Vairāki Neatkarīgās lasītāji ir uzdevuši jautājumu - kā bijušais Šveices advokāts Rudolfs Meroni, kurš tagad visai veiksmīgi pretojas arestētās mantas atdošanai, nonācis Ventspilī un vēlāk arī ticis pie šīs arestētās mantas, kas esot kādus 100 miljonus vērta.
Pirmais par iepazīšanos ar R. Meroni 2009. gadā izstāstīja bijušais “Ventspils naftas” galvenais jurists un valdes loceklis Valentīns Kokalis, liecinot tā dēvētajā Lemberga prāvā.
Neviens V. Kokaļa stāstu nav apstrīdējis - tieši otrādi, šis stāsts ir tikai piekoriģēts vai papildināts ar konkrētām detaļām.
V. Kokaļa stāstu par pirmo tikšanos ar R. Meroni ir publicējusi ne tikai Neatkarīgā vien. Tas ir pārpublicēts un par atbilstošu atzīts arī citos drukātos izdevumos, piemēram, arī zvērināta advokāta Jāņa Zelmeņa autobiogrāfiskajā grāmatā "Turības svārsts".
Par J. Zelmeņa kompetenci kādreizējā Ventspils tranzītbiznesa jautājumos nav jāšaubās - grāmatā “Turības svārsts” viņš apraksta, kā pats savulaik pārņēmis no R. Meroni konsultāciju sniegšanu šā biznesa jautājumos, kaut gan R. Meroni ietekmi nav zaudējis, jo testējis arī visus J. Zelmeņa priekšlikumus.
Grāmatā “Turības svārsts” rakstīts sekojošais: “Man vairāki ir stāstījuši, kā ventspilnieki izvēlējušies par savu advokātu Rūdolfu Meroni. Ventspilnieki bija apmetušies Cīrihes viesnīcā “Eden au Lac”, kas atrodas ezera krastā. Meroni tur gājis ēst pusdienas, jo viņa birojs atradies viesnīcas tuvumā.
Ventspilniekiem radusies doma, ka gana izmantot Grigorija Lučanska un Aināra Gulbja advokātu pakalpojumus un nu pienācis brīdis sameklēt savējos.
Viņi lūguši Ansi Sormuli vērsties pie vietējā restorāna zāles pārziņa ar jautājumu, vai viņš nezina kādu labu advokātu. “Zinu - tepat netālu viens ir. Nāk pie mums regulāri pusdienās,” teicis pārzinis. Paņēmuši no zāles pārziņa advokāta biroja adresi, klauvējuši pie norādītā biroja durvīm. Durvis atvērušās, un tur stāvējis Rūdolfs Meroni ar tauriņu.
Līdzīgi man stāstījis arī pats Meroni - sadarbība ar Ventspili sākusies ar to, ka kādu dienu pie viņa kabinetā negaidīti ieradies Ansis Sormulis.”
Tālāk J. Zelmenis raksta ‒ “Šo pašu stāstu pat vēl detalizētāk t. s. Lemberga tiesā ir stāstījis Valentīns Kokalis: “Un mēs aizbraucām toreiz uz Cīrihi - es biju, Lembergs bija, Skoks bija, ja nemaldos, Blažēvičs bija, Ševcovs arī varēja būt, un Ansis Sormulis bija.»
Viesnīcas bāriņā “pie recepcijas” dzēruši viskiju “Chivas Regal’, un tad radusies ideja, ka vajag nolīgt savu advokātu. Iepriekš visus juridiskos jautājumus naftas tranzīta biznesā kārtojis “SWH” jurists Gvido Študers, bet tad Aivaram Lembergam radies konflikts ar “SWH” un bijis vajadzīgs cits jurists.”
Patiesībā jau 1993. gadā sākās visas Ventspils uzņēmēju grupas konflikts ar “SWH”, jo A. Gulbja kontrolētās firmas bija palikušas parādā tiem laikiem grandiozas summas (12 miljonu ASV dolāru) gan AS “Ventspils nafta”, gan Ventspils pilsētas pašvaldībai.
“”Un tad radās doma - priekš kam mums vajag Gulbja advokātu?” liecinājis V. Kokalis.
