pulcējās milzīgi daudz cilvēku.
Kantaina un vāja valsts vara
Janukovičs un viņa vara tikmēr izrādījās vāja, nesagatavota, stūraina, neelastīga kā divviru durvju skapis. Citās valstīs – tādās, kā Francija – arī nesen bija nemieri. Francijas vara uzreiz vienā dienā sadeva pa ribām niknākajiem protestētājiem un iemeta pagrabā tos atvēsināties. Ziņa par nemieriem pasaules presē nenoturējās topā pat pusi dienas. Bet Janukoviča vara vispirms nokavēja brīdi, kad vēl varēja daudzmaz nesāpīgi novērst nekārtības, pēc tam atkal nevietā, nelaikā un neadekvāti skarbi sāka ļaudis izdzenāt. Ļaudis savukārt aizsvilās dusmās un arī parādā nepalika. Nemieru kulmināciju nesen redzēja televizoru ekrānos visa pasaule – demokrāti ar armatūras stieņiem cenšas ielauzt galvas policistiem, aizdedzina viņus ar „Molotova kokteiļiem”, demolē valsts un pašvaldību iestādes un nodarbojas ar savdabīgu lietotu autoriepu utilizāciju, dedzinot riepas pašā centrālajā laukumā un piesmirdinot visu apkārtni. Vara savukārt lej ūdeni uz cilvēkiem, kas nav glīti un ir pretrunā civilizētām izdzenāšanas normām mīnus grādu salā, piekauj arī žurnālistus, kas jau vairs nepavisam nav estētiski. Kā teikuši klasiķi, lielākā daļa revolūciju mēdz būt nežēlīgas un bezjēdzīgas.
Pašlaik ir iestājusies jau tā fāze, ka visi ir pārguruši un pārsaluši, bet „Maidans” nekādi nevar beigties. Opozīcijas partijas acīmredzami situāciju nekontrolē un demonstranti politiķus neņem galvā – pat godājamo partijas „Udar” bokseri Vitāliju Kličko. Daudziem ir iepaticies dzīvot uz barikādēm. Tur ir silta tēja, iespēja kaut ko padedzināt un salauzt, dziedāt dziesmas. Iet mājās vairs negribas, jo ko tur darīsi? Sevišķi, ja nav darba un naudas.
Lai ribas lūst!
Janukoviča režīms tikmēr ir cepies kā dzīva zivs uz pannas – visādi locījies un centies darīt pa labam – visas opozīcijas prasības jau ir izpildītas, ir atcelts kontraversālais likums par demonstrāciju ierobežošanu, ir notikuši sarunu raundi ar opozīciju, opozīcija ir aicināta iet valdībā, valsts konstitūcija tiks grozīta un Ukraina tiks pārveidota par parlamentāru republiku, kurā prezidentam samazināsies funkcijas. Nu, kas vēl nepatīk? Vēl vienīgais, ko varētu gribēt, ir Janukoviča atkāpšanās. Uz to gan Janukovičs vēl pagaidām nav nobriedis un, kā dzied slavenā ukraiņu rokgrupa „Okean Eļzi”, negrib padoties bez kaujas. Bet pat ar to jukas diezin vai var tā uzreiz viegli mazināties. Jo ielās jau ir aizmirsts, kāpēc vispār izgāja ielās un kāds bija pasākuma jautājums. Populārs lozungs tagad ir sist „ļahus”, „moskaļus” un „žīdus” jeb poļus, krievus un ebrejus. Diezin vai šādus „eiropiešus” grib savā saimē redzēt Eiropa un tās transatlantiskais partneris ASV, taču uz ksenofobiskajām un antisemītiskajām noskaņām Ukrainas jukās tiek pievērtas acis – jo jāturpina spiest un manipulēt, liet eļļu ugunī – lai tikai smird degošas riepas un krakšķ lūstošas ribas. Ukraiņu asaras Eiropai un ASV ir ne viņu cūka, ne druva.
