Ceturtajā (t.i., pēdējā) tiesas sēdē, kurā tiesa ļāva Aivaram Lembergam teikt pēdējo vārdu, runātājam tika dota papildu pusstunda – t.i., laiks, kas iepriekšējā tiesas sēdē tika patērēts, lai Tiesu administrācija savestu kārtībā tiešsaistes pieslēgumu. Kad šī pusstunda bija pagājusi, tiesa vienkārši aprāva A. Lemberga runu, paziņojot, ka tiesas sēde ir slēgta, bet spriedums tiks paziņots 22. februārī.
Iepriekš A. Lembergs pēdējam vārdam bija lūdzis 20 - 30 tiesas sēdes, bet tiesa tam atvēlēja 4 tiesas sēdes. Pēdējā no šīm tiesas sēdēm A. Lembergs tiesai paskaidroja, ka viņam pēdējā vārdā sakāmais sagatavots vēl uz apmēram 1 000 lappusēm.
Pēdējā dienā viņš turpināja analizēt aplamības un nenovērstās pretrunas apsūdzībā, kā arī lēmumos par aresta uzlikšanu mantai, ko sastādījuši prokurori.
Viņš ar faktiem ilustrēja nesakritības saistībā ar apsūdzībā ierakstīto, ka viņam kādos uzņēmumos piederot akcijas un patiesā labuma guvēja tiesības, salīdzinot šos apgalvojumus ar reālajiem ierakstiem uzņēmumu akcionāru reģistros, kurus, cita starpā, paši prokurori kā pierādījumus pievienojuši krimināllietai.
Piemēram, apsūdzībā minētās A.Lemberga īpašuma tiesības daudzās akciju sabiedrībās, tādās kā “Ventspils tirdzniecības osta”, kur “Aivaram Lembergam un/vai Anrijam Lembergam un/vai Līgai Lembergai kopā vienādās daļās pieder” noteikta daļa patiesā labuma guvēja tiesību, nesakrīt ar to, kas rakstīts lēmumā par aresta uzlikšanu mantai.
A.Lembergs vērsa uzmanību, ka katra akcija ir viena vesela vienība un tās nevar uzrādīt ar ciparu aiz komata, pie kam ar tādu ciparu, kas nedalās trīs vienādās daļās, kā vajadzētu būt, ja patiesi akcijas piederētu trim personām. Tas nozīmē, ka uzrādītais apjoms nekādi nevar tikt sadalīts vienādās daļās, kā to apsūdzībā norāda prokurori. “Rakstot apsūdzību, prokurori acīm redzami nav draudzējušies ar matemātiku,” secināja Ventspils mērs. Viņš minēja, ka, atbilstoši likumam, patiesā labuma guvējs var būt tikai un vienīgi fiziska persona, nevis, kā teikts apsūdzībā, vairākas personas “kopā” “un/vai”.
A.Lembergs minēja arī krimināllietas materiāliem pašu prokuroru pievienotās uzņēmumu akcionāru grāmatas - tajās Lembergu uzvārdi neparādās. Pēc A. Lemberga teiktā, prokuroriem neviens nav traucējis 12 tiesvedības gadu laikā šādas pretrunas novērst.
Kā skaidroja A.Lembergs, ja pretrunas būtu novērstas, atkristu daudzas apsūdzības sadaļas, līdz ar to daudzi sējumi. Tādējādi šis tiesas process būtu daudz, daudz īsāks.
“Tiek taisītas visādas komisijas, lai pētītu, kādēļ ir tik gari kriminālprocesi, ar to galvenokārt domājot procesu, kurā iesaistīts jūsu padevīgais kalps. Šai saistībā būtu labi uzprasīt viedokli ne tikai prokuroriem, kādēļ netiek novērstas nenovēršamās pretrunas apsūdzībā, bet arī kādam speciālistam, kādēļ šādas krimināllietas vispār tiek sūtītas uz tiesu. Lietas ar šādām nenovēršamām pretrunām nedrīkst sūtīt uz tiesu. Vai tad prokurora lēmumu kāds uzrauga? Viņa lēmumu par lietas nosūtīšanu uz tiesu nevar apstrīdēt. Lieta nonāk tiesā. Tiesa un jūs te to lasāt - “kopā vienādās daļās” un daļas, kuras nedalās ar trīs. Jā šādu pretrunu nebūtu, lietā par 30-50 sējumiem būtu mazāk. Te ir runa par tiesvedības gadiem. Tas, lūk, jārisina, lai ievērotu saprātīgos termiņus kriminālprocesā, nevis, kā manā gadījumā, mainot likumus un aizliedzot aizstāvēties. Tā nav procesuālā ekonomija, tā ir cilvēktiesību neievērošana,” secināja A.Lembergs.
A. Lembergs mēģinājis gūt skaidrību par savām apsūdzībā minētajām īpašuma tiesībām uz uzņēmumu akcijām attiecīgo uzņēmumu valdēs, kurām ir pienākums glabāt akcionāru reģistrus. Pusotra gada laikā attiecīgo uzņēmumu valdes atbildes tā arī nav sniegušas.
Savukārt Uzņēmumu reģistrs sniedzis viņam atbildi, kas nesatur prasīto informāciju. Atbilde pārsūdzēta un Administratīvajā apgabaltiesā lietas skatīšana nozīmēta uz šā gada 25 aprīli.
Kad likums uzlika par pienākumu uzņēmumiem uzrādīt patiesā labuma guvējus, dažās kompānijās starp patiesā labuma guvējiem parādījies arī Lemberga uzvārds. Taču Uzņēmum reģistrs attiecies sniegt skaidrojumu, uz kāda pamata šāds ieraksts veikts. Tad vairākās kompānijās patiesā labuma guvēji mainījušies, uzpeldot Rudolfa Meroni paziņas Urzulas Harandas un paša Rudolfa Meroni vārdiem.
