Lai arī tiesa Ventspils mēra Aivara Lemberga advokātei Olgai Hincenbergai iepriekš strikti noteica debašu runas termiņu, pēdējā dienā advokāte tomēr tika pārtraukta vēl ātrāk – viņai neļāva nolasīt vien pēdējās četras lappuses.
Arī pirms lieguma pabeigt debašu runu tiesas sastāva priekšsēdētāja Irīna Jansone advokāti vairākkārt pārtrauca. Kā iemesli tika minēti, ka advokāte "atkārtojas", "vilcina procesu", "tā nav debašu runa, bet gan viedokļa paušana".
Kad tiesai vairs nebija ko teikt, lai pārtrauktu debašu runu, un tā jau bija gatava noklausīties runas nobeigumu, advokātes kritizēšanai pieslēdzas prokurors Aivis Zalužinskis. Pēc viņa runas tiesa paziņoja, ka tā "pilnībā piekrīt valsts apsūdzības uzturētāju viedoklim" un lēma liegt advokātei pabeigt debašu runas sadaļu.
Netīk cilvēktiesību pieminēšana
Vairāk nekā vienpadsmit tiesvedības gadu laikā tiesai t.s. Lemberga prāvā jau tradicionāli nav paticis dzirdēt pieminam cilvēktiesību jautājumu. Runātāji par to jo bieži tika vai nu pārtraukti, vai pilnībā apklusināti.
Savukārt debašu runā O.Hinceberga atgādināja, ka cilvēktiesību garantēšanas princips ir ietverts arī Kriminālprocesa likumā, tādēļ kriminālprocesu jāveic, ievērojot starptautiski atzītās cilvēktiesības, nepieļaujot neattaisnotu kriminālprocesuālo pienākumu uzlikšanu vai nesamērīgu iejaukšanos personas dzīvē. Viņa norādīja uz grozījumiem Kriminālprocesa likumā, kas stājās spēkā tikai 2020.gada 6.jūlijā. Tie piešķīra tiesai tiesības pēc procesā iesaistīto personu viedokļu uzklausīšanas noteikt tiesas debašu ilgumu. Viņa atgādināja, ka šie grozījumi tika virzīti un pieņemti tieši šim kriminālprocesam. "Nesagaidot šo grozījumu spēkā stāšanos, jau 2020.gada 18.jūnija tiesas sēdē, tas ir laikā, kad spēkā esošā Kriminālprocesa likuma 505.panta trešās daļas redakcija noteica, ka “tiesas debašu ilgums nav ierobežots”, tiesa, pretēji iepriekš minētajām tiesību normām, kā arī pārkāpjot likuma “Par tiesu varu” 1.panta ceturtajā daļā noteiktās personas tiesības uz tiesas lietas iztiesāšanu likumā noteiktajā procesuālajā kārtībā, pārkāpjot apsūdzētā tiesības uz aizstāvību, taisnīgu tiesu, bez jebkāda likumīga pamata tiesa noteica ierobežojumus aizstāvības runas ilgumam apsūdzības daļā pēc Krimināllikuma 219.panta," debašu runā norādīja O.Hincenberga.
Pēc vairākkārtējās advokātes pārtraukšanas atmosfēra tiesas zālē kļuva aizvien saspringtāka. Kad advokāte pateica: "Kriminālprocesa likums nenosaka aizstāvības runas formu. Taču šī tiesas lēmuma dēļ aizstāvība bija spiesta...," tiesa atkal viņu pārtrauca, dodot vārdu prokuroram A. Zalužinskim. Pēc prokurora runas tiesa lēma neļaut advokātei pabeigt runu.
Aizliegtā debašu runas daļa
Tādējādi tiesas zālē palika nepateikts sekojošais: "Kriminālprocesa likums nenosaka aizstāvības runas formu. Taču šī tiesas lēmuma dēļ aizstāvība bija spiesta nepilnu divu mēnešu laikā pilnībā pārveidot aizstāvības runu, ievērojami samazinot tās apjomu, atsakoties no iespējas tiesu debatēs izteikties tādā veidā, kā aizstāvība uzskatīja par nepieciešamu aizstāvamā tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšanai, kā arī tika liegts izteikties par visiem tiem aspektiem, ko aizstāvība uzskatīja par būtiskiem.”
