Nolaidības, paviršības vai kādu citu iemeslu dēļ pirmās instances tiesa nav iedziļinājusies t.s. Lemberga krimināllietas mantiskajos jautājumos; arī pašas apsūdzības būtība un līdz ar to arī Aivara Lemberga nu jau 13 gadu ilgā tiesāšana ir acīmredzami absurda, sarunā ar “Neatkarīgo” pauda šajā kriminālprocesā arestētās mantas īpašnieka pārstāvis advokāts Jānis Zelmenis.
Bet vakar jau otrās (apelācijas) instances tiesa t.s. Lemberga lietā mainīja Aivaram Lembergam noteikto apcietinājumu, apcietinājuma vietā nosakot drošības naudu 100 000 eiro.
Vakar tiesa uzklausīja arī viedokļus par apelācijas sūdzībām un vairāku procesa dalībnieku iepriekš pieteikto lūgumu - atcelt pirmās instances spriedumu un nosūtīt krimināllietu atpakaļ jaunai izskatīšanai pirmajā instancē.
Lietā iezīmējusies tiešām nopietna problēma - kā Aivaram Lembergam piederoša manta vispirms 2007. gadā tika arestēta un tad 2022. gadā konfiskācijai tika pakļauta tāda manta, kas pieder citām personām. Šiem patiesajiem arestētās mantas īpašniekiem nebija iespējas nedz pārsūdzēt prokuroru 2007. gadā izdotos aresta lēmumus, nedz aizstāvēt savas intereses pirmās instances tiesā, nedz procesa virzītājs viņus informējis par tiesībām piedalīties pirmās instances tiesā. Kā izskanēja tiesā, daži no viņiem par iespējamu mantas konfiskāciju uzzinājuši tikai tad, kad tika nolasīts pirmās instances spriedums.
Bet 2017. gadā (tātad jau tad, kad pirmās instances tiesas process t.s. Lemberga lietā bija turpinājies astoņus gadus) Latvijas Kriminālprocesa likumā tika integrēta Eiropas Savienības direktīva, kurā noteikts, ka kriminālprocesos aizskartās mantas īpašniekiem ir jābūt tiesībām efektīvi aizstāvēt savas intereses visās kriminālprocesa stadijās, kā arī jābūt reālām (nevis iluzorām) iespējām pārsūdzēt aresta un konfiskācijas lēmumus. Šīs tiesības pilnībā ir ignorējusi pirmās instances tiesas kolēģija tiesneses Irīnas Jansones (dažas dienas pirms notiesājošā pirmās instances tiesas sprieduma nolasīšanas kļuva par Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu kolēģijas priekšsēdētāju) vadībā, kas agri vai vēlu novedīs pie lietas nosūtīšanas atpakaļ pirmajai tiesu instancei.
“Labāk, lai tas notiek agrāk nekā vēlāk,” vakar pauda procesa dalībnieki.
Bet jau pagājušajā nedēļā par problēmām, kas saistītas ar arestēto mantu, uz “Neatkarīgās” jautājumiem piekrita atbildēt zvērināts advokāts Jānis Zelmenis, kurš šajā tiesas procesā pārstāv aizskartās mantas īpašniekus.
Izrādās - viņa stāstītais visai spilgti izgaismo situāciju, par kuru vakar tiesas sēdē runāja vairāki citi t.s. Lemberga kriminālprocesa dalībnieki (par to sīkāk kādā no nākamajām publikācijām), tostarp tādi, kuri pirmās instances tiesā nemaz nebija pārstāvēti!
Advokāts J. Zelmenis tiesas apelācijas instancē pārstāv divas ārvalstu kompānijas, kurām nepamatoti arestēti un pērn arī konfiskācijai pakļauti Šveices bankā arestēti līdzekļi. Pirmajā instancē šo abu kompāniju pārstāvis zvērināts advokāts Valdis Bergs daudzas dienas nosēdēja tiesas zālē, gaidot brīdi, kad tikts uzklausīts, tomēr tiesnesis Boriss Geimans pārstāvim norādīja - jūsu problēma tiks atrisināta pirmās instances tiesas spriedumā.