Viņš arī piebilda, ka steigā Saeimā pieņemtie likuma grozījumi, kas uzlika par pienākumu deklarēt patiesos labuma guvējus, ir pavirši izstrādāti, kas ļauj reģistrēt par patiesajiem labuma guvējiem jebko.
Tad A.Lembergs pieskārās par cietušajiem šajā kriminālprocesā atzītajiem miljonāriem, īsi raksturojot šīs personas.
Viņš vērsa uzmanību uz prokuroru krimināllietai pievienoto 1995 gada 6.jūnija vienošanos starp “SWH” prezidentu Aināru Gulbi un Latvijas Zemnieku savienības (LZS) tālaika priekšsēdētāja vietnieku Jāni Kinnu. Kā zināms, A. Gulbis ir viens no tiem trim miljonāriem, kuri atzīti par cietušajiem t.s. Lemberga lietā.
“Apsūdzībā Lembergs pasniegts kā milzu “Kings” ar milzu ietekmi un varu, ko nodrošināja /Ventspils domes/ priekšsēdētāja statuss, pieklusējot, ka viņš nepieņem administratīvus lēmumus, un ka viņam pieder tikai viena balss domē kā domes deputātam. Apsūdzība runā, ka man bijusi milzu ietekme un visi man devuši kukuļus.
Par to apsūdzībā runāja arī prokurore Paegles kundze. Apsūdzība bāzējās uz šo ietekmi - pārējie bijuši bez ietekmes, bet Lembergs varējis visu darīt, kā grib, ticies ar ministriem un premjeriem. Redzam cietēja Aināra Gulbja 1995 gada 6. jūnija vienošanos. Tai laikā, pēc apsūdzības, Gulbis, drebot kā apšu lapa, esot atdevis man “SWH Rīga Zurich” piederošās SIA “LatTransnafta” daļas. Bet te Gulbis vienojas ar LZS, kas ir senākā ietekmīgākā partija valstī, nevis kaut kāda dambretes federācija.” Dokumentā minēts, ka Aināra Gulbja vadītā akciju sabiedrība “SHW”, “lai attīstītu Latvijas lauksaimniecību, zinātni un izglītību”, atbalstīs finansiāli un konsultatīvi LZS vēlēšanu programmu 1995. gada Saeimas vēlēšanās. Lai sasniegtu minētos mērķus, “SWH” samaksās 100 000 ASV dolāru. Dokumentā arī norādīts, ka, “lai nodrošinātu augstu profesionalitāti un pirmajā punktā minēto mērķu sasniegšanu, gadījumā, ja LZS vēlēšanu rezultātā būs tiesīga noteikt valdības sastāvu vai koalīcijas valdībā noteikt ministru posteņus, vai ieteikt valsts darbā LZS partijas biedrus, iesakot kandidātus mežsaimniecības ministra amatam, Valsts īpašuma fonda ģenerāldirektora amatam, Muitas priekšnieka amatam, Valsts ieņēmumu dienesta vadītāja amatam, LZS konsultēsies ar “SWH” par minētajiem amatu kandidātiem un apņemas ieteikt cilvēkus šiem posteņiem, vienojoties ar “SWH” par minēto amatu kandidātu profesionālajām spējām un atbilstību ieteiktajam postenim.”
Kā uzskatāmu pierādījumu savas pozīcijas patiesumam saistībā kapitāla daļām un akcijām, kas būtu jādeklarē valsts amatpersonai, kā arī avotiem, kur pārbaudīt deklarētā patiesumu, A.Lembergs piesauca šā gada 2. februāra Augstākās tiesas (AT) Senāta lēmumu 12812001312, SKK-1/2021 par apsūdzību pēc 219. panta - šādas apsūdzības izvirzītas arī A.Lembergam.
AT Senāta lēmumā par nelikumīgu atzīts kasācijas instances mēģinājums atzīt par juridiski korektu apsūdzībā lietoto jēdzienu “faktiski piederošās kapitāla daļas”. Šāds termins lietots arī A. Lembergam izvirzītajā apsūdzībā.
AT Senāts lēmumā norāda uz nepieciešamību jēdzienu “faktiski piederošās kapitāla daļas” juridiski korekti interpretēt. Senāts norādījis, ka vienīgais pareizais avots, kā pārliecināties par daļu piederību, ir Komercreģistrs un tajā veiktie ieraksti. Uzņēmumu kapitāla daļas tiek reģistrētas Uzņēmumu reģistrā, bet akcijas - akcionāru reģistrā. Senāta lēmumā arī teikts, ka katram dalībniekam vai akcionāram ir tiesības saņemt no uzņēmuma valdes izrakstu ar apliecinājumu par viņam uzņēmumā piederošajām daļām vai akcijām. Kā norādījis Senāts - ja valsts amatpersonu deklarācijās būtu pienākums deklarēt vai reģistrēt “faktisko piederību”, tad “tiktu radīta tiesiska nenoteiktība Komercreģistrā”. Senāts norādījis, ka piederošās kapitāla daļas valsts amatpersonu deklarācijās skatāmas tikai Komerclikuma tvērumā. No Senāta lēmuma izriet - valsts amatpersonu deklarācijās var tikt atspoguļoti tikai un vienīgi konkrētas daļas vai akcijas, par kuru piederību iespējams pārliecināties Uzņēmumu reģistrā vai akcionāru reģistrā.
