Aizejošās Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija kārtējo reizi noraidīja Latvijas pilsoņu kolektīvo iesniegumu “Par atklātu algu valsts pārvaldē” tieši tāpēc, ka iesniegums uzrāda labāko vai pat vienīgo veidu, kā nepieļaut valsts naudas izblēdīšanu algās par fiktīvu darbu.
Saeimas komisijas 14. oktobra sēde iekrita laikā, kad pa Latvijas ziņu portāliem vēl klīda atstāstījums par 13. oktobra sēriju Rīgas rajona tiesas bijušās tiesneses un kādu laiku tiesas priekšsēdētājas Ineses Siliņevičas tiesāšanas seriālā. Tā ir lieta par krāpšanu ar fiktīvu nodarbināšanu. Apsūdzība tāda, ka laikā no 2006. gada līdz 2023. gadam no Tiesu administrācijas budžeta izkrāpti 137 371,68 eiro.
Tādas krāpšanas nepamanīšana gandrīz divdesmit gadu garumā ir neatspēkojama liecība, ka nekādu sistēmisku paņēmienu šādas krāpšanas izskaušanai Latvijas valsts un pašvaldību iestādēs un uzņēmumos šobrīd nav. Nejaušība ir nevis krāpšana, bet tas, ka konkrētā krāpšana tika celta gaismā amatpersonu rotācijas rezultātā.
Šāda rotācija pati par sevi nav garantija krāpšanas gadījumu atklāšanai un izbeigšanai vismaz laika gaitā. Arī to ilustrē gadījums ar I. Siliņeviču, kura tieši rotācijas rezultātā pārņēma krāpšanas piesegšanu. Daudzmaz reāli izķert krāpniekus ir tikai tad, ja visas valsts un pašvaldību iestādes un uzņēmumi mēnesi pēc mēneša uzrādītu visus savus darbiniekus un viņu saņemtās atlīdzības. Tieši tāpēc pret šādu atklātību ir milzīga pretestība kā vēl viens apliecinājums, cik plaši šī krāpšana izpletusies visur, kur pieeja Latvijas valsts un pašvaldību naudai.
Valsts politiskā vadība ik pa laikam apjēdz, ka pie laba gala šādā veidā valsts nenonāks. Runa nav tikai par to, cik daudz naudas no valsts tiek izblēdīts konkrētajā veidā konkrētajā brīdī, ko pārskatāmi identificēt ar dažām dienām mēnesī, kad valsts norēķinās ar darbiniekiem par iepriekšējā mēnesī paveikto. Sareizinot šīs izmaksas ar divpadsmit, noteikti sanāktu ja ne pilns miljards, tad simti miljonu eiro kā gada budžetā pamanāma summa.
Taču arī ar to vēl nav gana. Galu galā runa ir par valsts pārvaldes aparāta darbu kopumā. Šis aparāts strādā slikti, jo galvenais, ar ko nodarbojas šā aparāta daudzmaz atbildīgi darbinieki, ir savstarpēju partijisko vai ierēdniecisko vienošanos slēgšana, ka viena amatpersona nekonstatēs fiktīvo nodarbinātību apmaiņā pret to, ka otra neredzēs tikpat fiktīvu iepirkumu vai pavisam reālu būvniecības vai medicīnas normu pārkāpumu utt. pa visām sadaļām, kur vien tiek tērēta valsts nauda.
Latvijas pārvaldes vēsturē jau ir pārlaisti daži gadi ar algu publicēšanu, kas tika izbeigta ar pamatojumu, ka tādas publikācijas esot nepieļaujams personu privātās dzīves aizsardzības pārkāpums. Tas kolektīvais iesniegums, kas nupat ar 10 177 Latvijas pilsoņu parakstiem bija nonācis līdz Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas sēdei, savu gaitu bija sācis jau 2018. gadā kā reakcija uz algu publiskošanas izbeigšanu. Tagad jau gandrīz pie beigām ir 2026. gads. Iesnieguma viļāšanas laiks labi parāda, kādā veidā valsts aparāts reaģē uz pilsoņu prasībām, kas aizskar pārvaldes aparāta intereses.
