Atvadas no Lū Rīda – rokzvaigžņu iedvesmotāja
Svētdien aizsaulē aizgājušā amerikāņu mūziķa, grupas The Velvet Underground dibinātāja Lū Rīda ieguldījumu mūzikas attīstībā ir grūti pārvērtēt.
Lai gan vairāk nekā 40 gadus ilgās karjeras laikā tikai viena viņa dziesma iekļuva hitparāžu pirmajā divdesmitniekā, L. Rīds atstājis neiedomājamu ietekmi gan uz saviem laikabiedriem, gan mūzikas stiliem, kas kļuva populāri pagājušā gadsimta septiņdesmitajos, astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados.
Sonic Youth, Nirvana, REM, Jane’s Addiction – tās ir tikai nedaudzas no rokgrupām, kas atzinušas L. Rīdu par savu elku, bet daudz vairāk mūziķu par goda lietu uzskatījuši viņa klasisko kompozīciju ierakstīšanu.
«Es esmu mūsdienu medicīnas triumfs. Ar nepacietību gaidu, kad atkal varēšu kāpt uz skatuves, rakstīt jaunas dziesmas,» – šāds ieraksts
1. jūnijā parādījās 71 gadu vecā L. Rīda interneta mājaslapā. Tolaik sīkāki skaidrojumi nesekoja, taču tagad no mūziķa aģenta Endrū Vailija vārdiem kļuvis skaidrs, ka maija nogalē L. Rīdam tika veikta aknas transplantācija – iekšējo orgānu bija sabeigusi vētrainā jaunības un brieduma gadu uzdzīve, pārmērīga alkohola un narkotiku lietošana, un tieši veselības stāvokļa dēļ tika atcelta iecerētā koncertturneja šā gada aprīlī. «Viņa nāves iemesls bija komplikācijas pēc aknas transplantācijas,» sarunā ar AFP apstiprinājis E. Vailijs. Mūziķa otrā sieva Lorija Andersone, ar kuru viņš apprecējās 2008. gadā, stāstījusi, ka īsi pēc operācijas L. Rīds juties labāk un izstarojis optimismu, taču pakāpeniski viņam kļuvis aizvien sliktāk un sliktāk.
«Lū Rīds uz mūziku ir atstājis tādu iespaidu, ka ir pat grūti atrast kādu, kuru varētu ar viņu salīdzināt. Viņš pirmais neiedomājami godīgi sāka runāt par to, kāda tad īsti ir mākslinieka dzīve, kā jūtas cilvēks, kurš dzīvo pats pēc saviem noteikumiem. Viņš neko neizskaistināja, parādīja reālo dzīvi,» sarunā ar Reuters skaidrojis respektablā mūzikas žurnāla Rolling Stone vecākais redaktors Saimons VoziksLevinsons. Pasaules mediji atgādina leģendārā Braiena Īno savulaik sacīto: «The Velvet Underground pirmo albumu iegādājās tikai 10 000 cilvēku, taču gandrīz ikviens no viņiem vēlāk nodibināja savu rokgrupu.» Tas, protams, ir pārspīlējums, taču L. Rīda paveiktais patiešām kalpoja kā atspēriena punkts tiem, kuri vēlāk radīja glemroku, pankroku, alternatīvo roku. Mūsdienās visi jau pieraduši, ka dziesmu teksti atgādina skarbu sarunu valodu, taču pagājušā gadsimta sešdesmito gadu sākumā tie bija piefrizēti, izskaistināti, un tieši L. Rīds bija viens no pirmajiem, kurš savā dzejā (grēks to dēvēt par dziesmu tekstiem) nevairījās no asiem un trāpīgiem vārdiem. Viņš skāra tēmas, kuras tā dēvētajā pieklājīgajā sabiedrībā nebija pieņemts skaļi apspriest – narkotiku lietošanu (Heroin un Waiting For My Man), sadomazohismu (Venus In Furs), prostitūciju (There She Goes Again).
1965. gadā dibinātajam The Velvet Underground nebija lemts ilgs mūžs – jau pēc trim gadiem grupu nesaskaņu dēļ ar L. Rīdu bija spiests pamest viens no tās līdzdibinātājiem Džons Keils. Gadiem ilgi viņš neuzturēja attiecības ar L. Rīdu un mieru salīga tikai deviņdesmito gadu sākumā, kad tika gatavots The Velvet Underground iedvesmotājam Endijam Vorholam veltītais albums Songs For Drella. Šī sadarbība noveda pie leģendārās grupas atkalapvienošanās un virknes koncertu, bet 1996. gadā The Velvet Underground ieņēma savu pelnīto vietu Rokenrola Slavas zālē. 1970. gadā L. Rīds uzsāka solokarjeru, līdz savai nāves dienai izdodot 20 studijas albumus. Pēdējais ar nosaukumu Hudson River Wind Meditations iznāca 2007. gadā. Šo disku vidū ir gan tādi šedevri kā Deivida Bovija producētais Transformer ar Walk On The Wild Side (vienīgā dziesma, kas iekļuvusi Top 20) un Perfect Day, gan ne tikai kritiķiem, bet arī mūziķa faniem absolūti nesaprotamā un viņu nepieņemtā kakofonija Metal Machine Music.
Kopš 2008. gada L. Rīds muzicēja apvienībā ar nosaukumu Metal Machine Trio, ar lielu entuziasmu sadarbojās ar tādām grupām kā Gorillaz un Metallica (projekts Lulu). Viņš nekad nav baidījies uzsākt kaut ko jaunu, iepriekš neizpētītu. «Viņš bija mūziķis, mākslinieks un celmlauzis, kurš spēlēja pats pēc saviem noteikumiem,» saka Pols Stenlijs no KISS.