Pēdējā vārda runu Aivars Lembergs iesāka, norādot uz rupjiem cilvēktiesību un procesuālo tiesību pārkāpumiem, kas pieļauti gan pret viņu uzsāktā kriminālprocesa pirmstiesas izmeklēšanas laikā, gan arī tiesas procesā.
Viņš uzsvēra, ka pēdējā vārda runu bija sagatavojis aptuveni 30 tiesas sēdēm, Tiesas lēmumus runu ierobežot sešas reizes, ļaujot runāt tikai četras tiesas sēdes, radījis nepieciešamību sagatavoto runu būtiski pārstrādāt.
Kā vienu no spilgtākajiem tiesību uz taisnīgu tiesu un nevainīguma prezumpcijas pārkāpumiem A.Lembergs minēja tiesas sastāva priekšsēdētāja Borisa Geimana 2010. gada 25. janvārī dotās norādes viņam un viņa aizstāvjiem. Proti, motivējot lēmumu, kāpēc tiesnesis neļauj A. Lemberga advokātam Raimondam Krastiņam uzdot kādus jautājumus liecinošai personai, B.Geimans devis norādījumu advokātam pierādīt sava aizstāvamā nevainīgumu.
“Atbilstoši likumam, tiesneša norādes ir jāievēro. Tienesis advokātam uzdeva, ka viņam jāpierāda, ka šīs konkrētās apsūdzības nav pamatotas. Tas man, Krastiņam un citiem maniem aizstāvjiem bija pārsteigums. Negaidījām, ka mums, nevis prokuroriem, būs jāpierāda, cik pamatotas ir apsūdzības. Šo norādi 11 gadus esam centušies īstenot, kas būtiski sarežģīja darbu pie aizstāvības. Tas prasīja papildu laiku pierādījumu pārbaudēm, liecinieku nopratināšanai un debatēm.”
A.Lembergs uzsvēra, ka, uzliekot aizstāvībai par pienākumu pierādīt apsūdzības patiesumu, ir pārkāpta Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas 6. panta 2.daļa, Eiropas Pamattiesību hartas 48.pants, Latvijas Satversmes 92. pants un Eiropas parlamenta un padomes 2016. gada 16. marta direktīva.
“Man nav jāpierāda, ka apsūdzība ir nepamatota. Vaina jāpierāda apsūdzībai.
Tiesnesis Boriss Geimans rīkojies prettiesiski,” secināja A.Lembergs.
Viņš pieminēja Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes viņam sniegto atzinumu par Rīgas apgabaltiesas rīcības nelikumību šajā prāvā. Tur secināts, ka “šos cilvēktiesību pārkāpumus pret Aivaru Lembergu Latvijas valsts vairs novērst nevar.”
A.Lembergs atgādināja par steigā veiktajiem grozījumiem Kriminālprocesa likumā, kas ļauj tiesai ierobežot debašu runas un pēdējā vārda ilgumu. Līdz pagājušā gada jūlijam Kriminālprocesa likumā stingri bija noteikts, ka debašu runas un pēdējā vārda ilgums nav ierobežojams.
“Pirmo reizi, kad 12 gadu laikā man beidzot radās tiesības aizstāvēties, mani politiskie oponenti Saeimā grozīja likumu. Rezultātā arī mans pēdējais vārds tika sešas reizes ierobežots. Tiesa nepamatoja, kādēļ tā saīsina pēdējo vārdu. Neizslēdzu, ka pēc tam, kad beigsies mans pēdējais vārds, Saeima izmainīs likumu atpakaļ,” prognozēja A.Lembergs.
Neatkarīgā vairāk nekā 10 gadu garumā daudzkārt jau ir aprakstījusi speciāli A. Lemberga gadījumam virzītos daudzos likumu grozījumus. Par to, ka tie virzīti speciāli A. Lembergam, nešaubījās nedz jurisprudences speciālisti, nedz saprātīgi un neitrāli procesa vērotāji - šie likumu grozījumi ieguva “Lemberga likumu” iesauku un to vairāk nekā 10 gadu garumā ir tik daudz, ka saskaitīt būtu problemātiski.
Pēdējā vārda A. Lembergs ieteica vēl vienu radikālu likuma grozījumu. Proti, tieslietu ministram Jānim Bordānam un citiem viņa politiskajiem pretiniekiem būtu bijis vienkāršāk nevis viņu mocīt divpadsmit gadus tiesas zālē un veikt daudzos likuma grozījumus, bet gan atjaunot spēkā nāvessodu un viņu sodīt. Taču, kā norādīja A.Lembergs, “uz to viņi nav gatavi”. Vienīgais, ko spēj J.Bordāns, ir nolamāt tiesnešus par spriedumiem, kas neatbilst J. Bordāna izpratnei par tiesiskumu, un “ar milzīgu degsmi gaidīt manu ielikšanu cietumā. Būs ļoti lieli aplausi par šādu izrēķināšanos ar opozicionāru Lembergu. Divas kaimiņvalstis - Latvija un Krievija. Tādēļ saku: “Sveiciens Navaļnijam! Privet!”,” sveicināja A. Lembergs.
