Baltiešu treknais “fui” ASV prezidentiem Franklinam Rūzveltam un Dvaitam Eizenhaueram par Baltijas atdošanu Staļinam izrādīsies nieks, ja piepildīsies pagaidām tikai baumas par tagadējā prezidenta Donalda Trampa gatavību pārdot Krievijas diktatoram Putinam Ukrainu.
Ticēsim labajam, ka nekāda Ukrainas pārdošana nav notikusi un nenotiks pretēji baumām, kas pašas no sevis rodas un tiek daudzu un dažādu interesentu uzpūstas no blefa, uz kura D. Tramps savu politisko karjeru uzbūvējis un tāpēc uzskata par pašu piemērotāko paņēmienu arī turpmāko panākumu gūšanai. Neticēsim, ka tik veiksmīgs blefotājs kā D. Tramps tomēr var būt tik dumjš, ka pārdos savu vienīgo reālo sabiedroto. Pat žilbinoši augsta cena tādā gadījumā būtu nekas pret mācību visai pasaulei nestāties nekādā savienībā ar tādiem nodevējiem kā amerikāņi, ja patiešām izrādītos, ka reāla karošana viņu vietā viņiem nenozīmē neko vairāk par iespēju uzsist cenu un pārdot savus sabiedrotos dārgāk. Vai Tramps izrādīsies pārdzimis Vācijas diktators Hitlers, kurš jau pamēģināja karot viens pret visu pasauli? Tikpat muļķīgi skaidrot, ka ASV jāatkāpjas Eiropā, lai koncentrētu spēkus pret Ķīnu. Kurš tad tam noticēs, ka ar trešās šķiras pretinieku, ar Ukrainas frontēs savu vājumu parādījušo Krieviju galā tikt nespējīgās ASV spētu kaut cik nopietni cīnieties ar Ķīnu, pat ja arī tai melnu plankumu vairāk nekā uz Saules?
ASV atteikšanās no Ukrainas būtu pret divām galvenajām militāri politiskajām atziņām, kas iegūtas cilvēces zināmās vēstures gaitā. Pirmo, ka karot vislabāk svešā teritorijā un ar citu rokām. Otro, ka jādara viss, lai izvairītos no tiešas cīņas ar visstiprāko pretinieku, bet ar viltīgu diplomātiju un militāru spēku jāsavāc savā pusē šī pretinieka bijušie un potenciālie sabiedrotie, bez kuriem stiprais pretinieks kļūs daudz vājāks, nobīsies un varbūt pats atteiksies no cīņas. Tomēr, no otras puses, šīs atziņas gūtas un nostiprinātas tādā veidā, ka cilvēki ir nemitīgi rīkojušies pretēji nezin cik tūkstošus reižu pārbaudītām mācībām un visiem izklāstītām pamācībām.
Tajā skaitā D. Tramps rīkotos pilnīgo pretēji saviem priekšgājējiem F. Rūzveltam un D. Eizenhaueram, lai gan virspusēji var šķist, ka viņš tikai atkārtotu un pielāgotu mūsdienu reālijām to vienošanos ar kādreizējo Padomijas diktatoru Staļinu, kas apzīmēta atbilstoši darījuma noslēgšanas vietai Jaltā. Šis vārds pasaules ģeopolitisko pārgrozību vēsturē kļuvis par Padomijas triumfa apzīmējumu. Tagadējās Krievijas ārpolitika ir pakārtota tam, lai Jaltā vai ne Jaltā, bet pēc būtības sarīkotu Jaltu-2. Hronoloģiski iegrozījies tā, baumas par Jaltu-2 klīst ap to pašu laiku gada ritējumā, kad pasaules politiskā karte tika pārzīmēta Jaltā laikā no 1945. gada 4. līdz 11. februārim. Tātad šim pasākumam ir atzīmējama kaut pusapaļa, bet tomēr nozīmīga 80. gadadiena.