Kam nepatīk atklātība?
“Turklāt, izstrādājot aizstāvības runu, aizstāvība ņēma vērā arī to, ka Aivars Lembergs ir publiska persona, amatpersona, politiķis, kura vēlētājiem ir ne tikai pamatota interese par šo procesu, bet arī tiesības zināt ne tikai publiski plaši atspoguļotas pret Aivaru Lembergu izvirzītās apsūdzības, bet arī Aivara Lemberga pozīciju šajā jautājumā, kas balstīta uz motivētiem, ar šajā konkrētajā lietā esošajiem pierādījumiem; pamatotu pret viņu izvirzītās apsūdzības analīzi. Gatavojot aizstāvības runu, tās pilno versiju, ņemot vērā faktu, ka šīs krimināllietas iztiesāšana notika atklātās tiesas sēdēs, to, ka arī tiesas nolēmums tiks pasludināts publiski, aizstāvība īpaši strādāja pie tā, lai jebkuram interesentam, kas klausās aizstāvības runu, vai kam tā var kļūt pieejama, bet kas nav šīs lietas dalībnieks un kam nav zināmi lietas materiāli, būtu pilnīgi skaidrs, par ko runā aizstāvji, un kāpēc izdara šādus vai tādus secinājumus.
Atklātuma princips deklarēts likuma "Par tiesu varu" 19.pantā, atbilstoši kuram visās Latvijas Republikas tiesās lietas tiek izskatītas atklāti. Lietu izskatīšana slēgtā tiesas sēdē pieļaujama tikai likumā noteiktajos gadījumos, ievērojot visus citus tiesvedības noteikumus. Tiesas spriedumus un lēmumus vienmēr pasludina publiski.
Kriminālprocesa likumā atklātuma princips iestrādāts vairākās tiesību normās, t.sk. Kriminālprocesa likuma 450.panta pirmajā daļā, kurā noteikts, ka Krimināllietu iztiesā atklātā tiesas sēdē; šī panta piektajā daļā, kas nosaka, ka tiesas nolēmums pasludināms publiski. Turklāt netieši to nodrošina arī Kriminālprocesa likuma 3751.pantā noteiktā kārtība, kādā pēc kriminālprocesa pabeigšanas un galīgā nolēmuma stāšanās spēkā iepazīties ar krimināllietas materiāliem var arī žurnālisti, lai informētu sabiedrību, veicinātu nozīmīgu valsts un sabiedrības interešu aizsardzību.”
Atklātums - priekšnoteikums tiesiskai valstij
“Tiesas spriešanas atklātuma princips nav tikai likumdevēja formāla prasība. Šī principa ievērošana ir nozīmīgs priekšnoteikums tiesiskās valsts pastāvēšanai. Kā atzīts tiesu praksē, piemēram, Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2019.gada 31.janvāra spriedumā lietā nr. SKA-255/2019, tiesību uz informācijas pieejamību mērķis ir citstarp nodrošināt sabiedrības tiesības sekot līdzi tam, kā valsts pilda tai uzticētās publiskās funkcijas. Demokrātiskas un tiesiskas valsts funkcionēšanas neatņemama sastāvdaļa ir arī tiesas spriešana - tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšana. Līdz ar to arī tiesu darbam pamatā ir jābūt atklātam un caurskatāmam. No likuma "Par tiesu varu" 28.2panta izriet, ka tiesas spriedums, ja tas taisīts lietā, kas izskatīta atklātā tiesas sēdē (atklātā procesā), ir uzskatāms par vispārpieejamu informāciju ar tā pasludināšanas brīdi un sabiedrībai ir tiesības ar to iepazīties [..]. Kā norāda Senāts, minētais regulējums nodrošina ikvienam interesentam iespējas iepazīties ar atklātā tiesas procesā izskatītā lietā taisīto tiesas spriedumu, tādējādi ļaujot sabiedrībai sekot līdzi tam, kā tiesas pilda sev uzticēto publisko funkciju - tiesas spriešanu. Atkāpes no šīs normas piemērošanas vērtējamas kā atkāpes no lietas izskatīšanas atklātuma jeb publiskuma principa un vienlaikus kā tiesību uz informāciju ierobežojums. Šādas atkāpes pieļaujamas tikai tad, ja tas konkrētā gadījumā ir nepieciešams, lai aizsargātu citas būtiskas intereses, kurām konkrētos apstākļos dodama priekšroka.