Pielikt formālo punktu šai viļāšanai uzņēmās 15. Saeimā netikušie 14. Saeimas deputāti. Viņiem tagad aktuāli izpelnīties ierēdņu aparāta uzticību, lai tiktu pie ierēdņu vai vismaz ierēdnīšu darba vietām kaut cik labas dzīves turpināšanai.
Ievērības cienīgs elements Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas 14. oktobra sēdes norisē bija balss, kas tiešsaistes režīmā atskanēja no Valsts drošības dienesta ar kategorisku prasību atalgojumus neatklāt. Taisnība, ka šādu informāciju izmantošot ienaidnieki Latvijas valsts amatpersonu savervēšanai. Taču tāda domu gaita lieku reizi apliecina naudas izkrāpšanas shēmu izplatību un iespējas ar to atklāšanas draudiem šantažēt Latvijas amatpersonas visos līmeņos un varas atzaros.
Visticamāk, arī mūsu drošības dienesti izmanto šādā veidā savervētas amatpersonas informācijas iegūšanai un lēmumu ietekmēšanai. Plaša atalgojumu atklāšana novestu pie tā, ka šīs shēmas, par tām neko nezinot, spētu itin viegli izjaukt gan žurnālisti, gan sūdzībkaļi.
Valsts augstākā vadība apzinās, ka kaut kāda kontrole pār pārvaldes aparātā notiekošo tomēr ir jāsaglabā un pilnīga atteikšanās no atalgojumu publiskošanas draud ar tikpat pilnīgu (kritisku) pārvaldes aparāta izjukšanu. Neviens nav atcēlis parunu par cilvēkiem, kuri nozāģē zaru, uz kura paši sēž.
Šobrīd pieejamas ir valsts algotu amatpersonu gada ienākumu deklarācijas, par kuru turpmāku paslēpšanu no liekām acīm ik pa laikam kāds ieminas. Ja brīvā pieeja tām šobrīd vēl saglabāta, tad arī tā ir liecība, ka vismaz attiecībā pret fiktīvo nodarbinātību to efektivitāte par kārtu mazāka nekā algu publicēšana reizi mēnesī.
Pirmkārt, gada ienākumu deklarācijas kļūst pieejamas ilgi pēc pārskata gada beigām. Proti, pēc laika, kad cilvēki vairs nav droši, strādāja vai nestrādāja līdz ar viņiem nosacītais Jānis Bērziņš un Ilze Kalniņa. Un bez tādas pārliecības viņi drīzāk necels nekā cels traci, viņiem jādara darbs, par kuru algu saņem neredzēti tēli. Arī tāpēc I. Siliņevičas tiesāšana izvērtusies nepārskatāmā seriālā ar nezināmām beigām, ka liecinieki patiešām vairs neatceras, kurš ar viņiem kopā reāli strādājis 2016. un kur nu vēl 2006. gadā.
Otrkārt, nekur nav teikts, ka naudas izblēdīšanas personāži ir tikai un vienīgi valsts amatpersonas. Arī šoferu un sētnieku, audzinātāju un apkopēju štata vietas ir kā radītas valsts naudas izkrāpšanai. Augstākas amatpersonas gūst labumu no šīm mahinācijām, nebūt neeksponējot ne savus uzvārdus, ne amatus.
Treškārt, praktiski nevienam nav tik daudz laika un spēka, lai sāktu pārbaudīt pat tos apmēram simt tūkstošus VID amatpersonu datu bāzē uzrādītus cilvēkus, vai kāds no viņiem nav deklarējis ienākumus no iestādes, kurā viņu neviens nav redzējis. Un ko nozīmē, ka neviens nav redzējis? Ja nav redzējis tas, kurš uz savu roku mēģinājis pārbaudīt baumas par fiktīvo nodarbinātību viņa iestādē, tad tas ir vājš pierādījums, ka fiktīvi nodarbinātais patiešām bijis tieši tas, kuru nekad nav sastapis, t.i., nav iepazinis pārbaudīšanas entuziasts.
