Turpinot teikt pēdējo vārdu, otrajā tiesas sēdē A.Lembergs ilustrēja vairākas nejēdzības, kas iekļautas viņam izvirzītajā apsūdzībā.
Analizējot apsūdzības par noziedzīgā ceļa iegūtas līdzekļu legalizēšanu, A.Lembergs vērsa tiesas uzmanību uz apsūdzības formulējumiem “pirmstiesas izmeklēšanā nenoskaidrotā vietā un laikā”.
“Apsūdzībai ne reizes nav izdevies noskaidrot, kurā pilsētā, kādā telpā, cikos, kurā datumā, tikai “1999. gada otrajā pusē”, sanākuši kopā četri cilvēki manā vadībā un izveidojuši noziedzīgu grupu. Nav pat zināms, kur tas noticis - Maskavā, bet varbūt Ventspilī? Ir formulējums “pirsmstiesas izmeklēšanā nav noskaidrots”. Tas arī tiesas izmeklēšanā nav noskaidrots! Kāpēc tā? Tāpēc, ka tāds notikums nav bijis! Ja mēģinātu fantazēt un ierakstīt datumu, laiku, pilsētu, valsti, kontinentu, tad tie četri cilvēki varētu atšķir savus kalendārus un skatīties, kur viņi tai laikā ir bijuši, un teikt: “Ko jūs tur stāstiet, ka biju Maskavā - es biju Berlīnē!” Vai tad es varu norādīt alibi, ja nav zināma vieta, kontinents, valsts, meža masīvs, ala, iela? Es neko nevaru iebilst pret abstraktu apgalvojumu. Es nevaru pat pateikt, ka tikšanās bija uz Zemes - bet varbūt uz Mēness? To prokurori nav norādījuši līdz par šai dienai.”
A.Lembergs vērsa uzmanību arī uz loģisku absurdu prokuroru izveidotajā hronoloģijā: “Vienā rindkopā teikts, ka 1999. gada otrajā pusē izveidota noziedzīgā grupa ar mērķi atmazgāt līdzekļus, bet citā rindkopā norādīts, ka Ansis Sormulis 1995. gadā jūnijā kopā ar citiem SIA “LatTransnafta” dalībniekiem nolēma palielināt “LatTransnafta” kapitālu, un ka tā ir pirmā Sormuļa darbība noziedzīgās grupas interesēs, nolūkā atmazgāt naudu. Ja grupa izveidota 1999. gadā, tad kā Sormulis var realizēt darbības 1995. gada vasarā šīs grupas interesēs? Teiksiet: “Ko Lembergs fleitē!” Nē, Lembergs nefleitē. Viņš norāda uz pretrunām apsūdzībās, kurās līdz pat šim brīdim nav novērstas!”
“1995. gadā likumā atbildība par noziedzīgā ceļā iegūtās mantas atmazgāšanu nav paredzēta. Ja kāda kompānija pārdod daļas, tas nav noziegums. No apsūdzības izriet, ka Lembergs ir bijis tāds stulbenis, ka gaidījis no 1995. gada līdz 1999. gadam, lai stātos spēkā likums, lai viņu varētu saukt kopā ar trim kungiem pie kriminālatbildības par “Kaywood” /pārdotajām/ daļām. Tas izklausās ticami? Prokurors saka, ka jā! Es saku - nē! Vai tad es esmu prātā sajucis? Pants ir ļoti smags šai gadījumā, panta trešā daļa. Mums tā arī nav zināms, kad un kur to /noziedzīgo/ grupu izveidoja. Par to apsūdzībā nav neviena vārda, tāpēc, ka tāda notikuma nav. Kāds tad ir loģisks izskaidrojums, ja likums stājies spēkā 1999. gadā, bet Ansis Sormulis grupas interesēs sācis darboties jau 1995. gadā?”
A.Lembergs aicināja tiesu vērtēt apsūdzību un tajā minētos argumentus arī no veselā saprāta un elementārās loģikas viedokļa: “Kapitāla palielinājumu Ansis Sormulis neizdarīja viens. Viņam bija pilnvarojums to darīt no “Ost Trading&Finance” direktora. Direktors ir vēl dzīvs un strādā Rīgā. Kāpēc viņš nav nopratināts?”
A.Lembergs, analizējot pantu par noziedzīgi iegūtu līdzekļus atmazgāšanu, norādīja, ka naudas atmazgāšana ir vienreizējs pabeigts darījums, taču, pēc viņam izvirzīto apsūdzību loģikas, tas joprojām nav pabeigts: “Tas nonāk līdz 2002. gadam, līdz veikalam “Tobago”. Brīnums, ka prokurori nesasaistīja to, ka es šai “Tobago”, tagad “Rimi”, iepērkos un tādējādi turpinu atmazgāšanu.”
