Tā dēvētajā Lemberga krimināllietā sabriedis skandāls, no kura amatpersonas dažādos veidos mēģina norobežoties, tostarp prātojot, vai nesmukumu nepaslaucīt zem valsts noslēpuma birkas - liecina krimināllietai pievienotā apjomīgā sarakste starp Nodrošinājuma valsts aģentūru, Iekšlietu ministriju, Tieslietu ministriju, Ģenerālprokuratūru, Valsts kontroli un arestētās mantas līdzšinējo glabātāju Rudolfu Meroni.
Kā zināms, pirms vairāk nekā trijiem mēnešiem (šā gada 17. augustā) Rīgas apgabaltiesa lēma, ka Nodrošinājuma valsts aģentūrai no R.Meroni jāpārņem 2007. gada decembrī viņam „nodotā” arestētā manta.
Izvērtējot faktiskos apstākļus, Nodrošinājuma valsts aģentūra nākusi pie slēdziena, ka šis tiesas lēmums nav īstenojams. Sadarbībā ar Iekšlietu ministriju tikusi uzsākta sarakste ar valsts institūcijām.
Tas konstatēts pēc otrās R. Meroni atbildes vēstules. Kā jau Neatkarīgā rakstīja, uz pirmo operatīvi (trešajā dienā pēc tiesas lēmuma pieņemšanas) uz Šveici nosūtīto Nodrošinājuma valsts aģentūras vēstuli R. Meroni atbildēja, pasmejoties par Latvijas valsti, tostarp par to, ka viņam tiek rakstīts valodā, kas nav Šveices oficiālā valoda, un prasot paskaidrojumus, uz kādu tiesību aktu bāzes no viņa tiks pārņemta manta katrā no jurisdikcijām, kurās reģistrēti attiecīgie uzņēmumi.
Neatkarīgā noskaidroja, ka uzņēmumi, kuros arestētas kādas akcijas vai patiesās labuma guvēja tiesības, reģistrēti Šveicē, Lihtenšteinā, Apvienotajā Karalistē, Nīderlandē, Britu Virdžīnu salās, Bahamu salās, Nīderlandes Antiļu salās.
Savukārt otrajā atbildes vēstulē Nodrošinājuma valsts aģentūrai R.Meroni, cita starpā, paziņojis sekojošo: “Parakstītājs (domāts R.Meroni) ir gatavs saņēmējam (t.i., Nodrošinājuma valsts aģentūrai) “nodot” to, ko parakstītājs “saņēma” glabāšanā tādā pat veidā, kā tika noformēta glabāšana 2007. gada decembrī, t.i. parakstot līdzīgu protokolu un neko fiziski nenododot, jo parakstītājam nekas fiziski netika nodots. Parakstītājs uzskata, ka papīra formātā akcijas ir Rīgas apgabaltiesas materiālos un galīgās patiesā labuma guvēja īpašuma tiesības var tikt nodotas tāpat, kā 2007. gada decembrī, parakstot līdzīgu protokolu.”
Šāda veida “nodošanu” viņš esot gatavs īstenot pie sevis Šveicē, Collikonā (t.i., Cīrihes priekšpilsētā) šā gada 23. novembrī (t.i., vakar) 11.00.
Bet pirms došanās uz Šveici viņš aicina mantas „pārņēmējus” Šveices sabiedrības veselības vietnē iepazīties ar informāciju saistībā ar Covid -19.
Pašam uz Latviju “nav iespējas doties”.
Terminus „nodot” un „saņemt” R. Meroni konsekventi licis pēdiņās, tādējādi acīmredzot uzsverot, ka arestētās mantas nodošana un saņemšana bija un arī būs fiktīvs process.
Otrajā atbildes vēstulē R. Meroni ir pielaidīgāks attiecībā uz valodu, kādā viņu uzrunāt - lai gan angļu valoda nav Šveices oficiālā valoda, R. Meroni ļauj viņu uzrunāt arī angliski. R. Meroni uzsver, ka atbildes vēstuli raksta kā privātpersona, nevis kāda uzņēmuma amatpersona.