Vajag aiziet pie recepcijas un paprasīt, kur tuvākais advokāta birojs - aizejam līdz advokāta birojam, nolīgstam advokātu.
Ansis Sormulis aizgāja uz recepciju, paprasīja, kur ir tuvākais advokātu birojs? Recepcijā strādājošais cilvēks paņēma lietussargus, jo lietus lija, aizveda aiz ielas stūra pie viena cilvēka - tas bija Meroni. Tā mēs iepazināmies. Izteicām savu vēlmi,” tiesā liecinājis Kokalis.”
J. Zelmenis raksta: “Pēc Kokaļa teiktā, sākumā Meroni pārstāvējis visa Ventspils «naftas bloka» uzņēmēju intereses. Vēlāk - tā kā vairāk Lemberga intereses, jo valodas problēmas dēļ ar Meroni vairāk kontaktējušies “Lemberga cilvēki”. Kokalis tiesā paudis uzskatu, ka šobrīd Meroni pats ir kļuvis par reālo Ventspils tranzītbiznesa saimnieku. “Beigās sanāca tā, ka visas šīs ofšoru shēmas un naudas plūsmas pārvaldīja Rūdolfs Meroni. Es domāju, ka viņš joprojām tās pārvalda. Tā kā viņam tagad ir sliktas attiecības ar Lembergu, tad arī viņu Meroni vairs neklausa. Viņš šobrīd neklausa nevienu - ne Aivaru, ne tā sauktos oponentus, ne viņu pārstāvjus,” 2009. gadā tiesā secinājis V. Kokalis."
J. Zelmenis atceras: "Aptuveni sapratu, kas ir un ko pārstāv Laiviņš-Laivenieks. Savukārt Meroni pirmajā tikšanās reizē man skaidroja, ka viņš apkalpojot kaut kādus Šveices biznesus. Vēlāk, pārkāpjot formālo slieksni, tālākā sarunā sapratu, ka tas ir vīrs, kurš regulē visus Ventspils projektus, kurš visu tik tālu regulē, ka viņam jau Ventspils “lielā četrinieka” /acīmredzot domāti t.s. Lemberga oponenti - Oļegs Stepanovs, Olafs Berķis, Igors Skoks un Genādijs Ševcovs/ akceptiņi atsevišķos projektos šķiet nevajadzīgi.
Tā radās izpratne, ka šis vīrs ir sagrābis monopolu uz ofšoru konsultācijām Ventspilī.”
Šis J. Zelmeņa atreferējums no Neatkarīgās gandrīz neatšķiras. Lūk, ko Neatkarīgā ziņoja 2009. gadā: “Īpaši interesants bija V. Kokaļa stāsts tiesā par to, kā ventspilnieki atraduši R. Meroni. Ventspils topošie miljonāri 1993.-1994. gadā asi konfliktējuši ar Aināru Gulbi un “SWH grupu”, kuri nepildījuši savas saistības un palikuši parādā milzu summas Ventspils uzņēmumiem, tādējādi bremzējot to attīstību. Vairāki ventspilnieki, sēdēdami «bāriņā pie recepcijas» Cīrihes viesnīcā “Ēdene pie ezera” un dzerdami viskiju “Chivas Regal”, izdomājuši, ka vajag nolīgt savu Šveices advokātu (iepriekš viņi strādājuši ar A. Gulbja advokātiem, piemēram, Gvido Študeru). «Recepcijā» viņiem ieteikuši advokātu biroju «aiz stūra» un iedevuši arī lietussargus, jo lijis lietus. Tā R. Meroni par klientiem ieguvis gandrīz visus topošos Ventspils miljonārus un arī pats nopelnījis ne vienu miljonu vien.
Arī pats R. Meroni 2012. gadā intervijā “Delfi” “Cīrihes portjē, kurš pie manis atveda ventspilniekus, pelnījis kāvienu” apstiprina, ka viss tiešām apmēram tā arī ir bijis.
Lūk, būtiskākais no šīs intervijas.
“Jūsu iepazīšanās ar Ventspils uzņēmējiem 90.gados bija nejauša, viņiem jūsu biroju norādījis kādas Cīrihes viesnīcas portjē.