Ierobežojot aizstāvības runas ilgumu, liekot aizstāvībai pārstrādāt to, liedzot citēt liecinieku liecības un liekot atteikties no plašākiem pierādījumu izvērtējumiem, turklāt ievērojami samazinot runas apjomu, lai varētu iekļauties tiesas atvēlētajās 12 tiesas sēdēs - šis atklātuma princips tika nonivelēts, jo ir pilnīgi skaidrs, ka personai, kas nav lietas dalībnieks, nav un nevar būt zināmas visas tās būtiskās nianses, par kurām aizstāvībai tika liegts runāt.
Ievērojot minēto, aizstāvība uzskata, ka ar tiesas 2020.gada 18.jūnija lēmumu par aizstāvības runas ilguma ierobežojumu tika pārkāptas ne tikai Aivara Lemberga tiesības uz aizstāvību, bet arī plašākas sabiedrības intereses, kuras nodrošina pārkāptais atklātuma princips.”
Vienādas tiesības netika nodrošinātas
“Likuma "Par tiesu varu" 24.pantā noteikts:
(1) Pusēm procesā ir vienādas tiesības.
(2) Likums nosaka un tiesa nodrošina pusēm vienādas iespējas izmantot procesuālās tiesības savu interešu aizsardzībai.
Pretēji likuma “Par tiesu varu” 24.pantā noteiktajam, tiesa nenodrošināja aizstāvībai tādas pašas tiesības, kādas bija noteiktas apsūdzībai.
Par spīti tam, ka prokurori netraucēti uzstājās debatēs tieši tik, cik viņi vēlējās, vairākkārt atsaucoties uz vieniem un tiem pašiem pierādījumiem; 7 696 reizes citēja liecinošo personu liecības, atsaucās kā uz audioierakstiem, tā arī uz krimināllietas materiālos esošajiem liecību fragmentiem, kas bieži vien tika sagrozīti, viņi ne reizi netika pārtraukti. Turpretī aizstāvībai vispār tika liegts citēt liecības, norādot, ka par liecībām esot tikai "jāreferē". Pie visiem šiem apstākļiem, tā vietā, lai veltītu laiku aizstāvības pozīcijas nostiprināšanai, aizstāvībai bija jāvelta laiks tiesas noteiktā pienākuma - noteikta apjoma aizstāvības runas sagatavošanai. Aizstāvība bija spiesta atkāpties no tās aizstāvības runas struktūras, par kuru tika runāts aizstāvības runas ievadā, un kas tiktu veidots kā loģisks ievadā sāktās debašu runas turpinājums. Aizstāvībai bija jācenšas iekļauties atvēlētajās 12 tiesas sēdēs.
Aizstāvība norāda, ka tiesas rīcība, ierobežojot debašu ilgumu, ir atzīstama arī par rupju sacīkstes principa pārkāpumu, jo, atbilstoši likuma "Par tiesu varu" 25.panta otrās daļas noteikumiem, sacīkste izpaužas, t.sk. arī pusēm piedaloties debatēs. Konkrētajā gadījumā apsūdzībai debatēs tika nodrošināta iespēja uzstāties netraucēti un bez laika ierobežojumiem; savukārt aizstāvība bija spiesta pakļauties tiesas nelikumīgam lēmumam, ievērojami saīsinot savu debašu runu. Turklāt arī uzklausot aizstāvības runu, tiesa vairākkārt nepamatoti pārtrauca aizstāvību, t.sk. norādot, ka aizstāvība atkārtojas, kaut gan tas tā nebija.”
