Prokurors Aivis Zalužinskis asi kritizējis Iekšlietu ministrijas (IeM) sagatavoto informatīvo ziņojumu “Par nepieciešamajiem pasākumiem, lai nodrošinātu tiesas lēmuma izpildi”.
Minētais tiesas lēmums ir par tā dēvētajā Lemberga krimināllietā arestētās mantas atgūšanu no Rudolfa Meroni un nodošanu glabāšanā Nodrošinājuma valsts aģentūrai. No konteksta var saprast, ka arestētās mantas atgūšanas jautājums beidzot celts augstā līmenī un skatīts valdības sēdes slēgtajā daļā, visticamāk, oktobra beigās.
Ar pašu informatīvo ziņojumu Neatkarīgajai pagaidām nav izdevies iepazīties. Tas acīmredzot ir noslepenots. Par to liecina prokuroru komentāri par piedāvājumu arestētās mantas atgūšanu no R. Meroni padarīt par valsts noslēpumu.
Var izteikt ticamu pieņēmumu - Nodrošinājuma valsts aģentūras un tās pārvaldītāja Iekšlietu ministrijas augstākās amatpersonas ir sapratušas, ka vairāku iemeslu dēļ manta no R.Meroni nemaz nav atgūstama un tāpēc nevēlas kļūt par grēkāžiem šajā jautājumā.
Vēstulē iekšlietu ministram Sandim Ģirģenam prokurors A,Zalužinska kritizē informatīvā ziņojuma autoru darbu un aizstāv prokuroru Anda Mežsarga, Māra Urbāna un Ilgas Paegles rīcību 2007. gadā, tostarp arestējot “patiesā labuma guvēja tiesības” ne tikai ārvalstu kompānijās, bet pat Latvijā reģistrētos uzņēmumos, kā arī nenosakot arestētās mantas vērtību.
Cita starpā prokurors ministram skaidro, ka manta, kura jāatgūst no R.Meroni, saistīta ar kapitālsabiedrībām, kuru kopējā apmaksātā pamatkapitāla vērtība esot 86,77 miljonu eiro. “Jāuzsver, ka šī summa sastāda tikai apmaksāto pamatkapitālu, neskaitot infrastruktūru, kura nodrošina visus nepieciešamos apstākļus šo sabiedrību komercdarbībai. Lielākā daļa tiesas lēmumā uzskaitīto kompāniju Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā ir reģistrētas kā kapitāla daļu (akciju vai daļu) īpašnieki. Līdz ar to ir pamats konstatēt, ka faktiskās arestētās mantas vērtība nav tikai šo ārvalstīs reģistrēto kompāniju kapitāla daļu (akciju) nominālvērtība. Tiesas lēmumā minētā arestētās mantas vērtība ir daudz lielāka.”
Piemēram, “notiesājuša sprieduma gadījumā Latvijas valsts var kļūt par 19,56% a/s “Ventbunkers” akciju īpašnieci, tas ir, kļūt par akciju īpašnieci sabiedrībā, kuras apmaksātais pamatkapitāls ir 6 821 680.00 eiro. Pēc šāda paša principa provizoriski ir novērtējama arī pārējās arestētās mantas kopējā vērtība.”
Cita starpā, Uzņēmuma reģistra datu bāze “Firmas.lv”. liecina, ka prokurors ar šo ir maldinājis iekšlietu ministru, jo AS “Ventbunkers” nav uzlikts arests akcijām, bet gan “patiesā labuma guvēja tiesībām”, turklāt citā apmērā, nekā norāda prokurors - tur ir arestēts visai dīvains daudzums, t.i., 19, 521% “patiesā labuma guvēja tiesību”.
IeM ziņojumā esot norādīts: “Pastāv augsts risks, ka minētais lēmums nebūs tiesiski izpildāms, bet tā izpildes uzsākšana radīs ievērojamus zaudējumus valstij, kuri nebūs atgūstami normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.”
Minēto prokurors pakļauj kritikai: “Manā ieskatā, tiesas lēmums ir izpildāms, līdzīgi kā citu jurisdikciju pārstāvji ir vērsušies Latvijas tiesās ar lūgumiem atzīt citas valsts lēmumus par aresta uzlikšanu Latvijas rezidenta mantai. Šajā gadījumā ir jāpārņem konkrēta akciju skaita turējums katrā ārvalstīs reģistrētā kompānijā.”
