Neprasot lietas dalībnieku viedokli, tiesa t.s. Lemberga prāvā šo otrdien paziņojusi, ka slēdz debašu sadaļu un dod vārdu replikām. Savukārt trešdien, kad tiesas sēdēs sākumā Ventspils mērs Aivars Lembergs paziņojis, ka viņa aizstāvji nav pabeiguši lasīt debašu runu, tiesa bez jebkādām ierunām devusi vārdu advokātam Mārim Grudulim, it kā nemaz nebūtu bijis otrdienas paziņojuma par pāriešanu pie nākamās iztiesāšanas stadijas – debašu dalībnieku replikām.
Likumā ir paredzēts, ka pēc replikām, uz kurām tiesības ir katram no debašu dalībniekiem, tiesa aicina teikt pēdējo vārdu. Pēc pēdējā vārda tiesa dodas uz apspriežu istabu taisīt spriedumu.
Kā Neatkarīgo informēja t.s. Lemberga prāvas dalībnieki, otrdienas tiesas sēdes beigu daļā prokurors Aivis Zalužinskis pārtraucis advokāta G.Ivankina debašu runu. Zīmīgi, ka G.Ivankins tai brīdī runājis par kriminālprocesā prokuroru pieļautajiem pārkāpumiem.
Prokurors lēcis kājās un paziņojis, ka viņš nesaprotot, par ko advokāts runā. Tiesa, prokuroru “pilnībā atbalstot”, paziņojusi, ka tā arī nesaprot, par ko advokāts runā. Jāatgādina, ka tiesa pati uzspieda A. Lembergam valsts apmaksāto advokātu G. Ivankinu, turklāt nedeva šim advokātam pietiekošu laiku sagatavoties aizstāvībai. Savukārt A. Lembergs vairākkārt tiesai ir uzsvēris, ka G. Ivankins nav viņa advokāts.
Gan prokurors gan tiesa sākuši mācīt G. Ivankinu, ko advokāts drīkst un ko nedrīkst teikt debašu runā. G.Ivankins lūdzis tiesas sēdi slēgt līdz nākamais dienai, solot pa vakaru un nakti izlabot debašu runu atbilstoši tiesas norādēm.
Tiesa, brīdi apspriedusies, paziņojusi, ka debates slēdzamas un nākamajā dienā procesa dalībniekiem jābūt gataviem teikt replikas.
Tiesa zinājusi, ka debašu runu nav pabeidzis Aivara Lemberga advokāts Māris Grudulis, kurš tika aprauts, lasot runu par apsūdzību pēc Krimināllikuma 195 pantu. Otrdienas tiesas sēdē klāt nebija arī uzņēmēja Anša Sormuļa advokāts Jānis Rozenbergs. Pirms tam tiesa, lemjot par jautājumiem, kas tieši skar A.Sormuli, uz tiesu aicināja arī J. Rozenbergu. Tiesa A.Sormulim neesot pat pavaicājusi, vai viņš piekrīt debašu slēgšanai. Arī A.Lembergam tiesa neesot pajautājusi, vai viņa aizstāvji debašu runu ir pabeiguši. Jebkurā gadījumā - arī pats A.Lembergs ir tiesīgs teikt debašu runu.
A.Lemberga aizstāvība nav noslēgusi debates ne tikai saistībā ar apsūdzību pēc Krimināllikuma 195. pantu, bet, cita starpā,
neko nav vēl teikusi par mantiskajiem jautājumiem šajā kriminālprocesā, par cietušo pieteiktajām kompensācijām, par tiesas pieļautajiem cilvēktiesību pārkāpumiem debašu laikā.
Jāatgādina, ka miljonārs Ainārs Gulbis kompensācijā no A. Lemberga prasa 7,5 miljardus eiro un arī citi cietušie prasa ja ne miljardus, tad tomēr miljonus - tur būtu, ko paklausīties.
