Par liegumu klātienē sekot līdzi Aivara Lemberga tiesāšanai apelācijas instancē var sūdzēties vienīgi likumdevējam – Saeimai, analizējot tiesneses Sandras Amolas lēmumu par t.s. Lemberga krimināllietas iztiesāšanu rakstveida procesā, Neatkarīgajai skaidroja bijušais Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta priekšsēdētājs un Augstākās tiesas priekšsēdētāja vietnieks ar 32 gadu tieneša stāžu Pāvels Gruziņš.
Kā zināms, pamatojoties uz Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 12. pantu, Rīgas apgabaltiesas tiesnese lēmusi, ka tā sauktā Lemberga krimināllieta apelācijas kārtībā ir iztiesājama rakstveida procesā. Rakstveida process nozīmē, ka sabiedrībai nebūs nekādu iespēju sekot līdzi tam, kā tiks turpināta A. Lemberga un divu uzņēmēju - Anrija Lemberga un Anša Sormuļa - tiesāšana.
Procesa dalībnieki gan vēl var iesniegt motivētus lūgumus izskatīt krimināllietu mutvārdu procesā, bet, vai šie lūgumi tiks ņemti vērā, kļūs skaidrs pavisam drīz.
Bažas par to, ka tiesa, kurai sabiedrība nevar sekot līdzi, varētu nebūt taisnīga, raisa pirmās instances tiesā pieļautie cilvēktiesību pārkāpumi, piemēram, neļaujot apsūdzētajam pratināt apsūdzības lieciniekus, noraidot pieteiktos aizstāvības lieciniekus, rakstisko pierādījumu pārbaudes imitācija, aizstāvības runas bieža pārtraukšana u.tml.
Respektīvi - lietas materiāli, uz kuriem tiesa balstīsies rakstveida procesā, nerada objektīvu priekšstatu par lietas būtību.
Vērtējot tiesas lēmumu par rakstveida procesu, P. Gruziņš teica: “Ja es būtu advokāts, man lēmumam nebūtu kur piesieties. Tiesnese to ir pamatojusi. Cits jautājums, cik šis pamatojums pilnīgs vai nepilnīgs. Tiesnese lēmumu balsta uz speciālo likumu, kuru pārsūdzēt nevar. Svarīgi ir tas, ka tiesneses lēmumā ir sniegta atbilde arī par piemēroto drošības līdzekli un teikts, ka to ik pa diviem mēnešiem var pārskatīt. Cik sapratu, apelācijas lēmuma pasludināšanai nolikts garš termiņš - nākamā gada decembris.”
Vaicāts, ko darīt tai sabiedrības daļai, kura vēlas sekot līdzi, kā tiek tiesāts tautā populārs politiķis, P. Gruziņš atbildēja: “Bet tāds ir likums. Ir jāvēršas pie likumdevēja - Saeimas. Līdz šim bez speciālā koronavīrusa likuma arī Kriminālprocesa likumā bija ietvertas normas, ka krimināllietu var skatīt rakstveidā. Te vairs nav iespējas interpretēt. Speciālais likums ir pieņemts. Maz ko šādā situācijā sabiedrība grib uzzināt. Cits jautājums, kad šo kovida likumu atcels? Var jau būt, ka kādreiz atcels, ja konstatēs, ka pandēmijas vairs nav.”