Pēc 12 gadiem sagaidot pirmās instances spriedumu, minētās arestētās mantas īpašnieki ieraudzīja - nekādas viņu problēmas nav nedz atrisinātas, nedz vispār risinātas, jo tiesa vienkārši ar visām kļūdām un pretrunām bija nokopējusi prokuroru pirms 13 gadiem sastādīto lēmumu par mantas arestu.
Tikai tagad, apelācijas instances tiesā (nu jau 14 gadus pēc mantas aresta lēmuma izdošanas), minētajām divām kompānijām beidzot radās iespēja tikt uzklausītām - par to arī “Neatkarīgās” saruna ar advokātu J. Zelmeni.
Kā jūs vērtējat pirmās instances tiesas darbu saistībā ar mantisko strīdu noregulēšanu kriminālprocesā?
Es pārstāvu Jaunzēlandes kompānijas “Kestrel Holdings” un “Logistics Holdings”, kuras pacietīgi 12 gadus gaidīja mūsu izcilās tiesas atklāsmes un to, cik ilgi šī tiesa taisās bloķēt minēto kompāniju naudu. Protams, jau tiesas procesa sākumā tiesai bija iesniegts lūgums kompāniju kontus atbloķēt. Jūtos uz tiesu diezgan nikns, jo tā netaisnās naudu atbloķēt. Izpētot 1920 lappušu garo pirmās instances spriedumu, es tajā neatradu nekādu sakaru starp galveno tiesājamo [Aivaru Lembergu] un kompāniju naudu. Tādēļ nesaprotu, kāpēc tiek paredzēts konfiscēt naudas līdzekļus, kuri atrodas šo kompāniju kontos. Pirmās instances tiesa 12 gadu laikā nav uzskatījusi par vajadzīgu izpētīt un izanalizēt, kāda manta, kur un kādā sakarā ir arestēta. Prokurori kaut ko uzrakstīja apsūdzībā, tiesa spriedumā to pārrakstīja un tagad saka: izpildiet! Problēma jau ir tāda, ka daudz kas no tā [tām kompānijām], kas ir arestēts, ir izbeidzies, ir bankrotējis, aizvērts ciet. Manā gadījumā ir jautājums - kāds sakars arestētai mantai ar tiesājamajiem, un kāpēc ir izdarīts apgalvojums, ka tā ir viņu manta? Visā garajā spriedumā nav minēts neviens pierādījums, ka tā ir Lemberga manta. Tad kāda vella pēc mēs 12 gadus bijām spiesti gaidīt šīs tiesas spriedumā sarakstītās atklāsmes? Pirms tiesvedības prokurori mūs vazāja aiz deguna. Viņi realizēja viltību - prokurors [Andis] Mežsargs pieprasīja arestēt mantu krimināllietā pret [uzņēmēju, vairāku Ventspils uzņēmumu līdzīpašnieku] Laimoni Junkeru. Šveice prokuroram izrādīja pretimnākšanu un to naudu arestēja. Procesu pret Laimoni Junkeru izbeidza un visus arestus atcēla, bet šajā procesā tos saglabā, motivējot ar to, ka tas esot izdalītās krimināllietas ietvarā, un tādēļ tagad tas viss ir pārvērties par to procesu, kuru mēs redzam tiesā [t.s. Lemberga krimināllietu]. Bet, draugi mīļie, jūs taču tiesisko palīdzību Šveicei prasījāt pilnīgi citā procesā, kur viss ir izbeidzies! Atbrīvojiet taču beidzot nobloķēto naudu! Procesa virzītāji visu laiku no šīs sarunas izvairās. Nez kāpēc arī tiesa pat spriedumā par to neko nesaka.
Kas tiesai traucēja noskaidrot, vai šī arestētā manta tiešām ir Aivara Lemberga manta?