Jalta ir baigs vārds Latvijas vēsturē, jo tur notikušajās sarunās Staļins ieguva tiesības paturēt gan Latviju un visu Baltiju, ko viņš bija iemainījis no Hitlera pret lielāko daļu Polijas, gan pašu Poliju un vēl vairākas Eiropas valstis kopumā vai teritorijas, kas pirms kara ietilpušas šajās valstīs. Tādējādi Jalta kļuva par Maskavu-2, grozot Padomijas un Vācijas 1939. gada 23. augustā noslēgto vienošanos par to, kādas valstis un kādās robežas pastāvēs vai vairs nepastāvēs tūkstošiem kilometru garā un platā joslā no Somijas līdz Rumānijai (no Ziemeļu ledus okeāna līdz Melnajai jūrai).
Ļaunākajā gadījumā ASV un Krievijas vienošanās draud atkārtot 1938. gada 30. septembra Minhenes vienošanos starp Angliju un Franciju no vienas puses un Vāciju no otras (Itālija tur bija piepīta uzmanības novēršanai) par Čehoslovākijas atdošanu Vācijai tādā noformējumā, ka runa esot tikai par daļu no Čehoslovākijas. Pēc tam to pasniedza kā Čehoslovākijas problēmu, ka Čehoslovākija bez savas rietumu nomales pastāvēt nespēja atšķirībā no Somijas, kas noturējās pēc tam, kad Padomija tai atņēma valsts dienviddaļu. Šādu darījumu kopainu var uztvert kā mierinājumu, ka darījumi netika vērsti speciāli pret Latviju un latviešiem.
Jaltas vienošanos saturu noteica Padomijas militārais spēks, bet bez pārspīlējumiem, kādus nācās izmantot Vācijas propagandistiem tajā skaitā latviešu valodā. Vācu okupācijas zonā palikusī avīze “Tēvija” 1945. gada 15. februārī pārpublicēja vācu izcelsmes tekstu “Maskavas diktāts Jaltā”: “Staļina pavēļu izdalīšana Rūzveltam un Čērčilam Jaltā pēc astoņām dienām beigusies ar gara komunikē publicēšanu. Frāžu plūdi nevar apslēpt patiesību, ka angļi un amerikāņi pilnīgi piekrituši visam tam, ko Staļins Eiropā jau paveicis. Staļins licis abiem rietumu politiķiem no jauna apstiprināt Eiropas izdošanu boļševismam. Anglija un Savienotās Valstis atteikušās no katrām tiesībām izrādīt jebkādu pretestību plānotajai Eiropas boļševizēšanai pēc tām metodēm, kādas Maskava piekopj Polijā un Dienvidaustrumeiropā. Komunikē skaidri un gaiši parāda angļu un amerikāņu bezspēcību boļševisma priekšā". Latviskā stilā šie paši apgalvojumi turpat līdzās pasniegti avīzes ievadrakstā “Konference nāves ēnā”.
Vāciešiem to nu gan būtu gribējies, lai gadījumā, ja karš jāzaudē, Anglija un ASV dalītu šo zaudējumu kopā ar vāciešiem. Īstenībā Anglija un ASV bija kara uzvarētājas kopā ar Padomiju. ASV prezidents Franklins Rūzvelts un Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils neveda uz Jaltu Austrumeiropu vai pat visu Eiropu kā dāvanu Padomijas diktatoram Staļinam, lai izlūgtos no viņa saudzīgākus kapitulācijas noteikumus.
Jaltā tika apspiests pilnīgi reālais fakts, ka jau saskatāmās kara beigas Eiropā neaptur karu, kura fronšu mudžeklis bija pārklājis Dienvidaustrumāziju. Anglija un ASV lūdza Padomijas palīdzību šī mudžekļa pārciršanai un tāpēc loģiski, ka kaut par to bija jādod pretī. Arī Latvija tur pagadījās kā šādas maiņas vienība.
Nolīgtajā laikā Padomija izpildīja Jaltas vienošanos un 1945. gada 9. augustā uzbruka Japānai, t.i., teritorijai tagadējā Ķīnā un Korejā, kas tajā brīdī atradās Japānas okupācijā. Padomijas uzbrukums parādīja ne tik daudz Padomijas militāro spēku, kura vajadzība bija atkritusi pēc Japānas atombombardēšanas, ko ASV veica 6. un 9. augustā, bet Padomijas gribasspēku lauzt ar Japānu noslēgto neuzbrukšanas līgumu.
