Bijušais arestētās mantas glabātājs Rudolfs Meroni vēstulē Nodrošinājuma valsts aģentūrai atklājis, ka daudzo apsūdzībā uzskaitīto kompāniju patiesais īpašnieks ir nevis Aivars Lembergs, kā to kopš 2007. gada pasniedz prokurori, bet gan juridiskas personas.
R.Meroni atklāsmes būtiski maina apsūdzības svaru un pierāda, ka taisnība divpadsmit gadus ilgajā tiesvedībā ir bijusi A.Lembergam un viņa aizstāvjiem, nevis četriem valsts apsūdzības uzturētājiem Ģenerālprokuratūras prokuroriem.
“Parakstītājs /domāts R.Meroni/ nekad nav bijis likumīgais īpašnieks tiem aktīviem, uz ko attiecas 2007. gada 17. decembra aresta orderis (turpmāk tekstā - “Aresta orderis”). Arestēto akciju un prasījuma tiesību likumīgie īpašnieki ir Aresta orderī norādītās juridiskās personas (turpmāk tekstā - “Likumīgie īpašnieki”),” raksta R.Meroni pērnā gada 4.decembra vēstulē Nodrošinājuma valsts aģentūrai.
Vēstulē paustie R.Meroni apgalvojumi radikāli maina situāciju. Līdz šim R.Meroni liecināja, ka daudzās kompāniju akcijas un kapitāla daļas pieder A.Lembergam. Turpretī aizstāvība divpadsmit tiesvedības gadu garumā, jo īpaši debašu runā, norādīja, ka prokuroru minēto kompāniju īpašnieks nav A.Lembergs, bet gan citas personas. Tagad arī R.Meroni vēstulē norāda ka “likumīgie īpašnieki” ir juridiskas, ne bet ne fiziskas personas.
No R.Meroni apgalvojuma izriet, ka prokuroru arestētās kompānijas nepieder A.Lembergam un tādējādi viņam izvirzītas nepatiesas apsūdzības. Tā, piemēram, apsūdzībā pēc Krimināllikuma 219. panta (izvairīšanās no deklarācijas iesniegšanas) runa ir par 29 kompānijām, ka tās, pēc apsūdzības apgalvojuma, piederot A.Lembergam. Arī apsūdzības epizode pēc 325. panta (par valsts amatpersonai noteikto ierobežojumu pārkāpšanu, kas nodarījis būtisku kaitējumu) balstās uz prokurora pieņēmumu par to, ka A. Lembergs ir daudzu kompāniju īpašnieks. Šajā apsūdzības epizodē ir runa par aptuveni 300 pieņemtajiem lēmumiem, pēc prokuroru apgalvotā, interešu konflikta situācijā.
Līdzīgi prokurori konstruējuši arī apsūdzību epizodes pēc 326. panta (neatļauta piedalīšanās mantiskā darījumā) un apsūdzību pēc 318. panta (dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana), kā arī apsūdzību pēc 195. panta (noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana).
Citas starpā, vēstulē R.Meroni norāda, ka arestēto kompāniju “likumīgie īpašnieki” par aresta esamību nekad nav tikuši oficiāli informēti:
“Aresta orderis nebija ne adresēts, ne paziņots Likumīgajiem īpašniekiem; tas nekad netika atzīts vai izpildīts jurisdikcijās ārpus Latvijas,
kas ir šo Likumīgo īpašnieku pastāvīgā atrašanās vieta, kur aktīvi, uz kuriem attiecas Aresta orderis, atrodas. Šie likumīgie īpašnieki kā tādi netiek automātiski pakļauti Latvijas tiesu un iestāžu jurisdikcijai.”
Vēstulē R.Meroni piemin arī svarīgo jautājumu, kur palikusi daudzmiljonu vērtā arestētā manta. Tā kā krimināllietas materiālos joprojām nav atrodami daudzu arestēto kompāniju akciju oriģināli, no R. Meroni rakstītā noprotams, ka daļa kaut kādu neizprotamu iemeslu dēļ paglabāta Ģenerālprokuratūras prokuroru atvilktnēs vai “izkūpējusi” pavisam.