Es arī domāju, ka 12 gadi bija gana ilgs laiks, lai tiesvedības procesā to noskaidrotu. Tiesai noteikti vajadzēja noskaidrot, vai aresta uzlikšanai mantai bija kāds pamatojums vai tomēr prokuroriem tolaik vienkārši šķita vai rādījās, ka tā jādara. Tiesvedības gaitā mēs tā arī neko neuzzinājām. No tiesas puses paļauties uz 2006. un 2007. gada lēmumiem par mantas arestu un neko tiesvedības gaitā neatkarīgi nepārbaudīt - nu, ziniet, maigi sakot, tas ir ļoti vieglprātīgi. Tiesa ir radījusi spriedumu, kurš apriori ir neizpildāms tāpēc, ka tiesa nav to kvalitatīvi sastādījusi. Kā var izpildīt to, kas nav izpildāms? Kāpēc tas nav izpildāms? Tāpēc, ka tiesa nav pārbaudījusi, vai tāda manta vispār dabā pastāv, un, ja tā dabā pastāv, tad, galu galā, kam tā manta pieder?
Atminamies, ka 12 tiesvedības gadu laikā tiesai tika iesniegti ļoti daudzi lūgumi pārbaudīt arestētās mantas stāvokli, taču tiesas pozīcija bija pilnībā prokuroru pozīciju atbalstoša - ka satraukums par mantas stāvokli ir tikai un vienīgi procesa novilcināšana, jo nav pamata apšaubīt mantas glabātāja Rudolfa Meroni godprātību.
Viens novirziens šim stāstam ir par slaveno mantas glabātāju, bet manā gadījumā ir cits stāsts, jo tika pateikts - tu sēdi rāmi kopā ar saviem klientiem un gaidi spriedumu! Mēs arī sēdējām rāmi un 12 gadus gaidījām. Tagad jūtamies nepatīkami pārsteigti. Latvijas valsts izvēlējās Rudolfu Meroni kā vienīgo galveno mantas glabātāju. Viņš bija dalībnieks arī šajā procesā kā viens no apsūdzības galvenajiem lieciniekiem. Jau tas vien ir acīm redzams interešu konflikts. Tas ir ļoti dīvaini! Mēs jau šeit nerunājam par tādu mantu kā konfiscētām cigaretēm un spirtu, bet gan par “dzīviem” biznesiem. Tas jau ir tas, ko savulaik advokāts Mārtiņš Kvēps intervijā “Neatkarīgajai” teica, ka arestētā manta šajā krimināllietā ir bizness - nevis kaut kāds šaubīgs bizness, bet pat mantas aresta laikā absolūti leģitīms tranzīta bizness. Tas, ka ģeopolitiskās situācijas rezultātā bizness ir mainījies - tas ir cits jautājums. Tajā laikā tie bija ne tikai leģitīmi, bet arī plaukstoši biznesi. Un šajā kontekstā prasītos izvērtēt Latvijas valsts juridiskās pozīcijas stiprumu. Ne jau Meroni ar viltu izzaga šo mantas glabātāja statusu. Viņam valsts to piešķīra un vairāk nekā desmit gadus to neatcēla! Galu galā tiesvedībā, vērtējot tiesājamo vainu vai nevainīgumu, jautājums par iespējamo sodu saistīts arī ar iespējamu mantas konfiskāciju. Lūk, jautājums - kādas mantas konfiskāciju? Būtu loģiski, ja runa būtu par tiesājamam piederošas vai uz tiesājamo attiecināmas mantas konfiskāciju. Paradoksāli, bet [mantas konfiskācijas jautājumā] Latvijas tiesa paļaujas uz to, ko kāds prokurors uzrakstījis tālajā 2007. gadā. Vēl ir jautājums, kas viņam to palīdzēja sarakstīt? Latvijas tiesa pat nevēlas iedziļināties, kas tur ir sarakstīts. Iedomāsimies situāciju: apelācijas instance ātri beidzas, un spriedums stājas spēkā. Kas tik viss, atbilstoši spriedumam, nav jāizpilda! Nav jau stāsts tikai par “Kestrel Holdings” un “Logistic Holdings”, kuriem Luksemburgā arestēti vairāki miljoni. Ir taču vispirms jānoskaidro - ir tur tie miljoni vai tomēr nav? Runa šeit ir par galvu reibinošām summām, un līdz ar to fundamentāls ir jautājums - vai no tiesas puses ir izdarīts kvalitatīvs