Līguma laušana patiešām prasīja augstu cenu, jo Japāna bija savas līgumsaistības izpildījusi 1941. gadā, kad Japānas sabiedrotās Vācijas karaspēks jau atradās pie Padomijas galvaspilsētas Maskavas. Japāna tad izlikās nesaprotam Vācijas un dekoratīvās Itālijas kara pieteikumu ASV 1941. gada 11. decembrī jeb ceturtajā dienā pēc Japānas uzbrukuma ASV kara bāzei Pērlharborai Klusajā okeānā. Kara pieteikums ASV bija ārkārtēja solidaritātes demonstrācija Japānai no Vācijas puses ar acīm redzamu mērķi sagaidīt simetrisku žestu no Japānas. Nav pilnīgi izslēdzams, ka kaujas par Maskavu Padomija zaudētu pat tad, ja Japāna kaut ne ar reālu uzbrukumu, bet ar kara pieteikumu būtu traucējusi pārsviest Padomijas tobrīd gandrīz pēdējās kaujas spējīgās daļās no Tālajiem Austrumiem pret vāciešiem. Bet, nē - Japāna neļāva sevi ievilkt karā ar Padomiju līdz pēdējam brīdim, kurā Padomija neuzbrukšanas līgumu lauza un uzbrukumu izdarīja pati.
Japānas vaļīgā izturēšanās pret iekaroto teritoriju iedzīvotājiem, pret kara gūstekņiem u.tml. liek domāt, ka līgums ar Padomiju nebija pats galvenais faktors, kura dēļ Japāna izvēlējās karot ar ASV un nekarot ar Padomiju. Japāna rīkojās atbilstoši saviem priekšstatiem par izredzēm uzvarēt karā, nevis izpelnīties nelokāmas starpvalstu līgumu pildītājas godu. Padomijas piemērs rāda, ka līgumu lauzēja negods uz uzvarētājiem neattiecas vismaz tik ilgi, kamēr viņi ir uzvarētāji. Ja Krievija savas Ukrainas avantūras dēļ piedzīvos militāru un politisku katastrofu, tad Japānai būtu ļoti viegli pamatot dažu vai visu Kuriļu salu, daļas vai visas Sahalīnas utt. atņemšanu Krievijai ar tās priekšteces Padomijas patiešām nodevīgo rīcību 1945. gadā. Taču tas, ka kaut ko viegli pamatot, ir tikai viens no nosacījumiem, lai izdarītu to, ko reāli izdarīt grūti, ja tas vispār iespējams.
Atziņa no gadījuma ar Japānu arī tāda, ka valstis un tāpat fiziskas personas mēdz sapīt sevi ar savstarpēji pretrunīgām saistībām, kuras visas izpildīt nemaz nav iespējams. Padomijas rīcību, laužot līgumu ar Japānu, var veikli attaisnot ar pienākumiem pret tās sabiedrotajām valstīm karā, kurā Japāna bija iepinusies ar Vāciju vienā karojošajā pusē.
Tomēr kopumā noslēgtos līgumus labāk pildīt, kā to māca divu ASV prezidentu F. Rūzvelta un D. Eizenhauera piemērs. Pavisam ticami tas, ka viņi tika kārdināti, bet nepadevās kārdinājumam lauzt Jaltas vienošanās. Latviešu sabiedriskais darbinieks, tajā skaitā publicists Osvalds Freivalds ir savācis un apdarinājis liecības, “ka pēc Hitlera nāves vācu ģenerālštābā ir bijis nodoms nekavējoties pārtraukt kara darbību pret rietuma sabiedrotajiem, lai tad ar atlikušajiem spēkiem, apm. 2 000 000 vīriem, vērstos pret boļševikiem. (...) Ir daudz liecību, ka angļi šim vācu nodomam nav pretojušies. Tādēļ arī lieladmirālim Dēnicam jau 4./5. maijā izdevās panākt kara darbības pārtraukšanu ar feldmaršala Montgomerija vadītajiem angļu spēkiem. Tāpat labvēlīgi uz šiem vācu centieniem skatījies amerikāņu spēku virspavēlnieka ģenerāļa Eizenhauera štāba priekšnieks gen.-lnt. Bēdels Smits, bet pilnīgi noraidošs bijis pats virspavēlnieks, tagadējais ASV prezidents ģen. Eizenhauers. Tas pieprasījis beznoteikumu kapitulāciju vienlaicīgi pret visiem sabiedrotajiem - t.i., arī pret krieviem. (...) Vācija bija spiesta kapitulēt un nolikt ieročus arī pret boļševikiem, neskatoties uz to, kādas sekas tas izraisīs ne tikai Vācijai, bet visai Eiropai. Un šīs sekas arī mēs visi labi zinām.”