Rietumu polittehnologu fondiem Ukraina ir lieliska izmēģinājumu baltā pelīte laboratorijā, kur var visādi izspēlēties un pārbaudīt, vai šāds smadzeņu skalošanas triks aiziet, vai tāds triks nostrādā.
Tāpat arī krievu polittehnologi nav bez darba un arī laiž gaisā pārspīlētus šausmu stāstus par „benderoviešiem” un „fašistiem”, kas nāks virsū Krievijai no Aizkarpatiem.
Beigas šai pasakai var būt drūmas. Ukrainas sabiedrība nav viendabīga - Ziemeļrietumi ir vairāk ukrainiski, kamēr Dienvidaustrumi – Krima, Dņepropetrovska, Odesa – vairāk krieviska. Samusinot pūļus uz vēl lielākiem trakumiem, nav izslēgts arī īsts pilsoņu karš, kurā mietu vietā jau tiek likti ieroči. Ukraina ir milzīga valsts ar vairāk kā 40 miljoniem iedzīvotāju. Tas nekas, ka ukraiņi un krievi ir radniecīgas slāvu tautas – paplēšot vēsturiskas vātis un atceroties, kādus asiņainus varas darbus tās pēdējo gadsimtu laikā viena otrai ir darījušas, var sakurt tādu ienaidu, ka maz neliksies – blakus nobālēs pat Dienvidslāvijas kari, par tādu nieku, kā Moldovas Tiraspoles atšķelšanos pat nerunājot.
Spēlētāji ir aizspēlējušies pārāk tālu – vēl vairāk musināt un aicināt jau ir bezatbildīgi – tas var beigties pagalam slikti.
Kas Latvijai no Ukrainas?
Vai Latvijai ir ko mācīties no Ukrainas drāmas? Mums situācija ir kardināli citāda, jo sen jau esam ES un eirozonā bez kādām jukām. Atliek vien pagriezt vienu vaigu un otru vaigu un klusi īdēt, ka tautai jau vairs neprasa neko. Bet arī labi – rūgtais juku biķeris ir gājis secen, ja neskaita mazu bruģa revolūcijiņu 2009. gadā, kas bija iekšpolitisku kašķu dēļ. Lai vai kā – jo mierīgāk, jo labāk.
Viena lieta gan ir tāda, no kā Latvijas sabiedrībai jābīstas kā no uguns! Tā ir nevērība, zemē nomešana un apspļaudīšana, kas Ukrainā nelaimīgā kārtā ir tradicionāli jau sen ieviesusies pret vēlēšanām un to rezultātiem. Lai kādas nebūtu vēlēšanās, tā uzreiz nākamajā dienā pēc tām zaudējušie apšauba to godīgumu un netic, ka rezultāti ir tādi, kādi tie ir. Janukovičs taču ir likumīgi ievēlēts prezidents, taču milzīgas ļaužu masas apšauba, ka viņš tiešām ir ievēlēts, jo, spriežot pēc savām subjektīvajām sajūtām, domā, ka tā taču nevar būt – nu kā viņš varēja vinnēt? Arī Latvijā vienbrīd tā kā jau virzījās uz to pusi, taču laimīgā kārtā tik tālu nenogāja. Latvijai kā acuraugs jāsargā tautas uzticība vēlēšanu rezultātiem. Ukrainā, redz, to ir grūtāk izdarīt, jo tā ir ļoti liela valsts un dažādi pārkāpumi vēlēšanu gaitā ir saskaitāmi daudz lielākā vairumā. Lai gan reāli tie neietekmē īsto rezultātu, rodas pamats šaubām un šis pamats tiek polittehnoloģiski izmantots. Tad bļaušana ielās un akmeņi pa varas iestāžu logiem kļūst par argumentu, kas ir ietekmīgāks par iešanu pie vēlēšanu urnām. Pasargi Dievs no kaut kā tāda Latvijā!