darbs, izpētot un pārbaudot faktus un materiālus par šiem arestētajiem īpašumiem? Iedomājieties, ja mēs ar jums tiesātos un tiesa liktu piedzīt no Jāņa Zelmeņa naudu, taču liktu piedzīt naudu nevis no Jāņa Zelmeņa bankas konta, bet jūsu kontā esošo naudu. Jūs droši vien sašutis jautātu - kāds sakars Zelmeņa naudai ar jūsu kontu? Jūs taču vēlētos saņemt atbildi, kādēļ valsts uzskata, ka jūsu kontā atrodas Zelmeņa nauda! “Lūdzu, valsts, atbildiet uz šo elementāro jautājumu!” Protams, mēs varam pagaidīt spriedumu, cerot tur rast atbildi, kāpēc ir jāarestē Zelmeņa nauda žurnālista Rozenberga kontā. Bet pēc 12 gadiem izlasām spriedumu un konstatējam, ka tur nekādas atbildes nav. Tas ir absurds. Vai jūs, tiesa, pati saprotat, ko spriedumā esat uzrakstījusi? Bet jūs esat uzrakstījusi ja ne absurdu, tad kaut ko absolūti neizpildāmu. Kā kāds var konfiscēt Zelmeņa naudu, kas atrodas Rozenberga kontā? Kā jūs to taisāties izdarīt?
Vai ir saprātīgs skaidrojums, kādēļ tiesa t.s. Lemberga prāvā tik akli pakļaujas prokuroru sarakstītajam?
Var jau būt, ka ir šī nianse, ka pakļaujas. Otra nianse ir totāli izteikts slinkums un nevēlēšanās neko darīt. Viss liecina par to, ka šo tiesu par pārāk čaklu nevar nosaukt. Cilvēkam uz saīsinātā sprieduma pamata atņēma brīvību pagājušā gada 22. februārī. Tika pateikts: “Lemberg, mēs tevi vedam prom uz cietumu, jo tu esi atzīts par vainīgu. Bet to, kāpēc tu esi vainīgs, pēc 12 gadu tevis tiesāšanas mēs uzrakstīsim un pavēstīsim kaut kad.” Ja tiesa to izdarītu pēc nedēļas, tas būtu saprotami. Maksimums, pēc mēneša - vēl pieņemami. Taču Latvijā tiek uzskatīts, ka cilvēktiesību normas ir ievērotas, ja tevi ieliek cietumā un tikai pēc pusgada tev iedod spriedumu, uz kā pamata tu vari sākt gatavot apelāciju. Šeit ir jautājums par tiesas darba kvalitāti.
Kriminālprocess jau tādēļ ir kriminālprocess, ka notiek sacensība starp apsūdzību un aizstāvību. Vienīgā vieta, kur kriminālprocesā notiek sacensība, tā ir tiesa. Pirms tam jau nav nekādas sacensības - viss ir vienos vārtos apsūdzības interesēs. Vai tad valsts šo 12 tiesāšanas gadu laikā nespēja nodrošināt kaut vai kaut ko līdzīgu sacensībai? Šajā sacensībā ietilpst ne tikai jautājumi par vainu vai nevainīgumu, bet arī jautājumi par mantu - kam tā pieder vai nepieder, kā tā tiek pārvaldīta. Noteikti jau kāds ir apkopojis statistiku, cik šajā tiesvedībā ir pieteikti lūgumi par mantu un cik no tiem noraidīti vai apmierināti, un cik no tiem noraidīti bez jebkādas motivācijas. Tad, lūk, jautājums - godājamā tiesa, kāds sacensības princips šajā tiesvedībā ir ticis ievērots? Latvijā valsts amatpersonām jau princips ir tāds: aiz manis kaut vai ūdensplūdi - es kaut ko kaut kā nomuļļāšu, parakstīšos zem spieduma, pēc tam aiziešu pensijā vai mani paaugstinās citā amatā, un tad lai citi ar to tiek galā, es savu darbu esmu padarījis. Tiesa ir kriminālprocesa kulminācija, kur beidzot jānotiek divu pušu sacensībai. Tad nu, lūk, tiesa, esat tik laipna un iedziļinieties abu pušu argumentos, tos izanalizējiet un secinājumus atspoguļojiet spriedumā. Bet tā sauktās Lemberga lietas spriedumā nav analīzes, 1920 lapas ir pieķēpātas ar kaut ko - pārsvarā no kaut kā pārrakstīta. Tur es par savu “Kestrel Holdings” un “Logistic Holdings” neko konkrētu neatradu.