Viņš atgādināja, ka viņa tiesības aizstāvēties pārkāptas, arī liedzot tiesības izvēlēties aizstāvi. Jau 2007. gadā, A.Lembergam atrodoties mājas arestā prokurors Andis Mežsargs bija sastādījis cirkulāru jeb sarakstu ar advokātiem, ar kuriem A.Lembergs drīkst komunicēt, un ar kuriem nē.
A.Lembergs norādīja arī uz prettiesisko divu viņa advokātu - Rudolfa Meroni un Ginta Laiviņa-Laivenieka - pratināšanu un viņu liecību izmantošanu kriminālprocesā. A.Lembergs atgādināja tiesas diskriminējošo attieksmi brīdī, kad 2019. gada vasarā advokāts R.Krastiņš veselības problēmu dēļ izstājās no procesa un viņam nācās meklēt jaunu advokātu. Tiesa priekšroku deva valsts apmaksātam advokātam, nevis A. Lemberga izvēlētam Aivo Leimanim, kurš, atšķirībā no valsts apmaksātā advokāta, bija daļēji pazīstams ar krimināllietu. “Mums vajadzēja lielu izveicību, lai savilktu kopā galus un sagatavotu debašu runu. Debates neiznāca tādas, kā bijām iedomājušies. Tās nācās pārstrādāt, jo mums tika ierobežots to laiks. Prokuroriem debates netika ierobežotas. Tādējādi Latvijas Republikas Satversmes 92. pants attiecība uz Aivaru Lembergu, kurš 1999. gada 4.maijā ir balsojis par Latvijas neatkarību, lai cik tas nebūt skumji, neattiecas,” pēdējā vārdā secināja A.Lembergs.
Viņš pieminēja tiesību uz aizstāvību ierobežošanu arī finansiālā aspektā: “2019. decembrī FKTK deva norādījumu bankām pārtraukt veikt norēķinus maniem maksājumu uzdevumiem. Banka iesaldēja man piederošos līdzekļus un līdz šai dienai neesmu spējīgs samaksāt advokātam Mārim Grudulim gana lielu naudu. FKTK, bet faktiski Latvijas valdība ir liegusi veikt maksājumus maniem aizstāvjiem. Mērķis - nemaksāju aizstāvjiem, viņi nesaka aizstāvības runu. Taču šis gājiens valdībai neizdevās un esmu pieteicis sūdzību pret valsti Eiropas cilvēktiesību tiesā. Ikvienam pilsonim ir tiesības uz bankas pamatkontu. Man šīs tiesības ir atņemtas un tas skar aizstāvību šajā procesā.”
A. Lembergs analizēja pieļautos cilvēktiesību pārkāpumus saistībā ar daudzo drošības līdzekļu piemērošanu.
“2008. gada februārī Kurzemes apgabaltiesa noteica unikālu drošības līdzekli - man aizliedza piedalīties mītiņos un demonstrācijās. Kriminālprocesa likumā nav tāda drošības līdzekļa. 2008. gada vasarā Dziesmu svētkos lūdzu atļauju piedalīties gājienā pa Brīvības ielu. Man atļāva piedalīties, bet vajadzēja prasīt atļauju. Kam varēju sūdzēties? Nevienam, jo apgabaltiesas lēmumā bija teikts, ka tas nav pārsūdzams.”
Tāpat viņš norādīja uz absurdo un joprojām spēkā esošo drošības līdzekli tikties ar vairākām fiziskām personām: “Kopš 2007. gada, /kad tika noteikts drošības līdzeklis/, vairākas personas ir mirušas. Drošības līdzeklis joprojām ir spēkā. Pa kluso jau es uz kapiem aizbraukt varu, bet pats fakts, ka tiesa nepārskata drošības līdzekli, kas ir spēkā 13 gadus, ir izteikts cilvēktiesību pārkāpums.”
Pie absurdiem un spēkā esošiem aizliegumiem viņš pieminēja arī aizliegumu pildīt Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāja pienākumus.
“Es uz jums, tiesa, ļaunu prātu neturu, jo ar ļaunu prātu dzīvot ir kaitīgi. Arī uz prokuroriem neturu ļaunu prātu. Visi cilvēki ir vairāk vai mazāk vāji, un vairāk vai mazāk iekārdināmi,” teica A. Lembergs.
A. Lembergs teica: “Ir pamats uzskatīt, ka, uzsākot šo kriminālprocesu, prokurori pilda politisko pasūtījumu un iesaistās konfliktā starp biznesa partneriem. Prokurori, kuri iesaistās politiskos procesos, nevar būt objektīvi.”