Analizējot apsūdzības pēc Krimināllikuma 219.panta par viņam it kā piederošo kompāniju nedeklarēšanu valsts amatpersonu deklarācijā, A.Lembergs cita starpā vērsa tiesas uzmanību uz prokuroru nevēlēšanos atšķirt akcijas no kapitāla daļām: “Apsūdzībā teikts - es neesot deklarējis savā amatpersonas deklarācijā 29 ārvalstu kompānijas. Prokurors Zalužinskis savā replikā bez sirdsapziņas pārmetumiem saka - vienalga, akcijas vai kapitāla daļas, jo tam neesot nekādas nozīmes! Man ir apsūdzība par daļu nedeklarēšanu nevis par akciju nedeklarēšanu! Pēc /Rudolfa/ Meroni un Ginta Laiviņa-Laivenieka liecībām tās /nedeklarētās kompānijas/ bija akciju sabiedrības. Tāpēc prokurors saka - tam nav nozīmes, tas ir viens un tas pats. Ja paņemam valsts amatpersonas deklarāciju, tad redzam, ka tik brīvi tur tā nav. Tā lieta ir daudz precīzāka. Ja tā ir akciju sabiedrība, tad tur ir akcijas. Ja tā ir SIA, tad tur ir daļas. Tās ir atšķirīgas lietas. Vairāk kā desmit gadus Latvijā bija spēkā divi /atšķirīgi/ likumi - par SIA un par akciju sabiedrībām. Ja prokurors paceltu tiesību aktus, viņš ievērotu, ka Latvijas Republikā ir bijuši šie divi likumi. Teiksiet: “Lemberg, tu tak teici, ka apsūdzība ir par ārvalstu kompānijām!” Atbildu: “Lembergs uz šo jautājumu atbildēt nevar. Prokurors lietai nav pievienojis nevienas ārvalsts likumu, kas regulē uzņēmējsabiedrību darbību.” Prokurors akciju sabiedrībām un SIA, kas nav reģistrētas Latvijā, piemēro tām Latvijas Republikas likumus. Tātad Šveicē reģistrēta SIA darbojas, balstoties uz Latvijas Republikas likumu par SIA? Vai tad arī Šveices likumi darbojas Latvijā? Kāpēc nav pievienoti krimināllietai attiecīgās valsts likumi - tas ir fundamentāls jautājums. Tāpēc jau es runāju par Latvijas likumiem, ka mūsu tiesiskā telpa tiek attiecināta uz ārvalstīm. Latvija ir super lielvalsts! Var jau būt, ka Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē tā māca, bet tas neiet kopā ar veselo saprātu!”
A.Lembergs tiesai atgādināja, ka no Latvijā un arī citur pasaulē sabiedrību ar ierobežotu atbildību (t.i., SIA) daļas un to īpašnieki tiek reģistrēti Uzņēmumu reģistrā, kur tie ir redzami, taču akciju sabiedrību akciju īpašnieki tiek reģistrēti akcionāru grāmatās: “Tā ir liela atšķirība. Tāpēc kapitāla daļas un akcijas nav viens un tas pats.”
Skaidrojot, kā pierādīt īpašuma tiesības uz akcijām un kapitāla daļām, A.Lembergs teica: “Vienīgā vieta, kur redzami akcionāri, ir akcionāru grāmata. Man saka: tu esi “Kālija parka” akcionārs. Pārbaudīsim! Lūdzu, akcionāru grāmata! Atveram, bet tur tā nav rakstīs. VID saka: “Ko tu, Lemberg, esi iesniedzis nepatiesas ziņas? Mēs tevi saucam pie atbildības pēc Krimināllikuma 319. panta.” Un pamatoti. Es nedrīkstu ierakstīt to, ko nevaru pierādīt. Cits piemērs. Apsūdzība apgalvo ka man piederot /Šveices kompānijas/ “Ost Service AG” 53 akcijas, un ka tās esot jādeklarē. “Ost Service AG” ir bijusi tiesvedība: prasītājs - Ansis Sormulis, atbildētājs - “Ost Service AG”, kur prasītājs prasa tiesības lemt ar sev piederošajiem 98% akciju /šajā kompānijā/. Ansis ir šo akciju īpašnieks, jo tā bija ierakstīts “Ost Service AG” akcionāru grāmatā. Tiesāšanās notika Šveicē, atbilstoši Šveices likumiem. Ir galīgais pēdējās instances /Šveices/ Federālās tiesas nolēmums, kur teikts, ka, pamatojoties uz ierakstu akcionāru grāmatā, Sormulis ir likumīgs akciju īpašnieks un tiesīgs pilnībā realizēt savas akcionāra tiesības. To atzina Šveices Augstākā tiesa. Kādu vēl pierādījumu vajag, ka Lembergam nepieder “Ost Service AG” akcijas, arī tās divas, kuras nepieder Sormulim, bet pieder uzņēmuma valdes locekļiem? Ja es nodeklarētu “Ost Service AG” akcijas, Šveices tiesa teiktu: “Nē, Lemberg, tu esi viltvārdis!” Tad mani Latvijā sauktu pie kriminālatbildības. Ja nedaru tā, kā liek prokurors, un nedeklarēju - atkal tieku saukts pie kriminālatbildības! Ko man darīt? Godātā tiesa, sakiet man padomu! Ja klausīšu prokurorus - cietums! Ja neklausīšu - arī cietums! Jau sešus gadus spēkā Šveices tiesas nolēmums, kur, kā redzams, no Lemberga dalības šajā uzņēmumā nav ne smakas. Vai šī epizode ir izslēgta no apsūdzības? Vai tad tas nebija prokuroru pienākums vismaz šito izņemt no apsūdzības, jo tad nebūtu jārunā par to debatēs un tagad pēdējā vārdā? Tiesa taču nevar to izņemt no apsūdzības! Es arī nevaru izņemt!”