Šīs rindas ņemtas no O. Freivalda grāmatas “Kurzemes cietoksnis”. Šis “cietoksnis” noturējās līdz O. Freivalda aprakstītajam Vācijas kapitulācijas brīdim. Grāmatas iznākšana datēta ar 1954. gadu, pieskaņojot to paša “Kurzemes cietokšņa” izveidošanās pirmajai desmitgadei. No tā gada skatpunkta raugoties, Latvija atradās padomju okupācijā. No iespējamības, ka amerikāņi būtu lauzuši Jaltas vienošanās, Latvijas neatkarības atjaunošana ap 1945. gadu neizrietēja, jo O. Freivalds norādīja arī uz to, ka sadarbību ar angļiem un amerikāņiem piedāvājusī vācu armijas virspavēlniecība plānojusi karaspēku no Kurzemes izvākt, “lai tur saistītās divīzijas atbrīvotu operācijām pašas Vācijas aizstāvēšanai", ja amerikāņi viņiem to ļautu.
Tomēr amerikāņi neatļāva vāciešiem neko darīt uz savu roku un turējās pie Jaltā noteiktās kārtības, kuras fragmenti nav pilnībā demontēti līdz šai baltai dienai. Šīs kārtības šķobīšanās spraugās ir atradusies vieta atjaunotajai Latvijas Republikai. D. Eizenhauers izvirzījās par stiprāko šīs kārtības garantu, jo F. Rūzvelts te aprakstītajā amerikāņu kārdināšanas brīdī jau bija nomiris. Tas jājautā D. Eizenhauera biogrāfiem, vai to izdevies saprast, kurā brīdī viņš Jaltas vienošanos izpildi nodrošinājis tikai tāpēc, lai Padomijas iesaistīšanās karā pret Japānu samazinātu amerikāņu karavīru zaudējumus, bet kurā brīdī viņš sācis domāt kā valstsvīrs, t.i., kā nākamais valsts prezidents, kam ar Padomijas spēku jārēķinās ilgu laiku uz priekšu.
Sevis kā uzticama partnera parādīšana pat Padomijai kalpoja par vienu no nosacījumiem, lai uzticība ASV pasaulē pieaugtu līdz tādai pakāpei, kāda pārliecināja Padomiju labāk pašlikvidēties, nekā nostāties pret gandrīz visu pasauli, kurā vislielāko cieņu baudīja ASV dolārs, “Coca-Cola” un Holivudas kinoaktrises.
Bez uzticības ASV kā pasaules kārtības garantam ukraiņi nebūtu sākuši pretošanos Krievijas agresijai. Šobrīd viņi ir vienīgie pasaulē, kas šo uzticību apliecina ar ieročiem kaujās, nevis ar solījumiem barot ASV militāri rūpniecisko kompleksu ar lielākām naudas summām, kas aprēķinātas atbilstoši 4-5% no katras valsts iekšzemes kopprodukta. Cerēsim ka D. Tramps nav tik stulbs, lai nesaprastu, ka nevar vienlaicīgi pārdot Ukrainu un saglabāt pasaulē ticību ASV, kuras iemanījušās šo uzticību konvertēt ne vien savā labklājībā, bet arī garantijās savai pastāvēšanai.