Pareizi, pareizi! Viņi 1994.gadā bija apmetušies viesnīcā "Eden au Lac". Pašā sākumā es pats viņus pat nesatiku, viņi satikās ar manu asistentu.
Jā, bet tagad, atskatoties uz aizejošo gadu notikumiem, esat šim portjē pateicīgs vai nožēlojat pazīšanos?
(Smejas) Tas ir ļoti labs jautājums! Bija dažādi laika posmi, bija laika posmi, kad es biju pateicīgs, man bija labas attiecības ar daudziem cilvēkiem. Bet atkal, es nevēlos saukt konkrētus vārdus, bet ar daudziem no viņiem man bija kopīgas intereses, mēs devāmies kopā slēpot. Diemžēl šīs attiecības pēdējos gados, kā lai to labāk raksturo, kļuva sarežģītas.
Ar Lembergu ģimeni attiecības sarežģījās nedaudz agrāk. Atkal, tāpēc, ka viņi vēlējās darīt lietas, kuras es neuzskatīju par likumīgām. Diemžēl arī attiecības ar pārējiem [uzņēmējiem] kļuva ļoti sarežģītas apmēram 2008., 2009.gadā. Tāpēc, atgriežoties pie jūsu pirmā jautājuma - vai esmu priecīgs [par nejaušo iepazīšanos ar Ventspils uzņēmējiem], varu teikt - nē! Es labprāt nogalinātu šo mērgli (smejas), kurš atveda pie manis šos čaļus (smejas).
Vai šis portjē joprojām šai hotelī strādā?
Jā, viņš joprojām tur strādā un es domāju, ka viņš nezina, ko ir savārījis (smejas). Domāju, ka viņš tādu notikumu neatceras, viņš nezina, ko ir izdarījis. Es gan sen tur neesmu bijis, jo mans birojs tagad atrodas citā vietā, bet vienreiz es pārbaudīju, vai viņš tur vēl strādā.
Nē, bet bija arī labi laiki, draudzīgas attiecības. Nedomāju, ka pārspīlēšu, sakot, ka Ansis Sormulis bija viens no maniem labākajiem draugiem.”
Savukārt arestēto mantu glabāšanā R. Meroni saņēma, visticamāk viesnīcā “ABC” Šampētera ielā 139a,
parakstot protokolu “Par aresta uzlikšanu mantai” 2007. gada 19. decembrī.
Šīs procesuālās darbības veikšanas vieta ir norādīta “Rīga”, kaut gan citos protokolos vienmēr ir norādīta arī konkrēta adrese pat tad, ja procesuālā darbība tiek veikta Ģenerālprokuratūras telpās Rīgā, Kalpaka bulvārī 6.
Tā no citiem procesuālo darbību protokoliem var uzzināt, ka R. Meroni trīs reizes pratināts viesnīcā "ABC" Šampētera ielā 139a, bet pa reizei - arī viesnīcās “Islande Hotel” Rīgā, Ķīpsalas ielā 2 un “komercuzņēmuma Rīgā, Pērnavas ielā 36, telpās”, kur atrodas viesnīca "Baltpark" un restorāns "Paradise".
Ņemot vērā, ka Zolitūdes apkaimē iekārtoto viesnīcu “ABC” prokurori bija iecīnījuši visvairāk, var izteikt ticamu pieņēmumu, ka arests mantai tika uzlikts tieši tur.
Procesuālajā darbībā piedalījušies prokurori Andis Mežsargs un Māris Urbāns, tulks speciālists Mārtiņš Kvēps un pats Dr. Meroni.
Kā tagad ir kļuvis nepārprotami skaidrs, nekāda gan mantas nodošana reāli tur nav notikusi - parakstīti tikai papīri. Nav notikusi arī nododamās mantas stāvokļa pārbaude, kas nemaz arī nebūtu fiziski iespējams, jo, atbilstīgi protokolā fiksētajam, procesuālā darbība ilgusi tikai 45 minūtes.
Prokurori pat nav nokopējuši nedz reālās akcijas, nedz trasta līgumus, ar kuriem būtu jābūt pamatotai “patiesā labuma guvēja tiesību” esamībai, nedz citus dokumentus, kas pierādītu “arestētās mantas” eksistenci.