Nevainīguma prezumpcija - pārkāpta
Papildus aizstāvība norāda, ka, pretēji Kriminālprocesa likuma 19.panta otrajā daļā noteiktajam -
Personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, nav jāpierāda savs nevainīgums -
konkrētajā lietā, t.sk. debatēs, aizstāvība ir bijusi spiesta pierādīt Aivara Lemberga nevainīgumu, jo 2010.gada 25.janvārī, tiesa - konkrēti tiesnesis Boriss Geimans -, motivējot savu lēmumu par jautājumu noņemšanu, ignorējot nevainīguma prezumpciju, izskaidroja Aivara Lemberga aizstāvim zvērinātam advokātam Raimondam Krastiņam, ka tieši aizstāvībai ir pienākums pierādīt apsūdzības nepamatotību (burtisks citāts): "ja viņi griezās policijā ar konkrētām apsūdzībām un pēc tam bija izvirzītas konkrētas apsūdzības - vienkārši jums jāpierāda, ka šīs konkrētās apsūdzības nav pamatotas!"
Lai arī aizstāvība kategoriski nepiekrīt šādai nelikumīgai starptautisko cilvēktiesību aktu, Latvijas Republikas Satversmes un arī Kriminālprocesa likuma interpretācijai, uzskatot to par kliedzošu Aivara Lemberga tiesību pārkāpumu, aizstāvība arī atzīst, ka šajā Borisa Geimana frāzē atspoguļojas visa pret Aivaru Lembergu virzītā kriminālprocesa būtība - lai kas būtu rakstīts likumos, aizstāvībai ir jāpakļaujas tiesas rīkojumiem pat arī tad, kad tie ir klaji nelikumīgi.
Arī šajā gadījumā, respektējot Kriminālprocesa likuma 9.panta prasības, kā arī ievērojot Kriminālprocesa likuma 471.panta ceturtās daļas noteikumus, aizstāvība bija spiesta pakļauties nelikumīgam tiesas lēmumam un, pildot tiesas norādījumus, iekļaut vairāku mēnešu garu aizstāvības runas daļu, kas attiecas uz apsūdzību pēc Krimināllikuma 219.panta tai atvēlētajās 12 tiesas sēdēs.
Aizstāvība uzskata, ka 2020.gada 18.jūnija tiesas lēmums par debašu ilguma ierobežošanu ir ne tikai pretējs uz tā pieņemšanas brīdi spēkā esošajai Kriminālprocesa likuma 505.panta trešajā daļā ietvertajai tiesību normai, kas noteica, ka tiesas debašu ilgums nav ierobežots, un kas bija viens no taisnīgas tiesas nodrošināšanas garantiem, bet šāds lēmums ir arī pretējs vispārējiem, starptautiski atzītiem tiesību principiem, kas noveda pie Aivara Lemberga ar Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijas 6.pantu garantēto tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu, kā arī LR Satversmes 92.pantā deklarēto tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumiem.
Jau savas runas ievaddaļā aizstāvība ir atsaukusies uz vairākiem Satversmes tiesas nolēmumiem, kas ietver Satversmes 92.pantā iekļautā jēdziena „taisnīga tiesa” skaidrojumu; uzsveru, ka viens no būtiskākajiem šī starptautiski atzītā un garantētā tiesību institūta aspektiem ir pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process, kas ietver sevī arī pušu līdztiesības un sacīkstes principus, kā arī taisnīguma un tiesiskuma principus. Tie prasa, lai ikviena kriminālprocesa rezultāts būtu tiesisks.
Izsaku cerību, ka, neskatoties uz pieļautajiem procesuālajiem pārkāpumiem, šī kriminālprocesa rezultāts tomēr būs tiesisks."