Tādējādi prokurors faktiski atzīst, ka mantas pārņemšanai vajadzīga starptautiskā tiesiskā palīdzība, kas kaut kādu iemeslu dēļ netika lūgta jau 2007. gadā, kad “mantai” tika uzlikts arests.
Prokurors pilnībā noraidījis arī sekojošu IeM norādi: “Iekšlietu ministrijas ieskatā nav atbilstoša normatīvā regulējuma, lai Aģentūra varētu izpildīt tiesas Lēmumu par arestētās dematerializētās mantas - akciju un patiesā labuma guvēju tiesību - pārņemšanu glabāšanā bez grozījumiem normatīvajos aktos.”
Uz šo A.Zalužinskis norāda, ka “tiesas lēmumā ir uzskaitītas vai nu akcijas papīra formā, vai arī patieso labuma guvēju tiesības. Par dematerializētām akcijām tiesas lēmumā nekas nav minēts. Atsevišķās jurisdikcijās ar “uzrādītāja akcijām” saprot arī akcijas papīra formā, kuras tiek izsniegtas pašam akcionāram vai šo akciju turētājam glabāšanā. Tiesas lēmumā nav runa par biržā kotētām akcijām, kuras tiek uzglabātas vērtspapīru kontos.”
Prokuroram nav patikusi arī šāda IeM norāde: “Akciju uzglabāšana bez profesionālas pārvaldības rada augstu risku, ka to vērtība samazināsies...... Ievērojot Finanšu un kapitāla tirgus komisijas sniegto skaidrojumu, Iekšlietu ministrijas ieskatā viens no risinājumiem rīcībai ar dematerializētām kapitāla daļām (akcijām), kam uzlikts arests kriminālprocesa ietvaros, būtu to realizācija, kā tas paredzēts attiecībā uz virtuālo valūtu, jo akciju uzglabāšana rada risku, ka to vērtība samazināsies.”
Pēc A.Zalužinska domām, IeM bažām neesot pamata: “Pārdot daļu no kompānijas kapitāla daļām nav viens un tas pats, kas pārdot virtuālo valūtu. Ir nepieciešams katras kompānijas aktīvu novērtējums, kā arī risināmi daudzi citi jautājumi. Notiesājoša sprieduma gadījumā, ja tiesa lemtu konfiscēt arestētās akcijas, tad Latvijas valstij visdrīzāk būtu jāpārņem Latvijā reģistrēto sabiedrību kapitāla daļas noteiktā proporcijā, izslēdzot no “īpašumtiesību ķēdes” ārvalstīs reģistrētās kompānijas, kurām pašām par sevi pēc būtības visdrīzāk nav nekādas vērības.”
Prokurors pilnībā nepiekrīt IeM atsaucei uz tiesas apgalvojumu, ka “ne lēmumā par aresta uzlikšanu mantai, ne protokolā par aresta uzlikšanu mantai arestētās mantas vērtība nav norādīta, tāpat no mantas glabātāja Rudolfa Meroni nekādas atskaites par mantas vērtību nav saņemtas, līdz ar to tiesai šobrīd nav informācijas par arestētās mantas vērību.”
A.Zalužinskis apgalvo pilnīgi pretējo un vien viņam zināmo: “Šobrīd tiesā izskatāmās lietas materiālos ir ziņas (pierādījumi) par visu kompāniju akciju nominālvērtību, kurās arests uzlikts tieši akcijām, nevis patiesā labuma guvēju tiesībām.”
Prokurors par “kļūdainu “nosaucis arī IeM viedokli, ka, “ja Tiesa pieņemtu lēmumu par arestētās mantas nodošanu pārvaldīšanā, minētais lēmums būtu prettiesisks, ņemot vērā, ka šobrīd Kriminālprocesa likumā reglamentētais aresta institūts neparedz veikt darbības, kas būtu vērstas uz bezķermenisku mantu pārvaldīšanu.”
Prokuroram nepieņemams ir arī IeM paustais, ka “Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Pirmstiesas uzraudzības nodaļas prokurora A.Mežsarga 2007. gada 17. decembra lēmums par aresta uzlikšanu nav nodots izpildei krimināltiesiskās palīdzības lūgumu ietvaros. Iekšlietu ministrija konstatē būtiskus procesuālo tiesību normu pārkāpumus, kas rada pamatotas šaubas par minētā lēmuma saistošo raksturu citu valstu jurisdikcijās.” A.Zalužinskis raksta, ka “šāds izdarītais secinājums ir pārsteidzīgs un nepamatots”.