Runājot par īpašuma tiesību pierādīšanu, A. Lembergs pieminēja vēl kādu prokuroriem netīkamu pierādījumu. “Man par lielu pārsteigumu 2020. gada 17. augustā tiesa atcēla Meroni no mantas glabātāja. Tas, ka, pēc apsūdzības, man piederot 29 kompānijas - no tā brīža situācija radikāli noskaidrojās. Viss, ko pirms tam runāja mani aizstāvji tiesu debatēs, ir apstiprinājies par 200%. Rudolfs Meroni Nodrošinājuma valsts aģentūrai skaidri un gaiši raksta, ka šo kompāniju likumīgie īpašnieki ir juridiskās personas. Bet apsūdzībā teikts, ka tie ir Lembergs un/vai Lemberga ģimene. Visur klāt Lembergs. Bet, ja likumīgie īpašnieki ir juridiskas personas, jūs nevarat pateikt, ka tās esmu es - fiziska persona, vēl silta, 36,6 grādi! Cik grādu ir juridiskai personai? Nav grādu! Ja Lembergs nav likumīgais īpašnieks, vai drīkstu deklarēt šos uzņēmumus deklarācijā? Nedrīkstu! Bet man celta apsūdzība, ka neesmu deklarējis! Lietā, kura ir tiesā, nav neviena /nedeklarēto ārvalstu kompāniju/ akcija vai to kopija; nekā nav, kas to /īpašumtiesības/ apliecinātu.”
A.Lembergs arī skaidroja, kādēļ prokurori negrib atzīt, ka 29 kompāniju īpašnieki ir juridiskās personas, bet ne A.Lembergs: “Tad apsūdzības kā kāršu namiņš sabrūk. Bet, vai tāds variants ir pieņemams, ka sabrūk apsūdzība Lembergam? Nē! Mīļie mani politiskie oponenti, Bordāna kungs - der vai neder? Skaidrs, ka neder, un to nedrīkst pieļaut. Tāpēc nesapratu kāpēc, godātā tiesa, atteicāties pievienot šo R.Meroni vēstuli lietas materiāliem. Man tas ir izšķiroši būtisks pierādījums.”
A.Lembergs pieskārās arī pieļautajām nelikumībām, kriminālprocesā uzliekot arestu mantai: “2007. gada decembrī pieņemts lēmums par arestu mantai. Manta ir ārzemēs, lēmums tiek pieņemts Latvijā. Jāsūta ārzemēm tiesiskās palīdzības lūgums. Reiz presē ziņoja, ka Londonā Lembergam ir tiesvedība - cilpa ap kaklu un viņu pakārs pie telefona staba. Bet arī Londona sūtīja tiesiskās palīdzības lūgumu /Latvijai/. Vai šajā krimināllietā ir bijuši gadījumi, kad sūtīti tiesiskās palīdzības lūgumi par mantas aresta realizāciju ārzemēm? Jā ir, bet tikai visos tajos gadījumos, kad šie aktīvi neatradās pie Rudolfa Meroni, bet gan pie cita pārvaldnieka. Apsūdzības pieeja ir - Meroni un pārējie. Mantai, kuru nepārvalda Meroni, tiesiskās palīdzības ceļā tika uzlikti aresti, tai skaitā banku kontiem. Kas attiecas uz Rudolfu Meroni, no 2007. decembra līdz par 2021. gada 9. februārim nav neviena tiesiskās palīdzības lūguma, un līdz ar to visa viņa rīcībā esošā manta nav arestēta. Par to, ka vajag to mantu beidzot arestēt /likumā noteiktā kārtībā/, ir runājuši mantas īpašnieku advokāti, mani politiskie konkurenti un pat mani ienaidnieki. Piemēram, Olafs Berķis iesniedza pieteikumu tiesā. Jautājums - kāpēc visos gadījumos darbības tika veiktas, atbilstoši precīzi likumam, bet vienā /Meroni/ gadījumā nē? Kā to izskaidrot? Ja tiek legalizēts tiesiskās palīdzības lūgums un tiek veikts arests ārzemēs, tad ar mantu ir cauri /tā ir reāli arestēta/. Par šo jautājumu ir uzrakstīta grāmata “Zagļi Lemberga kurpēs”. Viss tur minētais laika gaitā precīzi apstiprinājies. Tur patiešām ir runa par zagļiem Lemberga kurpēs. Šī grāmata vēl ir pieejama. Ja vesela prokuroru grupa pārkāpj likumu, tā jau ir sistēmiska lieta.”