Valsts advokāts Genādijs Ivankins, runājot par notikušo tiesas zālē (žurnālistu un klausītāju pieeja tur ir ierobežota Covid - 19 dēļ), Neatkarīgajai pastāstīja sekojošo: “Otrdien līdz tiesas sēdes beigām palika četrdesmit piecas minūtēs. Runāju par procesuāliem pārkāpumiem, kurus acīm redzami šajā krimināllietā pieļāvusi prokuratūra. Piemēram, pratinot personu, parasti vispirms noskaidro, vai tā ko zina par konkrēto dokumentu, un tikai tad viņam šo dokumentu uzrāda. Šajā kriminālprocesā, arī tiesas izmeklēšanas stadijā, viss noticis otrādi - no sākuma cilvēkam rāda dokumentu, par kuru viņam nav ne jausmas. Viņš tiek apstulbināts un nezina, ko teikt. Manis teiktais prokuroram nepatika. Prokurors Aivis Zalužinskis divas reizes iejaucās manā runā, sakot: “Es nesaprotu, par ko viņš runā”. Jau vēlējos viņam atbildēt, bet tad tiesa iepriecināta iesaucās: “Jā! Mēs pilnībā piekrītam! Jūs ne par to runājat!” Vaicāju pārējiem procesa dalībniekiem, lai paceļ rokas, kurš vēl nesaprot, par ko es runāju. Tiesa ar prokuroru sāka norādīt, par ko drīkst un par ko nedrīkst debatēs runāt. Padomāju - kāda viņiem daļa, kā advokāts veido savu runu. Kad būs tiesas galīgais nolēmums, tad mani varēs kritizēt līdz bezsamaņai. Lūdzu tiesu, lai dod man laiku, lai es varētu paustajām vēlmēm pielāgoties, lai pārtaisītu runu; lai vēlreiz caurlūkotu tiesu sēžu protokolus, lai secinājumu daļā netiktu pieminēti materiāli, kuri tiesas izmeklēšanā nav pārbaudīti. Teicu, ka vakarā uzlabošu runu tā, kā patīk tiesai. Tiesa atbildēja - nē, mēs uzskatām, ka debates ir pabeigtas un rīt sāksies replikas. Arī /advokātam Mārim/ Grudulim runa nav pabeigta. Kā var slēgt debates, ja debašu runas nav pabeigtas?”
G.Ivankins atminējās, ka prokurora saspēle ar tiesu, apraujot aizstāvības debašu runas, notikusi jau arī pirms otrdienas lēmuma: “Jau kad runāju debašu runu 28. septembrī, prokurors man norādīja, ka man nav jārunā par visu lietu. Tās nozīmē, ka šajā prāvā prokuroram labāk zināms, kādai jābūt advokāta sagatavotajai aizstāvības pozīcijai. Prokuroram mana runa nepatika. Kad atsāku runāt debašu runu 5. oktobrī, tiesai skaidroju, ka nevienam nav tiesību iejaukties advokāta debašu runā, izņemot, ja tiek runāts par vieniem un tiem pašiem apstākļiem, kur tiek minēti vieni un tie paši argumenti. Taču nav aizliegts minēt vienu un to pašu argumentāciju par dažādiem apstākļiem. Mani tiesa pēc prokuroru mudinājuma pārtrauca arī 9. septembrī, kad es runāju par konkrētu liecību, kura netika pārbaudīta tiesā. Tai brīdī mana runa vēl nebija papildināta ar pirmstiesas procesā sniegtajām liecībām, kuras pārbaudītas tiesas izmeklēšanas laikā. Strādājot pie lietas, mani pārņēma neizpratne par to, ka krimināllieta ir pilna ar lieciniekiem, kuri pat uz tiesu netiek aicināti. Turpinot darbu pie debašu runas, kuru man neviens neapmaksā, atklāju, ka trīs no manis minēto liecinieku liecībām tomēr ir pārbaudītas tiesas procesā. Liecinieks tiesā netika nopratināts, jo viņš bija miris, bet viņa liecības tiesā tika pārbaudītas. Es tiesai skaidroju, ka
lietā figurē aptuveni sešdesmit liecinieku, kuriem ar lietu, ar apsūdzības būtību, nav nekāda sakara.
Šādus lieciniekus prokurori tiesā stundām pratinājuši. Vienai šādai lieciniecei prokurori uzdevuši piecdesmit jautājums ne par ko, un tiesa prokurorus nav pārtraukusi. Tā, piemēram, izvērtēju Ojāra Rubeņa sniegtās liecības. Prokurors man pārmeta, kādēļ es lasot liecības. Bet es tās nelasīju. Es tikai norādīju vietas liecībās un kā piemēru minēju vietu, kur Rubenis, atbildot uz prokuroru jautājumiem, stāsta par dažādiem kultūras pasākumiem Rīgā un Ventspilī. Norādīju uz to, ka prokurori tiesā lasīja Rubeņa liecības par kultūru un neviens viņus tiesas zālē nepārtrauca. Šajā procesā tiek piekopts princips - “Quod licet Iovi, non licet bovi” (no latīņu valodas - “Kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim”, pārfrāzējot - kas atļauts prokuroram, nav atļauts aizstāvim). Par to visu rezultātā saņēmu ceturto disciplināro sodu savā mūžā kopš 1975. gada. Pirmos divus disciplinārsodus saņēmu, kad biju priekšnieks milicijā - par savu padoto neizdarībām. Tagad tiesa man piemēroja sankcijas par to, ka es it kā vilcinot procesu.”