Kā piemērus prokuroru neobjektivitātei A.Lembergs uzskaitīja daudzos likuma pārkāpumus, pratinot lieciniekus ārpus prokuratūrās telpām un pratinot lieciniekus ārzemēs, nesūtot uz šīm valstīm tiesiskās palīdzības lūgumus. Neatkarīgā jau pirms vairākiem gadiem aprakstīja viesnīcas un kafejnīcas, kurās tika pratināti liecinieki t.s. Lemberga kriminālprocesā; liecinieki tika pratināti arī ārzemēs un pat advokāta birojā - šis advokāts pārmetās no A. Lemberga aizstāvēšanas uz viņa procesuālā pretinieka juridisku pārstāvēšanu, pēkšņi sniedzot A. Lembergu apsūdzošas liecības.
“Prokurori apzināti pārkāpa likumu. Kāpēc arī mani nepratināja kafejnīcā? Vai tas /liecinieku pratināšana ārpus prokuratūras telpām/ bija bailes riskēt, jo saruna tiks ierakstīta? Varbūt,” ticamas versijas pauda A. Lembergs.
Par nelikumīgu A.Lembergs nosauca arī sākotnējā kriminālprocesa sadalīšanu vairākos kriminālprocesos, lai radītu iespēju noslēp tiesā iesniegtajā kriminālprocesā apsūdzībai neizdevīgos pierādījumus, kā arī, lai izmantotu izdalīto kriminālprocesu jauna drošības līdzekļa piemērošanai.
A.Lembergs uzsvēra, ka drošības līdzekļa - aresta - piemērošana 2007. gada 14. martā, balstoties uz viņa senām privātām piezīmēm un nelikumīgi noklausītām telefona sarunām ar advokāti Ievu Ramiņu, nebija likumīga.
Savā runā A.Lembergs izstāstīja, kā prokurori 2007. gada decembrī mēģinājuši viņu piespiest uzņemties atbildību par pirms dažām dienām R.Meroni glabāšanā nodoto arestēto mantu.
Viņš analizēja arī procesuālo termiņu aspektu, atgādinot, ka pārbaudes lieta pret viņu tika uzsākta jau 1999. gada 24 maijā, bet pirmais tiesiskās palīdzības lūgums Šveicei nosūtīts 1999. gada 30. decembrī. “Vai tas ir saprātīgs termiņš, ja procesu uzsāk 1999. gadā, bet tiesai lietu nosūta tikai 2008. gadā?” retoriski vaicāja A. Lembergs.
Kā būtisku nelikumību A.Lembergs pieminēja arī apsūdzības grozīšanu 2016. gada 16. jūnijā, t.i., 8 gadus pēc tiesvedības sākuma, brīdī, kad pārbaudīti pierādījumi un liecinieki nopratināti.
Runas turpinājumā A.Lembergs analizēja konkrētas apsūdzības epizodes, norādot uz pieļautajām nelikumībām to izvirzīšanā un uzturēšanā.
Tiesa ir atļāvusi A. Lembergam pēdējo vārdu teikt vēl trīs tiesas sēdes.
Cita starpā, Neatkarīgā atrada audioierakstu augstāk minētajai 2010. gada 25. janvāra tiesas sēdei, kurā tiesnesis B. Geimans deva uzdevumu A. Lemberga aizstāvim R. Krastiņam pierādīt sava aizstāvamā nevainīgumu - kā jau teikts, šāda tiesneša rīcība nav savienojama ar nevainīguma prezumpcijas ievērošanu.
Minētā tiesas sēde tiešām bija viens no pagrieziena punktiem, kad pēc prokuroru aktīvas agresīvā tonī iejaukšanās tiesas sastāvs sāka zaudēt objektivitāti.
Minētajā pirms 11 gadiem notikušajā tiesas sēdē advokāts R. Krastiņš pratināja cietušo miljonāru, valsts uzņēmuma “Ventspils nafta” bijušo galveno juristu, vēlāk valsts akciju sabiedrības “Ventspils nafta” valdes locekli Valentīnu Kokali.
Viņš bijis arī ļoti liela VAS “Ventspils nafta” klienta, kurš saņēma ļoti lielas atlaides no VAS “Ventspils nafta” - SIA “Puses” - līdzīpašnieks. Atbilstīgi V. Kokaļa un prokuroru versijai, A. Lembergs 1993. gadā esot izspiedis no V. Kokaļa SIA “Puses” kapitāla daļas.
Advokāts R. Krastiņš mēģināja nopratināt “Ventspils nafta” bijušo augsto amatpersonu V. Kokali par miljonāra Aināra Gulbja 10 miljonu dolāru (tiem laikiem bija gandrīz fantastiska summa) parādu pret Ventspils pašvaldību un “Ventspils naftu” - šo parādu nokārtošanas veids ir sākums un pamatu pamats pret A. Lembergu izvirzītajām apsūdzībām.