Ukrainas peripetijās jaukties iekšā Latvijai nu pavisam nevajadzētu. Lietuviešiem tur vismaz ir pragmatiski mērķi, kamēr latviešiem nav tādu iestrāžu. Skaidrs, ka pieklājības pēc vajag mazliet padziedāt līdzi eiropiskajai partitūrai, bet būtu labi, ja tā dziesma nebūtu pārāk kaisla. Var apārstēt kādu piekautu opozicionāru un tādā garā. Bet nebūtu jēdzīgi kvēli pieteikties par vienas konflikta puses kritizētāju un otras slavētāju. Pašiem uz savām problēmām jāskatās un jārūpējas, lai nenotiek tā kā Ukrainā. Gods, kam gods, ar pārmērīgu Ukrainas izmantošanu iekšpolitiskajā laukā Latvijā nav daudz personāžu, kas būtu pārspīlējuši.
Latvijas politikas vērotāji, pareizrunātāji dabiski, ka sniedz tādu viedokli, ka Ukrainai vienīgais ceļš ir uz Eiropu, kas ilgtermiņā būšot uzplaukums, kamēr orientācija uz Krieviju un Āziju – stagnācija. Te gan ir tāds filoziofisks jautājums: „Kas ir ilgtermiņš?” Ja ilgtermiņš ir kāda tuvā nākotnē pārskatām laika periods no 20 līdz 40 gadiem, tad droši vien Ukrainai kāds labums no ES var rasties. Tikai tad vispirms jāpārdzīvo smags kritiens, ilūziju sabrukums un jāiemācās ar elkoņiem konkurēt. Ja skatās uz lielāku ilgtermiņu, tad droši vien Krievija pastāvēs arī pēc 100 un 200 gadiem. To tautu nevar iekarot un tas nav izdevies nedz Napoleonam, nedz Hitleram. Par Eiropas Savienību gan varētu būt šaubas. Jau tagad šis veidojums stagnē un sistēma uzrāda mirstamas kaites – dažās nozarēs kroplīga plāna ekonomika ir baisāka par to, kāda bija PSRS laikos, ražotājiem tiek samaksāts par to, lai tie vairs neražo. Pastāv dažādi attīstības ātrumi dažādos reģionos un pilnīgas nejēdzības – tādas, kā netaisnīgie tiešmaksājumi par lauksaimniecības zemes platībām, ko latvieši izjūt uz savas ādas, tādas muļķības, kā centieni aizliegt kūpināt gaļu un zivis. Pastāv milzīga izšķērdība – visa eirobirokrātija katru mēnesi brauc no Briseles un Strasbūru un atpakaļ ar milzīgiem čemodāniem un konteineriem ar papīru blāķiem. Tikmēr Ķīna un Indija milzu tempos attīstās un drīz visiem izgriezīs pogas.
Latvieši arī grib pastāvēt pēc 100 un 200 gadiem, bet tad jārēķinās, ka nākamībā būs daudz smagu izaicinājumu un kataklizmu, kurām jātiek pāri, lai latviešu valoda un kultūra saglabātos. Viena no šādām lavīnām, kas mums draud, ir nepieciešamība pēc darba rokām. Ja šīs darba rokas būs visvisādas – indieši, ķīnieši, afrikāņi -, tad vēl ir kāda cerība. Ja tās būs vieni vienīgi Ukrainas krievi – vairāki simti tūkstošu - tad būs vāks. Pagaidām par to pat negribas domāt, bet tiklīdz Latvijā kaut cik pacelsies dzīves līmenis un sāksies kāda nebūt ražošana, tā Bābeles tornis būs klāt un būsim iekšā tautu staigāšanas un pārvārīšanas katlā.
Laimīgākais scenārijs būtu, ja Ukraina atslābtu, sāktos reālistiska vērtēšana, kurp doties un kas sagaida. Uz to tagad tā kā mazliet iet, lai gan nekad nevar zināt, kurā brīdī atkal var dzirkstele iekrist pakulās. Cerēsim, ka Ukrainai izdosies nepadoties zemiem instinktiem un nomierināties!