“Runājot par Rīgas apgabaltiesas lēmuma izpildi par Parakstītāja atcelšanu no aktīvu pārvaldītāja amata, Parakstītājs vēlreiz vēlas atkārtot, ka Parakstītāja izpratne par to, ka
lielākā daļa akciju papīra formātā un citi dokumenti jau atrodas Rīgas apgabaltiesas materiālos vai, iespējams, Ģenerālprokuratūrā,
jo Parakstītājs nodeva šīs akcijas Ģenerālprokuratūrā, pēc to pieprasījuma vairākās pratināšanās, kas notika pirms 2007. gada 17. decembra, kad tika noteikts arests. Parakstītājs uzskata, ka pārējās papīra formāta akcijas ir pārņēmusi Ģenerālprokuratūra, pirms Aresta ordera izdošanas. Tādējādi Parakstītājam nav iespējams iesniegt dokumentus, kas jau ir nodoti Ģenerālprokuratūrai pirms aresta, un Parakstītājam netika nodoti nekādi lietiskie (pierādījumi) /domāts īpašuma apliecinošie dokumentu oriģināli/ aresta piemērošanas laikā. Parakstītāja atcelšana no aktīvu pārvaldītāja amata nozīmē, ka arestētās galīgo faktisko īpašnieku īpašumtiesības vairs nav attiecināmas uz Parakstītāju, un Parakstītājs šajā ziņā jau ir apliecinājis gatavību to apstiprināt, parakstot juridisku protokolu par šo tiesību “īpašuma tiesību nodošanai” adresātam. Parakstītājs šajā pašā sakarā arī ir gatavs “nodot” akcijas un prasījuma tiesības uz kurām ir Aresta orderis, t.i., parakstīt juridisko protokolu par to, ka šie aktīvi vairs nav Parakstītāja pārvaldībā, kuru apjomu tas pārvaldīja. Šī “īpašuma tiesību nodošana” nevar ietekmēt Likumīgo īpašnieku tiesības un pienākumus attiecībā uz akcijām un prasījuma tiesībām, uz ko attiecas Aresta orderis. Parakstītājs joprojām ir dažādos direktora amatos izveidoto korporatīvo struktūru un akcionāru izteiktās gribas, nevis Rīgas apgabaltiesas noteiktās aktīvu pārvaldības izbeigšanas dēļ,” vēstulē Nodrošinājuma valsts aģentūrai skaidrojis R.Meroni.
Kā redzams, visu, kas saistīts ar mantas “nodošanu”, R. Meroni konsekventi liek pēdiņās, acīmredzot vēloties uzsvērt šīs procedūras fiktīvo raksturu.
Zīmīgi, ka savu vēstuli R.Meroni iesācis ar norādi Nodrošinājuma valsts aģentūrai par nepieciešamību ar viņu sazināties tikai un vienīgi, izmantojot starptautiskās tiesiskās palīdzības lūguma procedūru:
“Parakstītājs aicina adresātu vēlreiz vērsties pie Parakstītāja, nosūtot dokumentus papīra formātā kā starptautiskās palīdzības pieprasījumu. Paldies!”
Jāatgādina, ka R. Meroni prasība pēc tiesiskās palīdzības lūguma procedūras pirmo reizi izskanēja pēc Rīgas apgabaltiesas pērnā gada 17.augusta lēmuma par arestētās mantas atņemšanu R.Meroni un tās nodošanu glabāšanā Nodrošinājuma valsts aģentūrai. Pirmstiesas izmeklēšanas un pat tiesvedības laikā R.Meroni tikās ar prokuroriem un runāja par mantas lietām bez tiesiskās palīdzības lūguma, pie kam dažādas vietās - restorānos, hoteļos un vēstniecībās dažādās valstīs.