Advokātu R. Krastiņu īpaši interesēja, kā daļa no šā parāda - 4 miljoni dolāru - tika segts ar A. Gulbja firmas izstrādāto informatīvo sistēmu VITA. Tad lēca kājās prokurors Aivis Zalužinskis, pieprasot tiesai noņemt visus jautājumus par A. Gulbja parādiem un it īpaši par informatīvo sistēmu VITA, jo tie “neattiecas uz lietu”.
Pakļaujoties prokurora A. Zalužinska viedoklim, tiesnesis noņēma visus, turklāt pat neuzdotos jautājumus par VITA. Aizstāvība bija šokēta.
Būtiskākais ir tas, ka prokurors A. Zalužinskis savā debašu runā ļoti daudz un ilgi runāja gan par A. Gulbja parādiem, gan tieši par sistēmu VITA - t.i., par jautājumiem, kurus iepriekš bija pasludinājis par tādiem, kas “uz lietu neattiecas”!
Lūk, fragments no 2010. gada 25. janvāra tiesas sēdes:
Advokāts Raimonds Krastiņš: Es ļoti atvainojos, tiesa nolēma tātad aizliegt man vai neļaut uzdot tos jautājumus, kas saistās ar VITU. Nu, es viņu respektēju, ne par to. Es gribētu lūgt pieteikt lūgumu tiesai - ja reiz ir tā, tad neturpināt šodien lietas izskatīšanu, bet turpināt rīt, lai ļautu man tādā gadījumā pārorientēties jautājumos un pratināšanas taktikā. Neslēpšu, pie tās situācijas, kad man, nu, Kokaļa kungs, pie tās situācijas, kad man, diemžēl, šodienas plānus, tātad, realizēt nav iespējams. Un otra lieta, tīri organizatoriski, tiesa noņēma 502.p. kārtībā, es saprotu, tos jautājumus - noņēma tā, kā tēmu. Sakiet, kā es to varu nostiprināt? Vai es varu iesniegt visus jautājumus, kurus es gribēju par to VITU iesniegt, vai kā man nofiksēt? Ka man ir būtiski, ka es viņus nevarēju izmantot.
Tiesnesis Boriss Geimans: Tā, es pamēģināšu mūsu protestu izteikt, ja. Aivaram Lembergam un pārējiem apsūdzētajiem celtas konkrētas apsūdzības, ja. Piemēram, Aivaram Lembergam - kukuļa izspiešana, tur, noziedzīgi iegūtu naudas līdzekļu legalizācija, amatpersonas utt., utt. Principā, ja es pareizi saprotu jūsu pozīciju, jūs cenšaties pierādīt, ka bija kāds konflikts starp Aivaru Lembergu un citām personām, tajā skaitā arī Kokali, Gulbi, utt., utt. Tas ir mans viedoklis, ja, bet, man šķiet, ka Kokalis arī nenoliedz to, ka, nu, tāda konflikta esamību, ja, un jums būs iespēja arī uzdot jautājumus, analogus jautājumus arī cietušajam Gulbim, piemēram, ja. Vai bijis tāds konflikts savā laikā? Bet, ja pat bijis tāds konflikts, ja, kāds sakars ar Aivaru Lembergu un pārējiem apsūdzētajiem izvirzīto apsūdzību? Piemēram, ja bija kāds darījums ar šo datorizēto sistēmu VITA, ko jūs vēlaties pierādīt?
R.Krastiņš: Jā!
Tiesnesis: Kam bija taisnība šajā gadījumā, kam nebija taisnība, ja, kas, kāda tam bija nozīme, ja, vot, ņemot vērā izvirzīto apsūdzību. Piemēram, “Pušu” daļu teiksim izspiešana. Saprotiet, ja?
R.Krastiņš: Jā!
Tiesnesis: Vot, principā, tātad, ja jūsu jautājumi var palīdzēt, nu, pēc jūsu viedokļa, atspēkot konkrētas izvirzītas apsūdzības, jums aizstāvim, protams, mēs pieļausim tādus jautājumus, bet ja jūs, saprotiet, tas ir atkal mans viedoklis, ja, ja pat kādam, teiksim, kādai pusei ir pretenzijas - viņi griezās policijā. Protams, ka bija tāds konflikts, bet, ja viņi griezās policijā ar konkrētām apsūdzībām, pēc tam bija izvirzītas konkrētas apsūdzības,
ja, vienkārši - jums jāpierāda, ka šīs konkrētās apsūdzības nav pamatotas. Nu, cik es saprotu, jūsu kā aizstāvja pienākums.
R.Krastiņš: Jā, piekrītu!