Ir vēl kāda nianse. Tiesa 2020. gada 17. augustā, sešus mēnešus pirms spieduma, nogrūda mantas jautājumu Nodrošinājuma valsts aģentūrai. Pagājis pusotrs gads, taču aģentūrai tā arī nav izdevies šo arestēto mantu atgūt, kur nu vēl to pārskaitīt un izrevidēt, kas no tās palicis pāri. Vai no pirmās instances tiesas puses jautājums par mantu šādi ir atrisināts?
Tā loģika jau no paša sākuma kliboja. 2006.-2007. gadā tas bija pats vienkāršākais risinājums mantu atdot glabāšanā Meroni. Citi risinājumi prasītu daudz lielāku piepūli un situācijas labāku izpratni. Prokuroram viss šķita ļoti vienkārši - te ir viens čalis, kurš visu kontrolē un vēl sniedz izmeklēšanai vajadzīgas liecības, un vēl visādas citas labas lietas stāsta - ko gan vēl vajag? “Es tev, čali, uzrakstīšu depešu, un tu to mantu glabāsi valsts interesēs.” Prokuroram tā šķita vienkāršāk. Nevis iedziļināties tādās niansēs kā - kas tu, čali, tāds esi, ka te visu kontrolē; kurš tevi pašu uzraudzīs, cik lielu un kādu atlīdzību tu par to darbu taisies saņemt; kāda būs atskaitīšanās par paveikto un tās regularitāte? Visi šie jautājumi bija jāsakārto jau 2007. gadā [kad tika uzlikts arests mantai]. Vārdā “kontrolē” jau ietilpst balsošana tranzītuzņēmumu valdēs un padomēs, dividenžu saņemšana, kontu atvēršana, naudas pārskaitīšana - tātad visa un visu kontrole augstākajā pakāpē. Pēc vienpadsmit gadu tiesāšanās tiesa 2020. gada augustā attapās, ka jāieceļ taču kāds neatkarīgs mantas glabātājs. Pa šo laiku tiesai tikuši sasniegti neskaitāmi lūgumi par mantu. Jautājums - kāda tad ir bijusi valsts attieksme pret šo procesu?
Vai nenotiks tā, ka agri vai vēlu izrādīsies - arestētā manta izčākstējusi?
Nē, nu, jā (smejas)… Arestētā manta … (smejas vēl gardāk). Te nu mēs atgriežamies mūsu stāsta sākumā. Ja tiesa šajos 12 tiesāšanās gados būtu patērējusi laiku un kvalitatīvi pastrādājusi, tad tā saprastu, ka no arestētās mantas kaut kas ir saglabājies un kaut kas nav saglabājies, kaut kas ir izbeidzies. Arestētās mantas konfiskācija pirmās instances tiesas sprieduma līmenī ir ļoti grūti izpildāma, daudzās pozīcijās tā nav izpildāma vispār. “Manta” apriori ir samazinājusies. Bet to nevar tik viennozīmīgi pateikt, vai tā ir daļēji samazinājusies kaut kādu kļūdu dēļ vai tieši pārvaldnieka kļūdu dēļ, vai tā ir objektīvi samazinājusies, jo Krievija aizvēra tranzītu, arī Baltkrievija pārorientēja kravas, un mūsu valdība pati pasludināja tranzīta biznesu par kaitīgu un vēl palūdza partnervalstīm piemērot smagas sankcijas pret tranzītu. Bet, kā minimums, tiesa varēja izanalizēt, vai 2007. gadā prokuroru sagatavotie dokumenti par mantas arestu atbilst realitātei. Bet par to, kādas bija biznesa attiecības starp Ventspils uzņēmējiem deviņdesmitajos gados un divtūkstošo gadu sākumā un par kādu arestēto mantu vispār šajā procesā ir runa, es rakstīju savā grāmatā “Turības svārsts jeb “Ventspils naftas” privatizācija un mīti par Zelmeņa ofšoru tīmekļiem” (skat., piemēram, - https://neatkariga.nra.lv/tieslietas/332242-ka-ventspilnieki-rudolfu-meroni-atrada).