Uz jautājumu, vai viņa advokāta prakses septiņpadsmit gadu laikā tiesa bieži izrāda tikpat nevienlīdzīgu attieksmi pret aizstāvību, kā t.s. Lemberga prāvā, G.Ivankins izsaucās: “Nekad! Lasīju šīs lietas materiālus. Man mati stāvus cēlās. Četri prokurori kā jauktais koris gandrīz vai katrā tiesas sēdē pārtrauc advokātus - “tas nepareizi, šitais nepareizi”. Jo īpaši tas notika tajos mirkļos, kad aizstāvība pārmeta prokuratūrai aizdomīgu rīcību. Prokurori, vēršoties pie tiesas, māca, kā advokātam strādāt! Ko viņi tur māca - lai iet uz advokatūru un paši mācās strādāt!”
Vaicāts, kāds viedoklis viņam izveidojies par to, kas patiesībā notiek šajā tiesas procesā, G.Ivankins teica: “Visi apsūdzībā norādītie notikumi risinājušies pagājušajā gadsimtā, deviņdesmitajos gados. Bija pasūtījums. Laikrakstā “Diena” parādījās raksts, ka it kā Lembergam piederot ofšoru kompānija. Momentā tika uzsākta resoriskā pārbaude. Prokurore Anita Cēsiniece atteica uzsākt kriminālprocesu. Pēc trim gadiem ģenerālprokurors Jānis Maizītis pēc savas gribas, balstoties uz it kā jauniem apstākļiem, vēlēja nevis uzsākt jaunu procesu, bet atcelt iepriekšējo prokurora lēmumu.
Lietā nav nekādas objektivitātes. Aivars Lembergs jau tūkstošiem reižu norādījis uz acīmredzamo nevienlīdzību procesā. Šī ir pasūtījuma lieta. Pasūtījums no valsts vai no kādiem grupējumiem, kuri par šo lietu paši jau sen aizmirsuši, bet, kā saka, akmens no kalna turpina velties. Līdz lejai tas vēl nav ticis.”
Vaicāts, vai varas pārstāvji varētu būt arī materiāli ieinteresēti tik cītīgi apkarot advokātus šai krimināllietā, G.Ivankins teica: “Atminēsimies, ka šajā lietā figurē persona, kuru sauc Rudolfs Meroni, un to, kā viņš dabūjis arestēto mantu, un to, kurš viņam šo mantu uzdāvināja. Līdz šim savā praksē nebiju sastapies ne ar ko tādu - kā var arestēt patiesā labuma guvēja tiesības, kuras nav sataustāmas un rokā paturamas.
Tā visa aizsegā notika lielas blēdības. Tagad no Rudolfa Meroni neviens nekādu mantu vairs nedabūs.”
Jāatgādina, ka liegumi īstenot aizstāvību t.s. Lembergā prāvā ir jau ierasta prakse. Procesa laikā tiesa apmierināja gandrīz visus prokuroru lūgumus un noraidīja gandrīz visus aizstāvības lūgumus; aizstāvībai tika liegts nopratināt līdz galam daudzus svarīgus apsūdzības lieciniekus, bet A. Lembergam vispār tika liegts uzdot jautājumus vairākiem svarīgākajiem lieciniekiem (piemēram, Aināram Gulbim un R. Meroni). Uz tiesu tika aicināti gandrīz 100 apsūdzības liecinieki, bet aizstāvībai ļāva pieteikt tikai 4 lieciniekus. Tika liegta iespēja pienācīgi pārbaudīt rakstveida pierādījumus; A. Lembergam neļāva pabeigt liecību sniegšanu u.tml.
Arī haoss procesā bija vērojams jau no paša tā sākuma - ja aizstāvība pieteica lūgumus, tad lēmumi par tiem dažkārt tika paziņoti tikai pēc daudzām tiesas sēdēm, turklāt daži lūgumi nav izlemti līdz pat šai dienai. Liecinieku pratināšana un pierādījumu pārbaude nenotika pa epizodēm, kaut gan tiesa pati bija lēmusi, ka iztiesāšana notiks pa epizodēm. Vairāku liecinieku pratināšana notika ar pārrāvumiem, pamīšus ar citu liecinieku pratināšanu. Prokurori atteicās izpildīt tiesas lūgumu un paskaidrot, kurš pierādījums uz kuru epizodi attiecas. Pierādījumi sējumos iešūti nesaprotamā jūklī u.tml.