Atgriežamies atpakaļ pie I. Siliņevičas vārdā saucamā piemēra, ka arī ar policijas, prokuratūras un tiesas apvienotajiem spēkiem grūti nonākt līdz pārliecinošiem slēdzieniem par to, ko kurš laika gaitā darījis vai nav darījis. Tagad tiesai jāizlemj, vai ticēt tam, kas ierakstīts milzīgā kaudzē ar gadus divdesmit aizpildītiem dokumentiem, ka fiktīvi nodarbinātā persona parakstījusi darba līgumu un tā grozījumus, izpelnījusies piemaksas un naudas balvas utt., vai apsūdzības apgalvojumiem, ka šie dokumenti ir pierādījums apzinātai un organizētai krāpšanai.
Valsts pārvaldes virsotnē Latvijā atrodas Valsts prezidents un Ministru prezidents. Šīs amatpersonas iezīmējās pagājušā gada vasarā, ar kopīgiem spēkiem uzstājoties pret ierēdniecības izperināto prasību noslepenot visu, kas attiecas uz viņu algām.
Stīvēšanās ap valsts algoto darbinieku atalgojumu publiskošanu notiek bez pārtraukuma. Tajā skaitā 14. Saeima paguva grozīt likumus gan atalgojuma atklāšanas, gan aizklāšanas virzienā.
Pagājušās vasaras notikumi dokumentēti "Neatkarīgās" 20. jūnija publikācijā "Ierēdņsargs Jansons saņem pelnītu sodu - viņu saplosa paša uzbarotie ierēdņi". ". Saeima ar visu klātesošo deputātu 86 balsīm atlaida tiesībsargu Juri Jansonu no darba dažas dienas pēc tam, kad Saeima šeit jau minētās Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas sastāvā bija virzījusi pieņemšanai grozījumus Valsts pārvaldes iekārtas likumā, lai atceltu šīs pašas Saeimas 2024. gada septembrī noteikto amatpersonu atalgojuma publiskošanu tādā versijā, kas vismaz pretendēja uz iestāžu darba kontroli.
Atkratīšanas ko kontroles tika izgreznota ar Tiesībsarga biroja vēstuli, ka ierēdņu algu atklāšana pārkāpjot viņu privātās dzīves neaizskaramību utt. J. Jansona prasības apmierināšana notika tieši vienā laikā ar to, ka Saeimā tika vākti deputātu paraksti par tiesībsarga atlaišanu, lai gan daudz loģiskāk šķistu vākt parakstus par viņa apbalvošanu ar Triju Zvaigžņu ordeni. Proti, lai ordenis aizsedz krūtis, aiz kurām seko J. Jansona platā mugura, bet aiz tās deputātu algas un daudzas citas privilēģijas, kas sabiedrībai ir kā dadži acīs. Tomēr Saeima izlēma, ka nākamie J. Jansona pakalpojumi tai vairs nav vajadzīgi.
Kārtējās likumu pārgrozīšanas ierēdņu algu noslēpšanas virzienā kļuva par vienu no tēmām toreizējās Ministru prezidentes Evikas Siliņas un Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča ceremoniālās sarunas publiskojumā. “Katrā ziņā mēs esam ieinteresēti šīs algas publiskot,” toreiz sacīja E. Siliņa un novēlēja Saeimai izdomāt labāku veidu, kā izdarīt to pašu, kas kādā brītiņā kau tika darīts: “Manuprāt, tā ir laba prakse.” “Vai šobrīd vienkārša šīs normas izslēgšana ir pamatota? Es par to šaubītos,” Ministru prezidenti atbalstīja Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs. Arī viņš atvēlēja Saeimai meklēt “saprātīgu risinājumu”, kas varētu būt jebkāds ar vienu vienīgu nosacījumu, ka algas tomēr jāatklāj.
Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas 14. oktobra sēdē uz amatpersonu gada ienākumu deklarācijām tika norādīts kā uz vienu no argumentiem, kāpēc noraidīt pilsoņu iesniegumu. Saeimas Juridiskā biroja pārstāvis Edvīns Danovskis apgalvoja, ka šī un vēl citas iespējas uzzināt par amatpersonu atalgojumiem "daļēji problēmas atrisinot". Šādam formulējumam var piekrist ar turpinājumu, ka daļējais risinājums ir pilnīgi nepietiekams no to pārmaiņu viedokļa, kādas tiek gaidītas no Andra Kulberga nākamās valdības.