Ja, beidzoties tiesvedībai, izrādīsies, ka arestētā manta pazudusi, vai arestētās mantas patiesie īpašnieki vērsīsies ar prasībām pret Latvijas valsti?
Tas būtu tikai loģiski, jo, galu galā, atbildībai par bezatbildību, visatļautību un nolaidību kaut kādā brīdī ir jāiestājas. Arī valstij par kaut ko ir jāatbild.
Tēmu par atbildību varam sākt šķetināt kaut vai no tā, kā šajā krimināllietā var pierādīt kukuļa izspiešanu - tieši izspiešanu, nevis vienkārši kukuļa ņemšanu vai došanu - ar to cilvēku liecībām, kuri pēkšņi sāk atminēties ar izspiešanu it kā saistītus notikumus, kas notikuši pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, turklāt daži no šiem lieciniekiem ir bijuši galvenā apsūdzētā ne tikai biznesa partneri, bet arī tuvi viņa draugi? Man, kā minimums, tas šķistu dīvaini. Man vēl varbūt varētu būt saprotami, ja apsūdzībā būtu minēta kukuļa došana vai kukuļa ņemšana, bet nu nekādā gadījumā ne izspiešana. Sāksim šajā stāstā pētīt šādas elementāras lietas un beigsim ar tādām lietām kā apsūdzētā veselība. Tagad rit otrais gads cietumā. Apsūdzētā veselība neuzlabojas. Viņam jau ir tuvu pie 70 gadiem. Ja tiesvedība, viņam atrodoties apcietinājumā, vēl turpināsies gadus piecus apelācijā un gadus piecus kasācijā, šī lieta var beigties ne vairāk, ne mazāk kā ar fizisku nāvi. Lūk: Latvijas valsts kopš 1999. gada maija izmeklējusi un tiesājusi šo cilvēku trīsdesmit trīs gadus. Jāvaicā - kas tas tāds ir, kas te notiek? Ir jau vēl viena nianse - kurš, kad un kur ir prasījis atskaites par arestēto mantu? Vēl viens aspekts: vienā gadījumā mantai ir uzlikts arests, citos gadījumos mantai netiek uzlikts arests. Kurš šo mantas aresta politiku nosaka? Šī valstij ir sāpīga un nepatīkama problēma. Problēmas nerisināšana un tās aizgrūšana tālāk pa birokrātisko ķēdīti jau situāciju neuzlabos. Bet atbildes jau nekur nepazudīs. Pēc gadiem to visu analizēs un caurskatīs, kas no šīs lietas ir palicis pāri. Šajā leģendā par kukuļa izspiešanu blakus bija lieta par politisko korupciju, kur it kā esot tikušas uzpirktas partijas. Tur gan viss ir izbeidzies. Mēs radioludziņās varam klausīties “Re:Baltica” briesmu stāstus par šo izbeigto lietu. Bet valstij acīmredzami svarīgāk bija izmeklēt kukuļa izspiešanu, nevis politisko partiju pirkšanu. Par to, par ko tiek taisītas radioludziņas, prokuroriem nekā nav ko teikt.
Šajā Lemberga krimināllietā es redzu ļoti daudz problēmu un ļoti maz risinājumu. Tagad jau viss ir sagājis lielā putrā - kurš šajā krimināllietā ir labais un kurš ir sliktais? Pat ja tas, kurš bija šajā krimināllietā labais, cīņā izmantoja daudz negodīgu un kļūdainu paņēmienu, tad viņš tagad jau pats ir kļuvis par slikto. Negodīgu paņēmienu, sākot no prātam grūti aptveramiem procesuāliem termiņiem, beidzot ar jautājumiem par patieso vainu un rīcību ar arestēto mantu. Tas šajā stāstā arī ir acīm redzamais.