Jautāts, uz kāda pamata sabiedrība var paļauties, ka rakstveida procesā notiks taisnīga tiesa, P. Gruziņš atbildēja: “Viena puse jau vienmēr saka, ka tiesa ir taisnīga. Konkrētā gadījumā apsūdzība jau teiks, ka tiesa ir taisnīga, jo likums nodrošina šādas iespējas tiesai lietu iztiesāt rakstveidā. Process jau netiek pārkāpts. Bet, ja procesu nepārkāpj, tad jau nav jautājumu. Cita lieta, kā to varētu vērtēt Satversmes tiesa. Taču te atkal nonākam pie tā paša, ka ir taču ārkārtas stāvoklis un speciālā likuma normas, kuras ir atbilstošas Satversmei. Ārkārtas situācijā sabiedrības intereses var tikt ierobežotas, un šādā situācijā ir izņēmumi, kad tiesas procesam nevar sekot līdzi. To, kā personas tiesātas, varēsim uzzināt pēc apelācijas lēmuma pasludināšanas. Pašreizējā situācijā sabiedrība nevar sekot ne tikai jūsu pieminētajai krimināllietai, bet arī citām tiesās izskatāmām lietām. Jautājums - vai tas ir pareizi? Bet ir taču ārkārtas situācija un ārkārtas likums. Ko šādā situācijā darīt - atklāti sakot, es nezinu. Tāda ir situācija.”
Vaicāts, kā tiesnese var būt tik pārliecināta, ka aizstāvības pieteiktos lieciniekus nevajag uzklausīt, P. Gruziņš norādīja: “Acīmredzot tiesnese ir iepazinusies ar lietas materiāliem un redzējusi, kas tajos ir. Tā ir tiesneša prerogatīva izvērtēt pierādījumu pietiekamību un to attiecināmību. Tas ir tikai tiesas kompetencē. Kāds būs rezultāts - to jau vēl it kā neviens nezina.”
Te vietā ir atgādināt, ka lietā ir vairāk nekā 300 sējumu, spriedums ir uz 2000 lapām, bet 103 liecinieku pratināšanas ir fiksētas audioierakstos no vairākiem simtiem tiesas sēžu un to garumu vēl neviens nav mēģinājis aprēķināt (vairāki liecinieki tika pratināti mēnešiem). Savukārt tiesnese Sandra Amola krimināllietu saņēma pirms divarpus mēnešiem 27. jūlijā.
Runājot par šaubām, ka apelācijas instances lēmums varētu maz ko iebilst par pirmās instances spriedumu, jo tiesnese Irīna Jansone, kuras vadībā tapa spriedums, tagad ir priekšniece tiesnesei, kura gatavo apelāciju, P. Gruziņš teica: “Tas ir pieņēmums. Tā nedrīkstētu būt. Tas būtu tikpat nepareizi, kā rīkojās tieslietu ministrs Jānis Bordāns, norādot, kā tiesai būtu pareizi jālemj. Šādi Bordāna uzbrēcieni tiesai var būt pamats, lai vērstos Eiropas cilvēktiesību tiesā. Tādējādi tiek ietekmēta tiesa. Ja runājam par iepriekš minēto lietu, pagaidām nav pamata domāt, ka tiesa varētu nebūt neatkarīga. Tas ir tikai jūsu pieņēmums. Sabiedrība bieži mēdz pieprasīt arī nāves sodus, bet vai tad tādēļ tiesai jāpakļaujas sabiedrības viedoklim? Tomēr ir tiesas, kuras pakļaujas sabiedrības viedoklim, masu mediju spiedienam. Nesaku ne pieci, ka daudz ko pirmās instances spriedumā ietekmēja masu mediji - televīzijas un pārējie - izņemot vienu avīzi, kuru, to jūs paši saprotat un zināt. Ir tādi tiesneši, kuri šim spiedienam pakļaujas un baidās. Nebaidījās spriest neatkarīgu tiesu Limbažu tiesnesis tā sauktajā Magoņa krimināllietā. Tiesnesis nebaidījās no tā, ka var dabūt pa kaklu. Viņš palika pie sava viedokļa. Pēc tam izpelnījās uzbrēcienu no Bordāna. Ja tiesnesis nespēj palikt neatkarīgs, tad viņš vairs nevar strādāt par tiesnesi. Šis mūsu tieslietu ministrs ļoti cenšas tiesnešus ietekmēt. Tā tas ir.”