Savukārt prokurors Aivis Zalužinskis, kurš ir viens no valsts apsūdzības uzturētājiem kriminālprocesā, komentējot iekšlietu ministra Sanda Ģirģena informatīvajā ziņojumā paustās bažās par pieļautajām nelikumībām mantas aresta uzlikšanā, atzīst, ka reāli manta nav tikusi arestēta, jo bijis jāsteidz krimināllietu nosūtīt tiesai: “Procesa virzītājam 2007. gadā, lemjot par aresta uzlikšanu mantai, bija jāņem vērā KPL 389.pantā noteiktais procesuālais termiņš, kādā jāpabeidz pirmstiesas kriminālprocess, vai arī pretējā gadījumā jāatceļ visi piemērotie piespiedu līdzekļi, tostarp visi piemērotie aresti mantai. Minētais nozīmē, ka tiesiskās palīdzības lūguma nosūtīšana, piemēram, uz Bahamu salām, un atbildes uz to saņemšana, saprātīgā termiņā nebija iespējama. Savukārt, nosūtot lietu uz tiesu bez atbildēm, tiktu apdraudēta kriminālprocesa virzība, jo tiesa lietu izskatīšanai varētu arī nepieņemt, savu atteikumu pamatojot ar to, ka lietā nav saņemtas visas atbildes uz nosūtītājiem tiesiskās palīdzības lūgumiem.”
Manta virzījusi kriminālprocesu
S.Ģirģens norāda uz noziedzīgu nolaidību, ka mantas arests netika legalizēts ar tiesiskās palīdzības lūgumiem uz jurisdikcijām, kurās manta atrodas. Bet A. Zalužinskis atzīst, ka prokuratūra to neizdarīja, jo pretējā gadījumā, ņemot vērā procesuālos termiņus, būtu jāatceļ arests mantai.
Atzīstot, ka 2008. gada jūlijā - augustā t.s. Lemberga lietu bija svarīgi par katru cenu nosūtīt uz tiesu, nevis savest to kārtībā tā, kā to prasa likums, prokurors faktiski atzīst, ka mantas pārdale ir šīs krimināllietas jēga un saturs.
No sarakstes izriet, ka prokurori nav pat pārliecinājušies, vai tāda manta vispār eksistē.
Lai arī R.Meroni raksta, ka visas arestētās kompāniju akcijas atrodas krimināllietā, tas neatbilst patiesībai. Krimināllietā nav nevienas arestētās akcijas oriģināla. Tur vai nu nav vispār nekā, vai arī ir neapliecinātas akciju kopijas. Tādējādi, ja prokurori šīs akcijas nav redzējuši, bet apsūdzību praktiski pēc visiem Aivaru Lembergu apsūdzošajiem pantiem (izņemot tos, kur ir runa par Aijai Kokalei piederošo akciju izspiešanu 1993. gadā no prokurora Valentīna Kokaļa) balstījuši uz neesošiem pierādījumiem, tās kļūst apšaubāmas.
Rodas jautājums, kā gan prokurori varēja celt un uzturēt apsūdzību, ja nav paša galvenā pierādījuma - uzņēmumu akciju?
Amatpersonas apspriedušas, vai arestētās mantas jautājumus šajā kriminālprocesā nepadarīt par valsts noslēpumu. Piemēram, Ģenerālprokuratūras Darbības analīzes un vadības departamenta virsprokurors Aivars Ostapko, cita starpā, norādījis, ka “tiesa vispār nav minējusi un norādījusi, ka lēmums vai tā izpilde būtu saistīti ar valsts noslēpumu vai tā glabāšanu.” Tādējādi virsprokurors uzsvēris, ka arestētās mantas jautājumu par valsts noslēpumu šajā kriminālprocesa stadijā var tikai tiesa.
